Monika Zīle: Mūsu sabiedrība masveidīgi vairs neskrien seno ķīniešu horoskopu pavadā 0
Ir jau pierasts, ka janvāra pirmajā pusē sasveicināšanos un uzrunas caurvij novēlējumi jaunajā gadā. Bet, obligātajai laimei un veselībai pievienojot “lai visi sapņi piepildās”, patiesībā izmantojam iegājušos valodas klišeju.
Šai spārnoto vārdu virknei nav dziļākas jēgas un svara. Pat visskaistākajās brīnumpasakās pastāv zināms sapņu piepildījumu limits, un reālajā dzīvē bagātīgu dāvanu birumu sagaidīt necer pat ļoti naivas personas.
Lai tajā zelta ābelē ienāktos augļi, sapņu koks vispirms jāiestāda, un pacietīgi gaidītā raža būs atkarīga no dārznieka zināšanām un pūliņiem. Darbs, tikai darbs pārvērš sapni taustāmā ieguvumā.
Tiesa, šī sausā lietišķība ilgtermiņā nogurdina. Zvārgulīšu piešķindinātajā gada dzimšanas gaisotnē gribas saskatīt aiz nākamā laika upes līkuma paslēpto ainavu arī tad, ja neesi mērķauditorija nākotnes prognozētājiem.
Būs labs un veiksmīgs vai klupienu un ķibeļu pārpilns gads?… Reģu paudumi ir dziļdomīgu pretrunu caurausti – daudzi piedzīvošot pārmaiņas un tādā garā.
Pieķerot modē nākušo austrumzemju kalendāra simboliku, šķiet, nu ar steigu jāsāk turpmāko divpadsmit mēnešu pārvaldībai izvēlētās Dzeltenās Cūkas piejaucēšana, lai saņemtu labumus. Smadzenes ripā, vai ne?…
Bet, lai cik dīvaina dažkārt izskatītos mūsu sabiedrība, masveidīgi tā vairs neskrien seno ķīniešu horoskopu pavadā. Pēc sociālo tīklu čivinātavās skanošajām balsīm spriežot, jauno Cūku par pilnu ņem vien neliela daļa.
Ievērojami mazāka, salīdzinot ar to laiku, kad mūsu pierastajā laika skaitīšanā pirmoreiz iejaucās dažādi krāsoti dzīvnieki un rāpuļi.
Cilvēki sapratuši, ka nav prāta darbs pilnīgi nopietni aiziet konkrētam gadam piešķirtā simbola pavadā, savas gaitas pieskaņojot kādai svešas kultūras klēpī dzimušai melnai, baltai vai ugunīgai mistiskai radībai.
Nu, protams – šis gads būs kā raibs pušķis, kur līdzās cēlajai rozei notikumu buķetes kārtotājs Laiks piemetīs obligāto usni vai gliemeža apgrauztu nenosakāmu stublāju.
Ne jau gads pats par sevi kaut ko mums iedod vai nolaupa. Viss ir bijis un joprojām atkarīgs no cilvēku rīcības un prasmes saglabāt dzīves stabilitātei nepieciešamo rutīnu, vienlaikus gaidot, veicinot un pieprasot pārmaiņas.
Lai gan ilgstoša visaptveroša rutīna ir attīstības bremze, tās daļa ikdienas paradumos un rituālos kļūst par savdabīgu enkuru, kas notur gan vienas ģimenes, gan veselas valsts kuģi pirms viļņlauža pie haosa jūras robežas.
Patlaban redzam, kā šis enkurs izpaužas: jau ceturtais mēnesis bez jauna Ministru kabineta, bet darbojas skolas, objektos rosās celtnieki, pie ceptuvēm smaržo maize…
Bez šaubām, es nesludinu anarhiju – ka valdību vispār nevajag vai tamlīdzīgi. Es mēģinu tikai nomierināt tos (arī sevi…), kam satraukumu vieš piedāvāto ministru kompānija.
Bet nav taču pirmais gadījums, kad jomas virsvadība bijusi uzticēta ne gluži piemērotam cilvēkam. Maigi izsakoties… Taču pilnīgi pa burbuli nekas nav aizgājis, pateicoties rutīnas elementiem valsts pārvaldē.
Tā, pēc visa spriežot, apzinātībā un citās augstās gudrībās izskolota, arī labklājības ministrei palīdzēs atģist, kur viņa nokļuvusi. Es ceru…
