“Radošuma avots ir nabadzība un izmisums!” Lukaševska par uzdrīkstēšanos 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Reputācijas vadības aģentūra “Luka”, kas gan vairāk pazīstama ar savām pēdējo gadu uzvarām starptautiskos pasākumu konkursos, ir maksimālistes un perfekcionistes vadīta aģentūra, kas nemitīgi risina neiespējamu uzdevumu – kā ar mazu budžetu panākt tādu efektu, lai varētu konkurēt ar pasākumiem, kuriem ir miljonu budžeti.
“Man ir patiešām svarīgi, lai tas cilvēks, kuru es no rīta ieraugu ieskatāmies spogulī, man patiktu,” saka reputācijas vadības aģentūras “Luka” īpašniece Inese Lukaševska. Viņai ir trīs ar izcilību iegūtas augstākās izglītības, vairākas Latvijas snūkera čempionāta zelta medaļas un vēl vairākas Eiropas medaļas šajā sporta veidā.
Aģentūra “Luka” dibināta 2015. gadā, izbeidzoties Ineses Lukaševskas iepriekšējām darba attiecībām. “Vienmēr esmu gribējusi darboties uzņēmumā, kurā varu īstenot savas radošās izpausmes,” viņa stāsta. “Tas nav vienkārši – Latvijā baidās no cilvēkiem, kuri ir traki savā redzējumā, domāšanā un izpausmēs. Es tik ļoti bieži esmu dzirdējusi frāzes “Ai, nu tas jau par radošu!” vai “Šis vēriens nav Latvijai”.
Aiz šīm frāzēm visbiežāk slēpjas bailes – bailes tikt nesaprastiem vai pārprastiem. Un, tad, lai izkļūtu no situācijas, seko frāze “Mums jau nav tāda budžeta”. Mans mērķis bija izveidot citādu aģentūru – gan attiecībās ar klientiem, domāšanas veidā un izpausmēs, jo uzskatu, ka veiksmes pamatā ir radošuma, attieksmes un kvalitātes kombinācija.
Es mēģinu klientus pārliecināt un iedrošināt uz interesantākiem risinājumiem, ko, starp citu, sabiedrisko attiecību aģentūras dara reti, jo vadās pēc loģikas, ka nevajag strīdēties ar klientu un riskēt sabojāt attiecības. Tas attiecas gan uz idejām un konceptuālo pieeju, gan arī detaļām – mana īpatnība ir tā, ka uzbūvēju sev galvā bildi, kā jāizskatās rezultātam, un, ja šai bildei ir vajadzīga detaļa, kuras pagaidām nav, tad cenšos klientu par to pārliecināt.”
Pasākumi un riski
Kad jautāju, kā Inese Lukaševska spēj noteikt, ka tieši viņas vīzija ir tā pareizā, viņa atzīst, ka “galvā uzbūvētā bilde” tomēr mēdz arī mainīties. “Producentam un režisoram vienmēr jāapsver un jāizkalkulē arī dažādi riski, kas saistīti ar netradicionāliem risinājumiem.
Tos ietekmēt var daudzi apstākļi – telpas, auditorija, pat siltums, ko rada cilvēku klātbūtne telpās. Bez tam netradicionālos risinājumus ļoti reti var izmēģināt pirms pasākuma, jo Latvijas realitāte ir tāda, ka neviens pasūtītājs nepiekritīs īrēt telpas vairākas dienas ilgāk, lai pasākumi tiktu pilnībā izmēģināti, maksimums – vienu papildu dienu.
Protams, ja pasākuma būtība ir tāda, ka cilvēki pulcējas, ēd, iedzer un viņus izklaidē pasākuma vadītājs un mūziķi, tad tā ir viena situācija. Savukārt, ja paredzēti neordināri risinājumi, tad kaut kas pavisam cits – riskus grūti izkalkulēt, pat ja pasākumi iepriekš izmēģināti. Piemēram, vienā no pasākumiem scenogrāfs pasākuma telpu bija dekorējis ar gaisa baloniem un mēģinājumos viss bija kārtībā. Taču, sanākot simtiem cilvēku, telpa sasila, mainījās spiediens balonos un tie sāka plīst.
