– Kam jānotiek, lai inženiere, speciāliste transporta un tehnoloģiju lietās, ķertos pie bērnu grāmatām par rukšiem, kaķiem, suņiem un citiem kustoņiem? 1
– Rakstīt man vienmēr ir paticis. Pēc vidusskolas es pat nevarēju izdomāt, vai iet studēt uz filologiem vai automobilistiem. Domāju, ka filologos nāksies pārāk daudz laika tērēt lasīšanai, bet tehniskajā augstskolā būs mazāk jāmācās – tagad tas šķiet stulbi. Tēvs bija beidzis mašīnbūves fakultāti. Radi un paziņas man teica – tu netiksi, tur ir tik liels konkurss, savukārt atvērto durvju dienā augstskolā ik pa laikam atskanēja teikums – bet meitenēm šeit nav ko darīt! Tas man, pēc horoskopa Vērsim, bija kā sarkana lupata. Togad Rīgas Tehniskajā universitātē mehāniķos latviešu plūsmā iestājos vienīgā meitene.
– Cik “sievišķīga” izvēle.
– Varu tikai paldies pateikt vīriešiem, kas palīdzēja uztrenēt darba spējas un norūdīt raksturu tā, ka pat ar čau-čau šķirnes suni varu tikt galā. Kad studiju laikā gaidīju bērnu, ārsts uzrakstīja zīmi, ka nevajadzētu vairāk nodarboties ar metināšanu, taču man bija jānokārto laboratorijas darbi. Skolotājs teica – ko tad jūs te nācāt un vēl stāvoklī palikāt – vai nu metiniet, vai varat vākties projām! Pie frēzes mani nelaida, jo varot to salauzt, bet frēzējums bija jānodod. Kopā ar kursa biedriem uz kolhozu neļāva braukt – tur nebija sieviešu tualetes. Apmēram pēc trim gadiem viņi pie manis pierada, vēlāk līdzīgi notika arī manās darba vietās. Kad vīrieši aprod ar vizuālo iespaidu, vairāk pievēršas rezultātam, ko tu spēj izdarīt. Lai man nestāsta, ka Latvijā nav sieviešu diskriminācijas! Bet nav ko žēloties – neviens mani tur ar varu nevilka iekšā.
