Tulkotāja Dace Deniņa: Radošums kļuvis par mākslas un psiholoģijas iedvesmotāju 1
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Šīs grāmatas autors atgādina no senākiem laikiem pazīstamo ārsta tēlu,” teic tulkotāja DACE DENIŅA.
Zīmols “Valodu māja” šī gada vasarā izdos norvēģu psihiatra, psihoterapeita, profesora un rakstnieka Finna Skorderuda (Finn Skårderud, 1956) grāmatu “Nemiers” (“Uro”, 1998) – dižpārdokli Norvēģijā, kas izdots vairākās citās valstīs, – Daces Deniņas tulkojumā un Ernesta Kļaviņa vizuālajā noformējumā.
“Nemiera” unikalitāti nosaka autora starpdisciplinārā pieeja un grāmatas forma – tā ir kaut kas pa vidu starp augstvērtīgu daiļliteratūru un kvalitatīvu zinātnisko literatūru un piedāvā skatījumu uz dažādām modernā cilvēka “smalkajām kaitēm”.
Teksts pievēršas kultūrai un tās pretrunām, neuzbāzīgi rosina lasītāju refleksēt un salīdzināt, attīstīt savu pasaules uzskatu. Skorderuds apraksta radikālas ķermeņa prakses un liek domāt par slimību izcelsmi.
Ietverot grāmatā gan ceļojumu aprakstus, gan tādu literatūras klasiķu kā Franca Kafkas, Tomasa Bernharda, Fernandu Pesoas, Sūzenas Sontāgas u. c. darbu analīzi, Skorderuds runā par saiknes zaudēšanu ar sevi, dzīves galējībām, bērnu audzināšanu u. tml.
Grāmatu no norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa. Viņa tulko no dāņu, norvēģu, zviedru un angļu valodas un ir latviskojusi apmēram 60 grāmatu, tostarp Henrika Ibsena, Augusta Strindberga, Hannes Eštavīkas, Tūves Jānsones, Ērika Fosnesa-Hansena, Pēra Ūlava Enkvista u. c. autoru darbus. 2015. gadā Gunsteina Bakes romāns “Moda un Oda” viņas tulkojumā tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai.
Lai labāk iepazītu Finna Skorderuda darbu, iztaujājām tā teksta tulkotāju.
– Ar ko šis darbs jums šķiet īpašs?
D. Deniņa: – Finns Skorderuds savā grāmatā rāda daudzslāņainu pasaules attēlu. Psihoanalīzes teoriju un praktisko pieredzi psihiatra un psihoterapeita darbā viņš apvieno ar literatūras un mākslas darbu analīzi un dzīves pieredzi.
Lasītājs gūst iespēju no cita skatpunkta palūkoties uz aktuālām mūsdienu dzīves parādībām – mainītām lomām savstarpējās attiecībās, attiecībām ar svaru un ķermeņa ideāliem, veselīgas dzīves sludināšanu, mākslu, nemieru, kaunu, melanholiju un garlaicību. Stāsti no psihoterapijas prakses ļauj ielūkoties radošo cilvēku problēmās un dzīves izvēlēs.
Savā ziņā autors atgādina no senākiem laikiem pazīstamo ārsta tēlu, kas bija ne tikai savas jomas speciālists, bet vispusīgi izglītots intelektuālis un kultūras pazinējs.
– Kā to lasīt latviešu lasītājam?
– Grāmata būs interesanta lasītājiem, kas interesējas par psiholoģiju, psihoanalīzi un mūsdienu kultūras parādībām. Arī tad, ja ne visi temati grāmatā šķiet vienlīdz saistoši, starp tiem ir iespējams atrast kaut ko sev ļoti būtisku.
Turklāt, lai gan temats grāmatā nav skarts, šī ir iespēja iepazīties ar neparasto ārstu, kura ideja par alkohola saturu asinīs ir iedvesmojusi tikko “Oskaru” ieguvušo dāņu filmu “Vēl pa mēriņam” (“Druk”, 2020).
– Kādi bija galvenie izaicinājumi darbā ar šī autora tekstu?
– Darbs nebija viegls vairāku iemeslu dēļ. Latviešu valodā nav tulkoti daudzi psiholoģijas teoriju pamatteksti, un dažiem jēdzieniem rakstos ir sastopamas pat trīs latviskā atveidojuma versijas. Grāmatā ir ļoti daudz atsauču uz dažādiem literāriem tekstiem, mākslas darbiem un kultūras parādībām. Un pats galvenais – autora rakstības stils, kas sevī apvieno reizē zinātniskumu un vēlmi pēc efektīgas izteiksmes. Tāpēc radās situācijas, kad, izskatot pabeigto tekstu, literārā redaktore ieteica šo to nogludināt, bet avotvalodu pārzinošais recenzents iebilda: nē, vajag vēl košāk! Šķiet, ka tas ļoti labi atspoguļo autora daudzšķautņaino personību.