Šajā gadījumā nekas traģisks nenotika, taču tas ilustrē faktu, ka riskus pilnībā paredzēt ir neiespējami. Vai, piemēram, daudz nopietnāks gadījums, kad riski bija ļoti jāapsver. Biju virsproducente lielam pasākumam arēnā “Rīga”, ko sauca “Latvijas skolas somas atklāšanas pasākums”, par ko arī ieguvām godalgas pasaulē.
Saskaņā ar māksliniecisko ieceri pasākuma kulminācijas brīdī bija paredzēti mākslīgie dūmi un pār zāli lidojoša trosēs iekārta horeogrāfe Liene Grava. Tas nozīmēja, ka arēnā “Rīga” būtu jāatslēdz dūmu detektori un trauksmes signalizācija, jo bija liela varbūtība, ka mākslīgie dūmi tos iedarbinātu.
Arēnas “Rīga” vadība kategoriski atteicās to darīt, jo pasākumi ar lielu bērnu skaitu ir augstākā drošības līmeņa pasākumi, piedāvājot to darīt tikai tad, ja atbildību par drošību uzņemas Kultūras ministrija vai Rīgas domes Kultūras un izglītības departaments.
Tie, protams, arī atteicās. Tā nu atbildību par drošību brīdī, kad pār bērniem lido dejotāja un telpā ir mākslīgie dūmi, uzņēmos es personiski kā virsproducente, jo biju pārliecināta, ka to vajag, lai īstenotu māksliniecisko ieceri. Taču, kad šajā brīdī sēdēju zālē un skatījos, es sev iekšēji teicu: “Tā, Inese, ja šajā brīdī kaut kas notiks, ieslēgsies trauksmes signalizācija, sāksies panika un masu psihoze un būs jāveic evakuācija, tad tava divdesmit gadu karjera ar to būs beigusies uz neatgriešanos.” Viss beidzās laimīgi, tomēr šo sajūtu un mirkli nekad neaizmirsīšu.
Nabadzība un izmisums
Iemesli, kādēļ 2019. gadā “Luka” nolēma startēt pasaules pasākumu konkursos, bija divi – pirmkārt, kritiski paskatīties, kā aģentūras redzējums un piedāvājums izskatās uz pasaules fona, un, otrkārt, vēlme īstenot projektus, kurus Latvijā nelielo budžetu un ierobežotā tirgus dēļ īstenot neizdodas – to varētu izdarīt ārzemēs.
Un tomēr – ar kādām metodēm Latvijas pasākumi ar desmitu vai, labākajā gadījumā, simtu tūkstošu budžetiem spēj konkurēt ar pasaulē atpazīstamu zīmolu pasākumiem, kuru budžeti mērāmi miljonos? “Vislielākais izaicinājums šādos konkursos ir vispār tikt pamanītiem. Nauda nav amorfs jēdziens – ir starpība, kā izskatās pasākums par 30 tūkstošiem vai diviem miljoniem, bet jāstartē vienā kategorijā.
Pēdējā “BEA World” bija šāda situācija – tieši pirms mums startēja vācieši, kuru budžets bija pusotra miljona vienas dienas pasākumam. Lai šādā situācijā izceltos, jābūt patiešām spožai un oriģinālai idejai. Kur rodas šādas idejas? Radošuma avots ir nabadzība un izmisums, tas ir viss, ko varu pateikt.”
Inese teic, ka ļoti nozīmīga esot pašas reputācija. “Es uzņemos risku un vēlos panākt rezultātu. Tā vārdā esmu gatava investēt arī savus līdzekļus. Situācija, kad ar nolīgto budžetu visam nepietiek, Latvijā ir diezgan tipiska. Šajā situācijā ir divas iespējas, viena – iet pie klienta un prasīt vēl naudu.
