Raidījuma “Degpunktā” vadītāja Diāna: Kādu mirkli jutos kā īsta luteklīte! 0
Šajā rudenī LNT raidījums “Degpunktā” piedzīvojis pārmaiņas – kopš septembra skatītājus raidījuma vadītājas lomā uzrunā bijusī “Degpunktā” reportiere Diāna Eisaka (25). Nu viņa ir otrā vadītāja un partnere līdzšinējam “Degpunktā” vadītājam Kristapam Rūķītim. Diāna atklāj, ka žurnālistikā darbojas salīdzinoši neilgi un pēdējā laikā nozīmīgi notikumi viņas dzīvē iegadījušies viens pēc otra – pirms četriem mēnešiem viņa kļuvusi par mammu dēliņam, kam sekojis arī jauns solis profesijā, kļūstot par televīzijas raidījuma vadītāju. Jaunā žurnāliste teic, ka negatīvo informāciju atsevišķos “Degpunktā” sižetos atsverot iespēja ar televīzijas palīdzību reāli palīdzēt cilvēkiem pēc nelaimes gadījumiem, bet jaunajām māmiņām iesaka veltīt laiku sev.
Diāna, vai televīzija jums kā skolotai žurnālistei ir bijusi apzināta ceļa izvēle?
Žurnālistikā neesmu ilgi, šobrīd uzskatu, ka speru tikai pirmos pamata soļus. Man ir prieks, ka šobrīd varu strādāt tieši tajā profesijā, ko esmu studējusi. Nav noslēpums, ka daudzi, kas apguvuši žurnālistiku, dara kaut ko pilnīgi citu. Pēc augstskolas strādāju žurnālā “Sestdiena”, un man patiešām patika rakstīt. Tobrīd šķita, ka tas ir ja ne vieglāk, tad citādi nekā darbs televīzijā. Tomēr pienāca brīdis, kad sapratu, ka gribu kaut ko mainīt. Mans ceļš bija gluži parasts – sūtīju uz visām pusēm savus CV, meklējot, ko varētu darīt. Kādu dienu ieraudzīju, ka meklē žurnālistus “Degpunktam”, lai gan līdz tam īsti nebiju redzējusi nevienu raidījumu un īsti nemaz nezināju, vai tas ir tas, kas man patīk, tāpēc par iznākumu īpaši neraizējos. Galu galā sanāca ļoti veiksmīgi, un es nokļuvu raidījumā. Nākamais solis – raidījuma vadītāja – nāca tikpat neplānoti – tieši tādas pašas negaidītas veiksmes ceļā, jo nekādā ziņā nebiju uz to īpaši mērķējusi.
“Degpunktā” tomēr ir specifisks raidījums, kurš atspoguļo mūsu sabiedrības tumšāko pusi.
Šāda veida raidījums pilnīgi noteikti nebija tas žurnālistikas veids, uz kuru es būtu gājusi kopš paša sākuma. Tēmu loks patiešām bija pilnīgi atšķirīgs no tā, ko biju darījusi iepriekš, kad rakstīju par salīdzinoši vieglām tēmām. Man nekad nav patikusi politika un tas “bardaks”, kas tajā notiek. Mans uzdevums tolaik bija pastāstīt cilvēkiem kaut ko jaunu, rakstot par aktuālām tēmām, notikumiem, cilvēkiem. Arī draugu reakcija pirmajā brīdi bija pārsteigums. Neviens neteica – lieliski, tu esi “Degpunktā”? Lielākoties visi jautāja – tavs raksturs un “Degpunktā”? Šī reakcija uz mani iedarbojās ar pretēju efektu. Nodomāju – kāpēc gan es nevarētu darīt kaut ko tādu? Protams, raidījuma saturs mēdz būt diezgan smags, taču esmu sapratusi, ka nevajag to visu “laist caur sevi”. Tā kā apkārt bija kolēģi, kas to bija darījuši krietni ilgāk nekā es, viņi mani lieliski ievirzīja un apmācīja. Šobrīd savu darbošanos raidījumā jau uztveru kā normālu ikdienu, kas īpaši neatšķiras no citu žurnālistu darba, vien šis darbs ir ar citādu saturu.
Bija mirklis, kad sapratāt, ka šis formāts ir saistošs?
Jā, noteikti. Ir skaidrs, ka šādas lietas notiek mums visapkārt un notiks, vai mēs par to stāstām vai ne. Iespējams, labāk par tām izstāstīt, un kādam kaut kas no tā visa aizķeras. Turklāt mūsu mērķis noteikti nav parādīt tikai slikto.
Cik veiksmīgi izdodas apvienot jaunās māmiņas un raidījuma vadītājas lomas?
Mammas loma, protams, ir vissvarīgākā. Tomēr jāatzīst, ka ir daudz vieglāk, nekā pirms tam biju domājusi. Paldies par to manam dēliņam un manam draugam, viņa tētim. Viss ir sakārtojies ļoti harmoniski.