PPOZAS ABC
NILS SAKSS-KONSTANTINOVS, rakstnieks un diplomēts psihoterapeits: “Skorderuda teksts spēj atklāt, ka tas, kas iesākumā izskatījās pēc paškaitējuma, ēšanas traucējumiem, dziļas depresijas vai narcistiskās traumas, ar laiku pārtop veselā, unikālā pasaulē ar savu cēloni un likumsakarīgo virzību. Grāmata prasīs laiku, lai to lasītu un līdz ar to – domātu līdzi. Dažiem tā varbūt kļūs par gluži jaunu pieredzi, kā raudzīties uz psihisko veselību.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Finna Skorderuda grāmatas fragmentā.
Slimā mākslinieka portrets jaunībā
Radošums
Viņš stāsta par kādu vakaru teātrī: veca dīva saņem ovācijas. Viņu izsauc uz skatuves atkal un atkal. “Nav nekāds brīnums, ka viņa saglabā jaunību,” komentē jaunais aktieris.
Sesijās pie manis viņš apcerēja nebeidzamas neveiksmes. Jaunajam aktierim klājās tik slikti, ka es sāku prātot – varbūt viņu uztur vairs tikai domas par pašnāvību. Kādu dienu viņš ieradās ar divām biļetēm un uzstāja, ka man vajadzētu redzēt viņu uz skatuves.
“Kāpēc?”
“Tāpēc, ka man to gribētos. Varat paņemt līdzi kādu, kas jums patīk.”
Es noskatījos izcilu izrādi, tā bija augstākās klases māksla. Aktierspēli raksturoja paškontrole un disciplīna. Izteiciens “spēlēt lomu” šajā kontekstā izklausās žēlīgi. Pavisam bezpalīdzīgi – un droši vien aplam. Viņš uz skatuves spēlēja lomu, tāpēc ka tas bija viņa darbs, taču darīja to tik labi, ka tā nebija spēle. Viņš bija kāds cits. Aktierim ķermenis ir viņa darba instruments. Viņa ķermenis kļuva par lomas ķermeni, taču arī viņš pats fiziski pārvērtās par kādu citu. Dzīvoja uz skatuves. Staroja aiz apskaužamas veselības.
Un tad atskanēja aplausi. Man šķita, tobrīd nekas vairs nebija sairis gabaliņos. Viņš likās pilnīgs.
Pēc tam mēs atkal satikāmies manā kabinetā un pie viņa bija atgriezušies plāksteri un dēmoni.
Mani apsēda vēlme izprast šo radošuma doktoru Džekilu un misteru Haidu. Tā nebija tikai spēle vai nepieciešamība “saņemt sevi rokās”. Ne tuvu tam. Atbilstīgi laika garam es meklēju palīdzību internetā. Ierakstīju meklēšanas programmā anglisko atslēgas vārdu artist. Starp nebeidzami daudzajiem rezultātiem beidzot atradu neatvairāmu grāmatas nosaukumu: “Slimā mākslinieka portrets jaunībā. Radošas personības psihodinamiskās studijas”. Tieši tas, kas man vajadzīgs.
Un tur es atradu tādu pašu stāstu.
Lasīju par psihoterapeitu, kurš strādāja ar izmisušo Stīvu, brīnumainu pianistu. Viņi bija tikušies regulāri trīs gadus. Terapeits raksturoja Stīvu kā “sāpīgi kautrīgu, nedrošu, pilnu nicinājuma pret sevi un vienmēr gatavu smagi ciest par visu, ko dzīve sagādā”. Terapeitu uzaicināja uz Stīva koncertu. Par šo koncertu viņš vēlāk rakstīja “dievišķīgs”.
Grāmatas autors Džeralds Elpers ir psihoanalītiķis no Ņujorkas. Pirms kļuva par terapeitu, viņš rakstīja arī daiļliteratūru, tostarp zinātnisko fantastiku. Uz grāmatas vāka atloka bija minēts: “Elpera kungam ir divi dēli, kuri cenšas uzsākt mākslinieka karjeru.”
Būdams privāti praktizējošs analītiķis, Elpers kādu laiku specializējās māksliniekos. Viņam bija apdrošināšanas līgums ar mākslinieku atbalsta organizāciju, un lielākā daļa viņa pacientu bija jauni un trūcīgi bezdarbnieki. Viņi bija piedzīvojuši vairāk sabrukumu nekā veiksmju un parasti varēja atrast tikai viesmīļa darbu.
Mākslinieciskā patība
Es uzmeklēju Elperu. Mēs kopā pusdienojām, pavadīdami laiku garā sarunā, netālu no viņa kabineta Īstvilidžā, Manhetenā.
