– Kā Piglas stāsti kļuva par grāmatu? 1
– Tā nav mana pirmā grāmata bērniem. Strādājot CSDD, sadarbībā ar māksliniece Kristīni Ramani izdevām grāmatu, kurā satiksmes noteikumus rakstīju arī dzejā: “Ja deg gaisma sarkanā, jāgaida tev ceļmalā, ja deg gaisma dzeltenā – jāgaida tev tik un tā, tikai tad, kad redzi tu zaļo gaismu iedegtu, vari ielai pāri doties, pirms tam apkārt apskatoties.” Nu ģeniāli!
Par Piglu vispirms varēja lasīt internetā un tikai pēc tam nodrukāja. Kad beidzot sadūšojos un bez jebkādām rekomendācijām vai pazīšanās aizsūtīju stāstus pāris izdevniecībām un tos paņēma pretī, biju pārsteigta. Izrādās, ka pie mums daudzas grāmatas tulkotas no svešvalodām, bet latviešu oriģinālliteratūra bērniem un pusaudžiem vēl ir neaizpildīta niša. Tāpēc patīkami, ka tikšanās reizēs man saka – jūs tikai turpiniet. Jau veidojas arī joki, ko man atstāsta bibliotekāres: “Latgales pusē divas meitenes runā par manu grāmatu “Piglas stāsti”. Viena jautā: “Kas tā tāda Pigla?” – “Nu slavena grāmatas varone,” skaidro draudzene. Meitene padomā un latgaliešu izloksnē nosaka: “Tā tak nav nekāda pigla, bet ciuka!”
– Kur ņemat rakstīšanai materiālu, kā atnāk idejas?
– Kāpēc to cūku izvēlējos, tagad nemaz nevaru atbildēt – tā vienkārši notika. Savās grāmatās esmu iemūžinājusi sajūtas un atmiņas no bērnības. Piglas stāstos bija vēlme neuzbāzīgi parādīt, ka latviešu valoda ir bagāta un skaista, iemācīt kaut kādas elementāras lietas – ja ej projām no mājām, pabrīdini par to, kā arī vēlējos nedaudz iedzīvināt svētkus. Grāmatā “Es dzīvoju Latvijā” ar runča Pogas un Rafī palīdzību stāstīju, cik jauka zeme ir Latvija. “Annemarijā”, kas domāta pusaudžiem, ierakstīju pie vecmāmiņas pavadīto Kazdangas laiku. Jā, protams, ir. Informācijas vākšanai palīdz internets, arī ceļojumi pa Latviju, kad kopā ar Rafī dodamies uz tikšanās reizēm ar bērniem.
– Kā Rafī pie jums ieradās?
– Čau-čau šķirnes suns bija dēla Kristapa sapnis no pirmās klases. Gāja laiks, pa vidu bija visādi citi suņi, jo šis jau ir tāda greznuma lieta. Pirms četriem gadiem pavisam nejauši mums piedāvāja Rafī, kad atsūtīja foto un mēs to blondo skaistumu ieraudzījām, bijām pagalam. Paņēmām trīs mēnešu vecumā, augumā jau palielu, taču vienu brīdi likās, ka būs jādod atpakaļ, jo pirmās trīs dienas Rafī uz mums tikai rēja. Kad viņam likās, ka beidzot cilvēkiem ir ierādījis vietu, palika mierīgs. Pirmo gadu dabūju staigāt tikai garajās biksēs, jo vienreiz dienā sunītis gribēja paspēlēties – lēca un ar zobiem knieba, kur pagadās. Dažreiz ir bijis tā, ka ar viņa rotaļām netieku galā.
– Man pēc Rafī riešanas radās iespaids, ka viņš ir mačo tipa puisis.
– Rafī ir pašam sava galva – visu noklausās, bet neko neņem vērā.
Ja kaut kur būs aizskrējis, atsaukt viņu nevarēs, pastaigas laikā aizvilks pa sev vēlamo maršrutu. Vienkārši bliež pāri ceļam, mašīnas nerespektē, izņemot baļķuvedējus, ugunsdzēsēju un policijas auto ar bākugunīm – tad gan apstājas. Savukārt ļoti baidās no salūta trokšņiem, kad cenšas kaut kur ielīst.
Esam samierinājušies, ka čības Rafī nenesīs, klausīt – neklausīs, darīs, ko grib, un, atklāti sakot, mēs skatāmies – ja ir nīgrie brīži, virsū nebāžamies. Visu cenšamies sarunāt ar vārdiņu “lūdzu” un diskutējot…
