Rahmaņinovs, Rebeka un Osokins 0
Aizvadītajās dienās notikuši vairāki vērienīgi koncerti. Ar Raimonda Paula un Latvijas Radio bigbenda uzstāšanos vasaras sezona sākās Dzintaru koncertzālē, vēl viens neakadēmisks pasākums par godu jaunajām “Hammond” ērģelēm izskanēja VEF Džeza klubā Rīgā, piecu gadu jubileju svinēja Cēsu koncertzāle, bet uz cikla “Visas Alfrēda Kalniņa solodziesmas” otro koncertu Rīgas Latviešu biedrībā aicināja četri dziedātāji un divi pianisti.
Un tūlīt pēc tam Dzintaru vēsturiskajā koncertzālē 2019. gada 2. jūnijā publika kļuva par lieciniekiem programmai, kas vairāk līdzinājās Alfrēda Kalniņa vokālās kamermūzikas mērķtiecīgam atspoguļojumam.
Cēsu koncertzāles grandiozās svinības izskanēja ar ainām no Riharda Vāgnera operas “Valkīra” un Reini Zariņu kā Pētera Čaikovska Pirmā klavierkoncerta solistu.
Šo Čaikovska opusu spēlējis arī Andrejs Osokins, Vāgnera darbus dziedājusi arī Marina Rebeka, taču šoreiz Dzintaru koncertzālē abi mākslinieki pievērsās daudz koncentrētākām muzikālām dimensijām, īstenojot programmu, kurā skanēja tikai un vienīgi Sergeja Rahmaņinova kamermūzika.
Un klausītāju piepildītā zāle uzskatāmi liecināja, ka šāds repertuārs ir nepieciešams pretstatā visai nemākslai un nepiemērotā vidē spēlētiem liela stila opusiem, kas, kā jau parasti, Jūrmalā aizpilda vasaras muzikālās dzīves telpu.
No aptuveni 80 Rahmaņinova romancēm mūziķi bija izvēlējušies piecpadsmit, savukārt Andrejs Osokins viens pats – piecus skaņdarbus klavierēm.
Un šāda koncepcija arī veiksmīgi parādīja Rahmaņinova daiļrades vēstījuma apjomu un daudzšķautņainību, kur mūzikas un poēzijas dialoga psiholoģiskās atklāsmes tika pretstatītas tīrās instrumentālās skaņumākslas satura vispārinājumam un eksistenciālajam spriegumam.
Turpat arī vairākas paralēles – solodziesma ar virsrakstu “Sapnis” skanēja gan 8. opusa, gan 38. opusa versijā (Aleksejs Pļeščejevs pret Fjodoru Sologubu), bet dziesmu “Ceriņi” (Jekaterinas Beketovas dzeja) pēc brīža varēja dzirdēt arī pārlikumā klavierēm solo.
Līdzās šīm partitūrām programmā bija ietverti vēl citi vokālās kamermūzikas paraugi, kur akcenti mijās no pastorālām ainām līdz cilvēka iekšējās pasaules atainojumam – “Jel nedziedi, skaistule”, “Lūgšana”, “Viņi atbildēja”, “Nakts ir skumja”, “Es gaidu tevi”, “Manā dārzā naktī”, “Netici man, draugs”, “Pie mana loga”, “Kā man sāp”, “Šeit labi” un “Pavasara ūdeņi”. Neiztrūka arī slavenā “Vokalīze”, turpretī pianista ziņā vēl bija trīs prelūdijas un viena “Etīde – glezna”.
Par vienu no centrālajām koncerta vērtībām neapšaubāmi kļuva Marinas Rebekas spēja atspoguļot Rahmaņinova mākslu visā tās daudzveidīgumā.
Vairākas Rahmaņinova solodziesmas klausītāju klātbūtnē uzplauka kā muzikāli teatrālas ainas ar operai radniecīga poētiskā sižeta un mākslinieciskās dramaturģijas virzību, augstāko virsotni un atrisinājumu. Citkārt mūzikas dramatiskās kompleksitātes ieguva precīzu un lakonisku veidolu. Vēl citur dziedātāja ļāva kavēties apgarotās un nostalģiskās noskaņās, aiz kurām tieši tāpat virmoja jūtu un pārdzīvojumu intensitāte.
Citiem vārdiem sakot – Marina Rebeka, īstenojot operā gūto pieredzi, nebūt neapstājās pie viena mākslinieciskā modeļa vai estētiskā parauga. Viņas priekšnesumā bija dzirdama jūtīga un izkopta kamermuzicēšana, kuras izsmalcinātie rakursi un lirisko gaismēnu spēles kontrastēja ar ekspresīvākajiem skaņuraksta pavērsieniem, un dziedātājas vokālās kvalitātes – stabila intonācija, skaņas izlīdzinājums, tembra valdzinājums un siltums – solistei arī deva iespēju Rahmaņinova mūzikas skaistumu atainot kolorīti un dabiski.
Šādu iespaidu palīdzēja radīt arī otrs nepārprotami izdevies koncerta aspekts – priekšnesuma gaitā radītā pārliecība par to, ka Marina Rebeka un Andrejs Osokins atrodas vienotā muzikālā elpojumā, ka viņiem ir kopīgs skatījums uz Rahmaņinova estētisko pasauli un dramaturģisko arhitektoniku.
Un tad arī vokālistes un pianista uzstāšanās veidoja savstarpēji papildinošu un saskanīgu dialogu, kur būtiska nozīme bija klavieru krāsām un tematismam, un kur arī pianists aktīvi iesaistījās mūzikas formas risinājumos.
Protams, pilnā mērā Andreja Osokina profesionālās prasmes un radošā individualitāte izpaudās Rahmaņinova klavieropusu lasījumos, kur slavenajā do diez minora prelūdijā (3. opusa otrais skaņdarbs) pianists atrada vietu ne tikai dramatiskai patētikai, bet arī kontemplatīvai apcerei, 33. opusa sestās “Etīdes – gleznas” un 32. opusa piektās prelūdijas smalkās virāžās izvītajā skaņurakstā tēlu mirguļošanu līdzsvaroja ar loģiku un trāpīgiem kontrastiem, bet transkripcijā “Ceriņi” pauda mūzikas vienlīdz atklāto un enigmātisko daiļumu.
Mazāk veicās ar 23. opusa piektās prelūdijas precīzu un viengabalainu atskaņojumu, un arī Marinas Rebekas dziedājums dažbrīd atgādināja, cik Rahmaņinova daiļrade patiesībā ir sarežģīta un cik augstu meistarības līmeni tā prasa no interpretiem.
Taču kopumā 2. jūnija koncerts atstāja vēlēšanos pēc līdzīga turpinājuma – Rahmaņinova un Čaikovska romances šeit vēl ik pa laikam atskaņo, bet citu klasiķu – Mihaila Gļinkas, Aleksandra Borodina, Nikolaja Rimska-Korsakova – vokālo kamermūziku Latvijā gandrīz nemaz nedzird.
Šāda programma Marinas Rebekas un Andreja Osokina īstenojumā būtu ne mazāk vērtīga, un kur nu vēl Prokofjevs un Šostakovičs, kur nu vēl citi 20. gadsimta meistari. Tieši Dzintaros tam būtu īstā vieta.