Pietiekami bieži šāda prasība varētu būt pamatota un uz klienta interesēm vērsta, tomēr es tā nekad nedaru, jo uzskatu, ka jāturas pie līguma – ja reiz esi salīdzis par kādu noteiktu summu, tad pie tā arī turies. Šādās situācijās atliek tikai otra iespēja – investēt pašam savus līdzekļus. Parasti tā arī notiek.
Piemēram, “Behind the Spotlight” (uzņēmumam “4Finance” gatavots pasākums, par kuru pērn decembrī tika saņemtas “BEA World” balvas par labāko iekšējās komunikācijas pasākumu un labāko autordarbu. – Aut. piez.) kulminācijas brīdī no griestiem laižas platforma, uz kuras stāvošais dziedātājs izpilda “Nessun Dorma” (ārija no Džakomo Pučīni operas “Turandota”, kuru ar savu izpildījumu sevišķi populāru padarījis itāļu operdziedonis Lučāno Pavaroti. – Aut. piez.).
Tas ir pasākuma kulminācijas brīdis, ārija ir sarežģīta, un, lai tā labi skanētu, vajadzīgs vismaz 50 mūziķu liels orķestris, bet budžets un tāme atļāva tikai 20 cilvēku orķestri. Atteikties no idejas negribējās, un nācās vien nopūsties, atvērt maku un pašai piemaksāt par atlikušajiem 30 mūziķiem. Un tas nav vienīgais gadījums,” saka I. Lukaševska.
Nozarē – uzticības krīze
Jautāta, kā aģentūrai “Luka” klājas šobrīd, Covid-19 pandēmijas laikā, Inese īsi attrauc: “Slikti. Pasākumu industrija nestrādā jau gandrīz gadu, daudzi projekti gan Latvijā, gan ārpus Latvijas ir atcelti. Atbalsta no valsts nav. Kad varēs sākt strādāt un kādā formā, neviens nezina. Tādēļ tūkstošiem šajā nozarē iesaistīto – gan organizatoriem, gan māksliniekiem – situācija ir skarba.
Šajā situācijā bieži dzirdam divas frāzes: “Pārorientējieties!” un “Var taču rīkot tiešsaistes pasākumus.” Protams, kaut kādas konferences internetā rīkot var, taču kultūrai un mākslai ar to nav nekāda sakara – rīkot šovu internetā ir tas pats, kas nodarboties ar seksu internetā. Māksliniekiem ir nepieciešama publika, ir vajadzīga enerģētiska apmaiņa ar to, internets to nevar un nevarēs nodrošināt.
Diemžēl ir ļoti iespējams, ka mēs vairs nekad neatgriezīsimies pirmskovida pasaulē un, lai gan pilnībā klātienes pasākumi neizzudīs, tie, visticamāk, notiks kaut kādā hibrīda formātā. Būs jādomā, kā strādāt un ko piedāvāt publikai, kas, iespējams, vairs nevēlēsies fiziski apmeklēt klātienes pasākumus pat tad, kad tas būs relatīvi droši. Otra lielā nozares problēma, par kuru neviens negrib runāt, – kā atgūt publikas uzticību. Proti, agrāk biļetes uz pasākumiem pirka pat pusgadu vai gadu iepriekš un bija pārliecināti, ka pasākumi notiks.
Tagad simtu šādu pasākumu biļetēs ieguldītie līdzekļi ir iesaldēti, pasākumi tiek pārcelti, daži jau pat sešas vai septiņas reizes, un ne jau organizētāju vainas dēļ. Publikai tiek piedāvāti jauni pasākumu datumi, kuri bieži vien nav piemēroti, un ir jāizvēlas – vai nu iet uz pasākumu šajā nepiemērotajā datumā, vai arī zaudēt naudu. No šīs uzticības krīzes nebūs viegli atgūties, tas paņems gadus.”
