Radošo meklējumu spars. Maija Svarinska vērtē izrādi “Iemīlējies Šekspīrs” 0
Pēc izrādes “Iemīlējies Šekspīrs” pirmizrādes (2019. gada 30. novembrī) atnācu to noskatīties otrreiz 5. janvārī un biju pārsteigta: Dailes teātra Lielā zāle bija stāvgrūdām pilna ar skatītājiem, pat kulišu sānu vietas bija pilnum pilnas.
Citiem vārdiem, gluži pārsteidzošs pieprasījums, un mani tas no tiesas iepriecināja, jo režisors Rolands Atkočūns savu iestudējumu nav radījis, tā sakot, plebiscīta gaumei, tādēļ skatītāju ieinteresētība liecina par noteiktu vēlmju kultūru.
Varbūt daudzi atnākuši, lai salīdzinātu ar režisora Džona Madena tāda paša nosaukuma oskaroto filmu (1998), kuras scenāriju rakstījuši Marks Normens un Toms Stopards, bet skatuvei to adaptējis Lī Hols. Sasauksme ar filmu vēl jo vairāk norāda uz izrādes nozīmīgumu, precīzāk sakot, ja tā nebūtu, ātri vien izplatītos viedoklis, ka tur nav ko laiku tērēt.
Kādēļ es tik ļoti akcentēju skatītāju ieinteresētību?
Tādēļ, ka tajā samanu arī cieņu pret pašu teātri: atbalstīt kolektīvu šajā sarežģītajā periodā, kad tiek šķetinātas teātra vadības problēmas.
Vai arī es varu tikpat vaļsirdīgi atbalstīt teātri? Varu, jo izrāde kopumā piedāvā daudz interesantu ieceru un risinājumu. Piemēram, lieliska ir iestudējuma scenogrāfija. Darbība notiek, tā sakot, Šekspīra laikā, taču scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis neintriģē mūs ar 16. gadsimta sadzīvisko konkrētību. Galvenā loma šeit uzticēta dabai. Protams, ne jau dabiskajai, bet mākslīgajai, taču tas ir lielisks jebkura laikmeta teātra idejas akcentējums.
Kaut atpazīstami, tomēr vienlaikus tik saistoši ir raudzīties, kā “aug” koki, krūmi, kā tiek apzaļumota nokalne, kuras galā aiz vīteņu ieskautās sienas slēpjas galvenās varones Violas māja. Interesanti ir skatīt debesis, vērot mēnesi (videomākslinieks Artis Dzērve; gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš). Vai pamanīt dziļumā pie apvāršņa ābolu, kas pēc tam pēkšņi uzrodas uz vīrieša deguna, un pasmaidīt, nolūkojoties, kā mums pietuvojas Renē Magrita slavenā glezna “Cilvēka dēls”.
Jā, M. Vilkārsim nenoliedzami ir taisnība: kā no senseniem laikiem aizsācies stāsts par cilvēku, tā tas turpinās, jo būtībā viņā itin nekas nemainās.
Arī izrādes varoņu tērpi ir pavērti vaļā jebkuram laikam (kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa).
Daudziem ļauts apspēlēt Šekspīra laika modes detaļas, sevišķi Ģirta Ķestera lordam Veseksam, kas var patīksmināties par savu spožo žaketi, lai gan tā nekādi nesader ar prastajām biksēm. Toties pilnā komplektā gleznojas Indras Briķes atveidotā karaliene Elizabete I. Viņas kleita jau vien ir kā karalienes majestātiskums – bagāta un krāšņa, vairākām kārtām šūdināta un stiepjas līdz grīdai.
Turpretim daudzi kostīmi ir itin kā mūsdienīgi, piemēram, Šekspīram un viņa draugiem. Tas arī ir saprotami, jo mākslas cilvēki visos laikos pēc būtības ir vienoti.
Kā jau teicu, darbība risinās Šekspīra laikā. Ir Londona, 1593. gads, kad slavenais dramaturgs vēl nav uzrakstījis savas izcilās lugas. Svarīgi, ka daudzi izrādes varoņi ir vēsturiskas personas, taču režisors nevedina uz īpašu vēsturisku ticamību. Viņu, kā saprotu, ir saistījis tēmas vispārinājums.
Vai nu teātris, vai mīlestība kā vēsturiskā, tā mūsdienīgā aspekta apvienojumā, risinot šo sintēzi saskaņā ar lugas žanru – komiska drāma.
Domāju, ka tieši lugas žanrs režisoram ir kļuvis par klupšanas akmeni.
Sākoties darbībai, jau ar pirmajām ainām uzkrītošs ir nevis komisms, bet uzspēle vai komisma spēlēšana. Parādās Šekspīrs un “spēlē” jaunrades mokas – vajadzīgā vārda meklējumus. Staigā šurpu turpu, brīdi pa brīdim atkārtojot aprautu frāzi. Tas ieilgst, un iznākumā gaidīto reakciju uz to, ka tas ir smieklīgi, nomaina apnikums un garlaicība. Līdzīgu stiepienu izrādē nav mazums.
Tiesa, salīdzinājumā ar pirmizrādi tie ir kļuvuši īsāki. Turklāt ir ainas, kurās komiskais ir izstrādāts ar patiesu komismu. Piemēram, Toma Treiņa atveidotais vietējā aktiera tēls.
