Aivars Eipurs: Radošu cilvēku pilsoniskums 10
Edinburgā vietējais intelektuālis man pajautāja apmēram tā: “Cik ilgs laiks tev pagāja pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad tu saprati, ka tevi vairs netraucē klātbūtne pie tā, kas bija padomju sistēma; ka tava apziņa ir no tā brīva?”
Nebija viegli atbildēt uz šo jautājumu, taču nebiju domājis, ka tas izrādīsies vēl sarežģītāk. Es viņam teicu, ka man tas varētu būt bijis straujāk nekā citiem, ka es labi iedzīvojos jaunos apstākļos, un, ja pie tam tie ir vēlamie un ilgotie, gadiem virtuvēs izrunātie, kopmītnēs vai pie Līgo ugunskura izdziedātie un mītiņos saliedētie, tad jau vispār… Apmēram tā.
Taču, kad es to nolēmu pajautāt savu draugu ģimenei, šķietami pārliecināti nacionāli noskaņotiem cilvēkiem, mazāk liberāliem nekā es, liels bija mans pārsteigums, kad izdzirdu atbildi: “Tas nepāries nekad.” Šo vairāku paaudžu rētu es sajutu arī pasākumā, kurš bija veltīts slavenā Radošo savienību plēnuma trīsdesmit gadu atcerei. Pasākums notika Lielajā ģildē ar diskusiju programmu. Bija nožēlojami maz cilvēku, kas liecināja, ka radošie cilvēki ne tikai nevēlas stāties partijās, bet pat nevēlas, sanākot kopā, klausīties un runāt par notikumiem, no kuriem viņu šodienas brīvībai vai pseidobrīvībai, kā nu kuram, kājas aug.
Tātad par rētu. Liels bija mans pārsteigums par to, kā atšķīrās diskusiju dalībnieki. Proti, kaismē, ar kādu runāja četrdesmitgadnieki un arī no zāles vecāki ļaudis, bija kaut kas man pazīstams, toties jaunāku cilvēku pieejā īstenībai es nejutu smeldzi kā mantojumu, tie bija brīvi un viegli uzskati, tikai viena nelaime – viņu teiktajā nejutu arī esības nepanesamo vieglumu. Šķita, ka līdz ar netīro ūdeni ir izliets arī, ja ne pats zīdainis, tad kaut kādas vajadzīgās mantiņas. Jeb arī – mantiņas ir, bet bērns sēž un ar tām spēlējas sausā vanniņā, kas nav īsti piemērota vieta šīm darbībām. Līdzīgi kā es nevaru klausīties kādu Briseles kāpostam līdzīgu vīru, kuram tik viegli un raiti viss. Kāpēc man tas vieglums šķiet svešs? Kas tas ir? Vai tās ir manas vidēji sadrātētās ekspadomju cilvēka smadzenes? Negribas tam piekrist.
Kāds prāta draugs TV ekrānā teica, ka mēs tikai iedomājamies esam demokrātiski, gribam būt demokrātiski un esam salasījušies grāmatas par to, kāda tā demokrātija ir vai kādai tai vajadzētu būt. Taču mēs neesam dzimuši un auguši demokrātiskā valstī, tāpēc tas mūs līdz demokrātiskai rīcībai nenoved. Demokrātija taču nozīmē tautas varu, vai ne tā? Tas nav tikai vārds, kurš ir mainījis sākotnējo nozīmi tik lielā mērā, ka kļuvis par tukšu burtu salikumu, kas nozīmē vienīgi to, kas nav tas otrais – autoritārais vai totalitārais – modelis.
Vai tas organiskā veidā nenozīmē to, ka mums jābiedrojas, jāstājas partijās, lai kādas tās būtu? Un ka teiciens “mums ir tādi deputāti un parlaments, kādu ievēlējām” ir par vāju un sevi sen izdzīvojis. Ka mums pašiem ir jāiesaistās un, ja mums nav ambīciju, jākļūst par ierindas biedriem, lai stiprinās saite ar partiju spicēm un kaut kas mainās partiju iekšienē, domāšanā un centienos. Jāturpina šis uzņemtais demokrātijas vektors. Grūti jau tas ir, savā ziņā esam demokrātijas mēslojums, bet gribam, lai viss atrisinās jau mūsu dzīves laikā. Esam jau pieraduši, ka mūsu dzīves laikā grūst valstis, mainās tūkstošgades, attīstās tehnoloģijas – tad kāpēc lai mēs jau nebaudītu arī demokrātijas augļus? Bet ja tā – tad pašiem jādarbojas aktīvāk. Tas nav daudz – mazliet biedru naudas, kā arī kāju un smadzeņu darbināšanas. “Partijā nestāšos,” – lūk, tās ir visizteiktākās, demokrātijai svešās padomju traumatisma sekas divos vārdos. Mums taču ir biedrošanās brīvība, nevis nebiedrošanās brīvība. Aicinām nelasīt partiju programmas? Absurds. Ar kādu mērķi? Nevar tikai kaut ko konstatēt un pie tā palikt. Tad jāmaina vēlēšanu sistēma. Vidusceļa nav.
Iztiku bez konkrētu personību un partiju pieminēšanas. Jo ir kas svarīgāks, kas noderētu ne tikai ikvienai partijai, bet arī ikvienam, kurš saista sevi ar kādu no tām vai arī, gluži otrādi, nesaista, juzdamies pārāks – nez kādēļ.
