Raiba, zila, marmora. “Praktiskā Latvieša” komanda dalās olu krāsošanas pieredzē 0
Ola nav tikai prozaisks brokastu produkts – to simboliski saista ar noslēpumiem, burvestībām, maģiju. Folkloras un kristīgajām leģendām cieši savijoties, olu īpaši godina Lieldienās. Nu tad – lai top! Arī “Praktiskā Latvieša” redakcija ķērās pie darba. Starp citu, svētkos lielākā piekrišana ir ieplēstajām un vienkārši brūnajām olām. Skaistākās paliek neapēstas! Precīzāk – pēc nedēļas tās dabū suns.
Indulis Burka: Tēmas klasika – sīpolu mizas un rīsi
Olu krāsošana Lieldienās visbiežāk notiek sestdienas vakarā, lai nākamajā dienā tam vairs nevajadzētu veltīt daudz laika un pūļu. Sīpolu mizas jau kādu laiku pirms svētkiem mana sieva Sanita sāk krāt maisiņā. Tumšākus akcentus var iegūt ar sarkano sīpolu mizām.
Bez olām un sīpolu mizām vajadzīgs vēl šķīvītis ar ūdeni, sauja rīsu un savu laiku nokalpojušas zeķbikses. Olu nedaudz samitrina ar ūdeni un apviļā rīsos, kas dos glītus gaišāku laukumiņu rakstus. Tad ievīsta sīpolu mizās un ievieto zeķē. Tūlīt aiz olas uzmanīgi iesien mezglu, lai rīsu un sīpolu mizu kompozīcija būtiski neizkustētos. Tā olu pēc olas, kamēr virtene pilna.
Virtenes kārto katlā ar aukstu ūdeni un vāra vismaz 30 minūtes. Lai olu čaumalas nesaplaisātu, ūdenim pieber ievērojamu daudzumu sāls – uz piecu litru tilpuma katlu trīs četras ēdamkarotes.
Kad olas novārītas, tām ļauj nedaudz atdzist un tad tin vaļā, noskalo vēsā ūdenī, nosusina un viegli ieziež ar augu eļļu – tā čaumala kļūst mazliet spīdīga.
Sandra Ruska: Lieldienu Zaķa izgājieni
Kad mans dēliņš bija mazs, bez tradicionālās olu krāsošanas sīpolu mizās izmēģinājām arī visādus citus veikalos pieejamos variantus. Olas esam krāsojuši arī vecajās melleņu vai upeņu zaptēs, karkades tējā… Citreiz iznāca labāk, citreiz gaidītais rezultāts izpalika, bet vienmēr bija prieks par darbošanos kopā.
Daļu olu vienmēr krāsoju kopā ar Kristeru, bet daļu – paklusām, lai dēlēns neredz. Lieldienu rītā Kristers ar groziņu apstaigāja dārzu un izcilāja kuplos egļu zarus. Un Lieldienu zaķis parasti bija dāsns. Skrienot pa dārzu, tam bija izbirušas ne tikai zaķu, bet arī šokolādes oliņas. Kad puišelis atgriezās mājās ar pilnu groziņu, varēja sākties olu kaujas. Bet, kad vēderi bija pilni, gājām laukā un no kalniņa ripinājām olas – kuram tālāk. Mēs, pieaugušie, saudzīgāk, bet dēlēns to darīja no sirds. Savukārt pēc tam par to visu priecājās mūsu suns, jo arī viņam Lieldienās tika oliņas, tiesa – stipri cietušās.
Tagad esam atgriezušies pie tradicionālās un, manuprāt, visveselīgākās olu krāsošanas metodes – sīpolu mizās. Vispirms sīpolu mizas ar šķērēm smalki sagriežu. Sagatavoju arī kokvilnas vai marles audumu. Olas samitrinu un apviļāju sagrieztajās sīpolu mizās. Lieku auduma gabaliņā, cieši nosienu un lieku katlā vārīties. Šogad izdomāju, ka audumu var aizstāt ar sieviešu zeķi, tomēr tā bija kļūda, jo zeķe ir elastīga un mizas pie olas nepiegulst gana cieši. Liekot olas auduma gabaliņos, tās sanāk kā marmorizētas.