Taču kopumā vajadzīgā atslēga nav atrasta, un tas traucē arī pagātnes saķerei ar tagadni.
Daži reāli lugas prototipi ir itin kā zaudējuši savu vērtīgumu, spilgtu personību aizvietojis pakomisks personāžs, kā, piemēram, Ričards Bērbidžs Pētera Liepiņa izpildījumā. Tā nav aktiera vaina, bet gan režisora stils, nosakot varoņa uzvedību.
Tajā pašā laikā ir tiešām interesantas mizanscēnas, kurās darbojas Rozes teātra aktieri.
Tikpat spilgti risināta Indras Briķes karalienes skatuviskā dzīve.
Šeit komisms ir patiesi pamatots. Vai nu tas ir spogulis, ko galminieks nemitīgi tur viņas acu priekšā, vai majestātes tieksme vērot sunīšu spēli, kas izrādē atainota pavisam konkrēti: mazais suņuks Hugo par prieku karalienei un skatītājiem drošsirdīgi metas pāri skatuvei.
Bet finālā I. Briķes varoni ieraugām kā patiesi gudru kultūras dzīves politiķi. Ne jau velti karalienes Elizabetes laiks ir zelta laikmets kultūrā un jo īpaši teātrī.
Šajā laikā arī top Viljama Šekspīra šedevri. Taču viņu mēs ieraugām, tā sakot, karjeras sākumposmā. Rozes teātris mēģina viņa nepabeigto lugu par pirāta meitu Eteli. Tieši tad un tieši tur, Londonā, notiek pirmā Šekspīra tikšanās ar Violu de Lesepsu, un top viņa ģeniālā luga “Romeo un Džuljeta”.
Mīlestības tēmu un tās atspulgu paša dramaturga daiļradē lieliski izstrādājis režisors un atveidojuši aktieri.
Dainis Grūbe, manuprāt, savu varoni spēlē ar patiesu iedvesmu.
Pēc lomas bremzējošā sākuma Šekspīra tēls sāk attīstīties enerģiski un pārliecinoši, jo sevišķi iedziļinoties mīlestības tēmā. Grūti, protams, apgalvot, ka tas ir līdzīgs prototipam. Tomēr šā Šekspīra iekšējā pulsācija liecina par varoņa unikalitāti. Bet lirisko tēmu aktieris pauž ar mūsdienu stilam retu piepildījuma dziļumu. Radīts tēls, kas sevī savieno cilvēka mīlestības skaistumu un mokas.
Tieši par to vēsta arī Ievas Segliņas atveidotais Violas tēls. Viņas varone parādās Šekspīram daudz agrāk, nekā viņš to apjēdz. Viola, nogrimējusies par vīrieti, spēlē Rozes teātrī, jo viņas kaislība ir aktiermeistarība, kas tolaik sievietēm nav atļauta joma. Visas Ievas Segliņas lomas – vai nu Viola, vai arī Viola, kas Rozes teātrī spēlē Romeo, bet pēc tam Džuljetu, – pārliecina par aktrises meistarību, jo labi uztveramas dažādas emociju un uzvedības stila nianses.
Turklāt Viola ir patiesi dziļš un godīgs cilvēks, un tas ir jaušams viņas attiecībās ar apkārtējiem.
Vai nu tā ir gudrā, visu saprotošā Olgas Dreģes Aukle, vai uzmācīgais līgavainis un veiklais aprēķinātājs – Ģirta Ķestera lords Vesekss, kuru beigu beigās Viola arī apprec, jo to ir apsolījusi savam tēvam. Vai arī tas ir Viljams Šekspīrs, kuram viņas sirds ir atdota uz visiem laikiem.
Jā, mīlestības tēma izrādē tiek pausta ar īstu degsmi un dziļumu. Ne jau nejauši ar to tik organiski sasaucas Giedrjus Puskuniga brīnišķā mūzika. Šai ziņā “Iemīlējies Šekspīrs” no tiesas pārliecina, provocēdams pajautāt: vai nav pienācis laiks no jauna uz šīs skatuves iestudēt “Romeo un Džuljetu” (iepriekšējais iestudējums Dž. Dž. Džilindžera režijā tapis 2012. gadā) – lugu, ko uzrakstījis Viljams Šekspīrs, iedvesmodamies no savas mīlestības pret Violu, un kuras žanrs ir traģēdija.
“Iemīlējies Šekspīrs”, komiska drāma divos cēlienos Dailes teātra Lielajā zālē
Autori: pēc Marka Normena un Toma Stoparda kinoscenārija skatuvei adaptējis Lī Hols, no angļu valodas tulkojusi Evita Mamaja.
Režisors Rolands Atkočūns, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, komponists Ģiedrjus Puskunigis, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, videomākslinieks Artis Dzērve.
Lomās: Dainis Grūbe, Ieva Segliņa, Lauris Subatnieks, Olga Dreģe, Ģirts Ķesteris, Juris Bartkevičs vai Imants Strads, Pēteris Liepiņš, Artis Robežnieks, Indra Briķe, Dainis Gaidelis, Gunārs Placēns, Gints Grāvelis, Mārtiņš Počs u. c.
Nākamās izrādes: 5., 14., 27. februārī.
