Ciemos mākslinieku Mužu mājā, kur augsti godā senatnes mantojumu 0
Lai radītu kaut ko jaunu, jāzina vērtīgais senatnē. Un kārtīgs meistars veido lietas, kas kalpo ilgi. Ciemojoties pie tekstilmākslinieces AINAS MUZES un viņas dzīvesbiedra gleznotāja ROBERTA MUŽA, pārliecinājos, cik pārdomāti un rūpīgi viņu mājās tiek saglabāts garīgums un senais mantojums.
Abi mākslinieki ir radoši un aizrautīgi strādā – Aina gatavo darbus izstādei Rīgas svētkiem klubā “Ziemeļbāzma”, starptautiskiem pasākumiem Itālijā un Lielbritānijā, Roberta darbu personālizstādes šobrīd skatāmas Valmierā un Ventspilī – teātra namā “Jūras vārti”.
Pirms mājas apskates izstaigājam glīto dārzu, kurā Roberts Muzis izvietojis dekoratīvus objektus – ratus un šūpuļzirdziņu.
– Šo dārzu izveidoja un māju uzbūvēja mana vīra vecāki. Viņi iestādīja arī ābeles, ķiršus. Viena vecā ābelīte nokaltusi, taču roka neceļas to nocirst… Tā kā Roberts nāk no laukiem – no Matīšiem, tad viņš gribēja iemūžināt kaut ko no lauku sētas bērnības iespaidiem, tāpēc te ir tie rati un zirdziņš, pacelts pienācīgi cienījamā augstumā, – norāda māksliniece.
Ēkas fasāde priecē ar vairākiem ziedošiem krūmiem. Gar divstāvu nama sarkano ķieģeļu sienu vijas zils mežvītenis, koši zied rozes, reibinoši dvesmo augs, ko mēdzam saukt par saldo mīlu… Virs ieejas durvīm, zem nojumītes – sena skulptūriņa, kas kopā ar citiem dekoratīvajiem elementiem vizuāli izskatās kā krusta zīme – svētība mājai. Roberta darbnīcas sienu grezno ikonas ar svēto veidoliem.
– Agrāk mūsu darbnīca bija Daugavmalā – Mākslinieku namā. Reiz padomju laikā pie mums bija ienākusi kāda krievu tautības sieviete un naudas vajadzības dēļ lūdzās, lai nopērkam šos sakrālos darbus. Kā nu cilvēkam nepalīdzēsi! – atceras Aina Muze.
Viņas darbnīca iekārtota dzīvojamās ēkas pirmajā stāvā. Telpa nav liela, tajā visi darbarīki novietoti pa ķērienam. Sašķirotie diegu un dziju kamoli spīguļo tik daudzkrāsaini kā izteiksmīgs gobelēns. Māksliniecei jautāju, vai top kādi jauni darbi.
– Tagad vairāk esmu pievērsusies izšūšanai, – noteic Aina un parāda mums gan iesāktos, gan pabeigtos darbus.
Aina Muze līdzās tādām izcilām meistarēm kā Edīte Pauls-Vīgnere un Aija Baumane ir viena no pazīstamākajām latviešu tekstilmākslas skolas vecākās paaudzes pārstāvēm. Viņa mācījusies pie izcilā tekstilmākslas meistara, Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas dibinātāja profesora Rūdolfa Heimrāta. Arī pati Aina Muze strādājusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā par pasniedzēju. Draugu un paziņu loks – plašs, aizvakardienas jubilejā saņemti jauki apsveikumi, kas nolikti goda vietā – uz senajām mēbelēm.
Rādot savus darinājumus, meistare teic:
– Darbam esmu iecienījusi linu audumus, strādāju tekstilmozaīkas tehnikā. Man svarīgs ir koptonis, lakonisku ģeometrisku laukumu un joslu izkārtojums ar atsevišķiem simboliem un zīmēm.
Mājas atsevišķās telpas savienotas ar gaiteni, pie kura sienas izvietoti nama sarga suņa Mumina izcīnītie apbalvojumi. Saimniece izrāda kompakto virtuvi, kurā ir iebūvētās mēbeles. Uz skapīšiem nolikti seni trauki – bļodas, krūzes, terīnes…
Darba kabinetā – sens kokgriezumos veidots skapis un rakstāmgalds. Gaiteņa otrā pusē iekārtota grāmatām bagāta bibliotēka. Tajā ir arī apaļš galds, aiz bibliotēkas – guļamistaba ar koka gultu, kuras galvgalis greznots ar kokgriezumiem. Pie sienas Roberta gleznotie Ainas un paša portreti. Gaiteņa galā – plaša viesistaba, kuras akcenti ir gan iespaidīgi lielais saimes galds, gan senais kamīns. Pie sienas – Roberta gleznotie ceriņi. Tie lieliski saskan ar viesistabas interjera zilganīgo toni. Pat galdauts un uz tā novietotie trauki, glāzes pieskaņoti šai debesu zilgmes krāsai.
Tālāk – labiekārtota un apzaļumota veranda, kurā izguldināt ciemiņus.