Ilze Līvmane: Atkal jauns pārsteigums
Manā ģimenē olas parasti tiek krāsotas tradicionāli un ar tradicionāliem dabas materiāliem, kā to darīja mana mamma un abas vecmāmiņas, – izmantojot sīpolu mizas un mellenes, kā arī grūbas, ja gribas raibāku rezultātu. No sīpolu mizām var iegūt brūnus, dzeltenus un oranžus, no mellenēm – pelēkus, zilus un violetus, bet, abus šos izejmateriālus sapludinot kopā, – zaļganus toņus. Tas, kāds būs rezultāts, atkarīgs arī no olas dabīgās krāsas.
Vienmēr līdz pavasarim pataupu kādu burciņu pašas lasītu un savārītu meža melleņu. Sīpolu mizas var sakrāt vai, kā slinkāki rīdzinieki parasti dara, nopirkt tirgū. Noder arī pirmo pavasara zaļumu lapiņas, ko var atrast dārzā vai pļavā. Svarīgi tās uzmanīgi ar plānu diedziņu piesiet vai, izmantojot ūdeni, pielipināt klāt pie olas un tad katru atsevišķi rūpīgi ietīt lupatiņā.
Galvenais nosacījums, darot šo darbiņu, – nesteigties, nežēlot laiku, pacietību un pats galvenais – būt labā noskaņojumā. Tad rezultāts katru gadu ir atkal jauns pārsteigums.
Aiva Kalve: Būs jau labi!
Vai līst lietus vai snieg, vai spīd saule – Lieldienu vislielākais prieks ir garās brīvdienas. Un olu krāsošana, ja vien nav kopīgs pasākums ar mazbērniem, tad paliek otrajā plānā. Šoreiz vairāk laika aizņēma flomāstera, kas piemērots olu krāsošanai, sameklēšana (veikalos pie olu krāsām). Atver interneta dzīles, un tur simtiem ideju!
Edvīns Kamoliņš: Meklējot kaut ko citu
Lai iegūtu marmora olu, izmantoju sarkano kāpostu lapas un grūbas. To visu ietinu marlē. Gaiši brūno toni dabūju, olu vārot sīki sakapātās diļļu un piparmētru lapās. Virtuvē virmoja lielisks aromāts!
Lai krāsa labāk pieķertos, vārāmajam ūdenim pievienoju vairākas ēdamkarotes galda etiķa. Olu kaujās gan būšu zaudētājs!
Māra Lapsa: No sarkana – tumši brūns
Krāsojot olas, visplašāk izmantotais dabas materiāls ir sīpolu mizas, jo tās nekad nepieviļ, vienmēr piešķir niansētu un skaistu toni. Es krāsošanai izmantoju sarkano sīpolu mizas un hibiska jeb karkadē tējas biezumus, ūdenim arī bagātīgi pievienoju vārāmo sāli un galda etiķi. Vispirms kādas 15 minūtes vārīju šo mizu un tējas novārījumu, tikai pēc tam katliņā ievietoju olas, kuras iesēju drāniņā. Lai veidotos raksts, pievienoju vairākus viršu zariņus ar ziediņiem. Tie uz olu sāniem atstāja skaistus rozā punktiņus.
Zanda Birze: Kosmiskās
Kad dvēsele alkst izbaudīt kaut ko romantisku, aizraujošu, varenu un noslēpumainu, top kosmiskās olas. Ar sūklīti uz olas klāj speciālās krāsas, zvaigznītes uzsprakšķina ar zobu suku. Mazliet iztēles, un tajās var saskatīt zvaigžņotas debesis un galaktikas!
Ilona Klovāne: Kopā darboties
Lieldienu olas krāsojam katru gadu, un tas neapnīk. Šo tradīciju iedibināja mamma, un tāpat es esmu audzinājusi savu meitu.
Zilgano toni ieguvu, vārot olas upenēs, kas bija sasaldētas ziemas krājumiem. Pēc tam meita ar pasteļkrītiņiem uzzīmēja sejiņas.