Elpers raksturo mākslinieku kā prototipu, kas palīdz izprast vispārējas psiholoģiskās parādības. Savus māksliniekus viņš dēvē par atipiskiem pacientiem, taču uzskata, ka ir uztvēris ne tikai vienas pacientu grupas īpatnības, bet paša mākslinieciskā procesa psiholoģiskās iezīmes. Elpers uzskata mākslinieka darbu par īpašu narcisma variantu. Te man atkal jāatgādina, ka narcisms pats par sevi nav negatīvi lādēts jēdziens. Tas vienkārši ir cits apzīmējums nepieciešamībai gūt apstiprinājumu, lai sajustos dzīvs. Elpera grāmata nav mēģinājums uzstādīt diagnozi mākslinieku grupai, viņš vēlas izprast māksliniecisko procesu. Es to uztveru vairāk kā aprakstu, nevis izskaidrojumu.
Radošums ir kļuvis par vienu no kultūras lielajiem, pozitīvajiem jēdzieniem. Visi nepagurstoši meklē radošuma avotus. Radošums ir ne tikai inovatīvā kapitālisma cilvēka koda vārds, tas ir kļuvis arī par mākslas un psiholoģijas iedvesmotāju. Ja vien atradīsim maģisko formulu, mēs kļūsim bagāti. Elpers cenšas izskaidrot radošumu ar teorētiskiem jēdzieniem, kas lielā mērā aizgūti no patības psiholoģijas.
Mākslinieciskā narcisma īpatnība, pēc Elpera domām, ir pašapliecināšanās intensitāte. Daļēji tas izpaužas iekšēji – saistībā ar pašu radīšanas procesu, darbīgo talantu. Proti, runa ir par attiecībām ar savu spēju radīt. Elpers apgalvo, ka mūsu agrīnās attiecības liek pamatu modelim, kā mēs vēlāk paši sevi mierinām. Daudziem mierinājums ir radoša aktivitāte. Kopā ar radīto produktu es vairs neesmu viens. Un daļēji tas izpaužas arī starppersonāli – saistībā ar vēlmi gūt publikas atzinību.
Elpers ir ārstējis un intervējis vairāk nekā simt mākslinieku. Dažiem viņš ir sekojis līdzi divdesmit gadus. Daudzi ir guvuši panākumus, bet citi joprojām strādā par viesmīļiem – nesalaužami ticēdami savam dzīves aicinājumam. Salīdzinot viņus ar pārējiem pacientiem, Elpers nešaubās, ka lielākajai daļai mākslinieku radošās spējas tālu pārsniedz vidusmēru. Viņš apgalvo, ka mākslinieciskā talanta izmantošana viņiem rada daudz stiprāku, pieejamāku un narcistiskāku apmierinājumu nekā citiem cilvēkiem. Talanta pielietošanai var būt maģisks efekts, kas padara visu daudz iespaidīgāku un intensīvāku. Svārstīga pašapziņa radīšanas brīdī var pāraugt spēkā. Māksliniecisks talants ir efektīvs pārveidotājs. Pēc Elpera domām, mākslinieciskās darbības radītā maģiskā sajūta ir ekvivalents grandiozajai patībai.
Tāpēc to var uzskatīt par psihisku ķīmisko vielu pašregulējošā efekta radinieci. Mākslas skurbumam piemīt tā priekšrocība, ka atšķirībā no šķīstošajiem apreibināšanās līdzekļiem tas personībā rada kādu struktūru. Toties apreibināšanās līdzekļi neprasa smagu darbu. Radošums līdzinās ķīmiskajam skurbumam arī paģiru riska ziņā. Daudzi ir aprakstījuši to, kā pēc transam līdzīga radoša plūduma perioda piedzīvojuši kritienu depresijā.
Mākslinieka attiecības ar savu talantu un radošumu bieži ir sarežģītas un ambivalentas. Viņš var izjust savu talantu kā kaut ko pāri un ārpus sevis paša esošu, kā Kohuta “supraordinated self”. Šāda uztvere var būt saistīta ar kontroles trūkumu. Dažkārt talants var nospiest – “vadīt”. Un pretējā gadījumā, kad radošums ir “nobloķēts” un radošās spējas, šķiet, ir sarukušas līdz kaut kam mazam un nespējīgam, māksliniekam var rasties sajūta, ka tas nožņaudz viņam svarīgo narcistisko dzīvības avotu. Dzīvības spēks izsīkst.
Mākslinieka terapeitam ir grūti noteikt, vai depresija ir radošās izpausmes bloka priekštece vai sekas. Radošais bloks māksliniekam var būt psihiski tik postošs, ka depresija ir ļoti adekvāta reakcija. Elpera vārdiem izsakoties: “Ja tik liela patības un identitātes daļa koncentrējas mākslinieciskajā patībā, radošās izpausmes bloks var šķist gandrīz kā patības pašnāvība.”