Atklāti sakot, šāda izbraukšana no mājas un domas par darbu ir tas, kas daudzām māmiņām, iespējams, pietrūkst.
Viņas ir tās, kas sēž mājās ar mazuli un visbiežāk dara to nepārtraukti. Tādā režīmā nav brīnums, ka pēc kāda laika rodas strīdi, slikta pašsajūta, gruzd neapmierinātība. Tāpēc ļoti priecājos, ka man ir iespēja tikt ārā no mājām, turklāt pastrādāt sirdij tīkamu darbu.
Karjera un bērni ģimenē nav nesavienojami lielumi.
Protams, ja ir iespēja veidot karjeru, neveltot tai tik daudz laika. Manā gadījumā tie ir tikai daži vakari mēnesī, un visu atlikušo dienu esmu mājās. Arī tad, ja tas nav darbs, karjera, tie var būt kādi kursi vai kaut kas sev – būtiska ir šī kustība, izbraukšana no mājas kaut stundiņu vai divas. Vienkārši ļaut sev, ķermenim un prātam atpūsties. Domāju, jebkura mamma zina, ko tas nozīmē.
Kas ir jūsu atbalsta komanda šajā jaunajā dzīves posmā?
Nevarētu teikt, ka mums būtu vesela palīgu brigāde, jo omītes dzīvo patālu no Rīgas – Saldū un Rēzeknē. Reizēm palīdz drauga māsa, tomēr arī tas tikai tad, ja man ir jādodas prom, bet draugs ir darbā. Šobrīd tīri labi tiekam galā paši, divatā. Tētis dienā strādā un vakaros rūpējas par dēliņu. Protams, es zinu, ka viņam reizumis vajadzīgi arī savi “puišu vakari”, kā esam tos iesaukuši.
Esat vienlīdzīgi sadalījuši vecāku pienākumus?
Tā bijām ieplānojuši jau tad, kad sākām gaidīt dēliņu. Mums ir uzskats, ka mammai un tētim jābūt vienlīdz svarīgiem ģimenē. Ja tētis paliek kaut kur maliņā vai pieslēdzas tikai tad, kad bērns jau staigā vai ir gatavs kaut ko darīt kopā, tas nekam neder. Turklāt dažus pirmos mēnešus draugs nestrādāja, tāpēc tad, kad sāku strādāt, viņam darbošanās ar mazuli nebija nekas jauns.
Nereti “Degpunktā” sižeti ir negatīvas informācijas un emociju piesātināti. Jums ir sava metode, kā nenest darbu līdzi uz mājām?
To man bieži jautā arī apkārtējie. Nezinu īsto atbildi. Tu vienkārši esi darbā un dari savu darāmo. Protams, veidojot sižetu vai stāstot par to, tu nevari neiedziļināties tajā, tomēr manā gadījumā mēģinu kaut kā nelaist to visu tik dziļi caur sevi. Skaidrs, ka tu nevari paglābt visus cilvēkus, un ir situācijas, kuras tu nevari mainīt. Tās vienkārši ir notikušas, un, tās atspoguļojot, mēģini tās tik emocionāli neuztvert. Ļoti daudz palīdz arī pozitīvie sižeti, kuros pēc nelaimes gadījumiem tiek vākti ziedojumi, lai palīdzētu cilvēkiem.
Kāds cilvēks par šiem ziedojumiem pēc ugunsgrēka ir atjaunojis mājas, un tā milzīgā sirsnība, ko cilvēki tev dod, kad esi pie viņiem aizbraucis, ir nenovērtējama.
Atceros, viens no šādiem stāstiem bija tieši Ziemassvētku laikā – emocijas bija tik jaukas, ne ar ko nesalīdzināmas. Sajūta, ka tu kaut kā vari palīdzēt, arī materiāli, noteikti emocionālā ziņā ir spēcīgāka nekā sižeti par to, ka “viss ir slikti”. Arī apziņa, ka ar tavu palīdzību cilvēki redz šo labo, redz, ka tas ir iespējams, ir ļoti iedvesmojoša. Abas šīs puses ir savstarpējā balansā un ļauj saglabāt pozitīvo enerģiju. Protams, lielu lomu šajā visā spēlē arī mani kolēģi. Kad sāku, ar viņiem vienmēr bija jautri, kādu laiku biju vienīgā meitene vakaros. Kādu mirkli jutos kā īsta luteklīte.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk.
Maigums – esmu maigas dabas cilvēks. Liela atbildības sajūta, kas man bijusi vienmēr. Audzinot dēliņu – mazliet bērnišķīgums.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez līdzcilvēkiem – ģimenes, draugiem.
Lielākais sasniegums darbā?
Šobrīd – vadītājas loma “Degpunktā”.
Labākā izklaide
Doties dabā, lai atjaunotu enerģiju, nomierinātos.
