“Manam pēctecim jābūt diriģentam ar spēju panākt savstarpēju uzticību ar mūziķiem”. Intervija ar diriģentu Andri Pogu 0
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Parīt, 14. maijā, uz skatuves kopā ar pianisti Elīnu Bērtiņu pēdējo reizi Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta statusā kāps ANDRIS POGA.
Šajā sarunā ar nupat Triju Zvaigžņu ordeni saņēmušo diriģentu – kā par koncertsezonu noslēdzošajiem tiešsaistes koncertiem, tā orķestra un viņa paša nākotnes plāniem.
– 14. maija koncerts jums būs pēdējais LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta statusā. Kāds tam iemesls?
Andris Poga: – Pirmkārt un galvenokārt, 30. maijā beidzas mans darba līgums ar LNSO. Vēl pirms vairāk nekā gada, kad pasaulē pandēmija bija tikko sākusies vai pat vēl nebija manāma, mēs ar Indru Lūkinu (LNSO direktore. – V. K.) sākām runāt par nākotnes plāniem. Un arī no orķestra puses jābūt ilgtermiņa vīzijai attiecībā pret māksliniecisko vadību. Lielā mērā tas bija mans lēmums savu kandidatūru orķestra mākslinieciskā vadītāja amatam vairs neizvirzīt. Astoņi gadi ir laiks, kurā to, ko, esot mākslinieciskā vadītāja lomā, esmu varējis orķestrim dot, esmu devis.
– Vai astoņi gadi patiesi ir gana ilgs laiks, lai orķestra un mākslinieciskā vadītāja savstarpējā pienesuma iespējas būtu izsmeltas?
– Tas ir ļoti individuāli. Ir orķestri, kuriem ik pa trim, pieciem gadiem ir jauns galvenais diriģents, un ir tādi, kur viens un tas pats mākslinieciskais vadītājs pie pults stāv divdesmit un pat trīsdesmit gadus. Pasaulē ir dažāda pieredze. Bet mana pieredze ir tāda, ka ļoti baidos no stagnācijas un rutīnas. Taču es noteikti turpināšu sadarboties ar LNSO, pieļauju, regulāri. Mums ir dažādas ieceres, arī nākamā sezona pilnībā saplānota, vēl man klāt esot. Tūlīt, maija beigās, manā vadībā notiks “Latvijas koncertu” tradicionāli rīkotais simfoniskās mūzikas lielkoncerts, kam bija jārisinās janvārī, bet kas pārcelts uz maiju un Dzintaru koncertzāli. Taču joprojām – bez publikas zālē. Arī viens no galvenajiem mūsu notikumiem vasaras festivāls “LNSO vasarnīca” – šoreiz “Gorā” – notiks, man stāvot pie diriģenta pults. Aiziešana no amata nav mana un orķestra attiecību saraušana. Taču katrā gadījumā orķestrim jālūkojas jauna galvenā diriģenta virzienā. Šis process gan vienmēr ir diezgan laikietilpīgs. Turklāt kovids nav ļāvis tam kļūt vienkāršākam, jo daudzi viesdiriģenti, kuri uzaicināti pirmo reizi un varētu būt potenciāli amata kandidāti, vienkārši nevarēja atbraukt. Līdz ar to jauna mākslinieciskā vadītāja izraudzīšanās process būs maķenīt ilgāks. Mākslinieciskās vadības modelēšana būs saistīta arī ar to, ka LNSO paliek bez savas tradicionālās mājvietas Lielās ģildes, jo, kā zināms, to paredzēts kapitāli rekonstruēt. Šie darbi sāksies 2022. gada janvārī. Tātad līdz šī gada beigām, Vecgada koncertus ieskaitot, LNSO vēl atradīsies Lielajā ģildē. Būvniecības sākums, kas sākotnēji bija plānots jau rudenī, pandēmijas dēļ pārcelts uz 1. janvāri, kad LNSO arī atstās Lielo ģildi un dosies uz Dailes teātri, kur orķestrim būs nodalīta telpa foajē līmenī ar papildu akustiskiem risinājumiem un papildu logiem, lai netraucētu ielas trokšņi. Koncerti pamatā notiks reģionālajās koncertzālēs, taču neatstāsim novārtā arī Rīgu, kur daži koncerti iecerēti Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, arī galvaspilsētas baznīcās un kamermūzikas koncertu cikls “Dailes” namā.
– Paveriet, lūdzu, 14. maija koncerta priekškaru!
– Tas ir viens no mūsu ļoti apzināti veidotā trīs sezonu noslēguma koncertu cikla (pirmais notika jau 30. aprīlī. – V. K.). Viens no vienojošiem elementiem ir izcilu pianistu piedalīšanās. Tā ir apzināta izvēle, ka solisti šajos koncertos – gan Reinis Zariņš (30. aprīlī), gan Georgs Osokins (21. maijā), gan Elīna Bērtiņa, kuras sniegumā 14. maijā skanēs efektīgais Sergeja Prokofjeva Pirmais klavierkoncerts, – pieder Latvijas pianisma šobrīd aktuālās paaudzes labākajiem izpildītājmāksliniekiem. Diemžēl no dažām sākotnējām iecerēm nācās atteikties visiem zināmo pēdējo notikumu dēļ. (Pēc Pēterim Vaskam veltītā koncerta “Klābūtne” 16. aprīlī Cēsu koncertzālē, kur piedalījās LNSO un koris “Latvija”, vairāk nekā divdesmit mākslinieki inficējās ar kovidu. – V. K.). Tādēļ mainījām repertuāru visiem trim koncertiem. Mūziķu drošības labad atteicāmies no orķestra lielajiem sastāviem. Parīt, 14. maijā, iecerētās Antona Bruknera Devītās simfonijas vietā spēlēsim Ceturto simfoniju, kas arī ir ļoti sen Latvijā neskanējis meistardarbs, īsts simfonisks romāns stundas garumā ar iespēju izspēlēties visām orķestra grupām – gan pūtējiem, gan stīgu instrumentiem. Bruknera Ceturtā ir orķestrāli svētki un viens no oriģināliem žanra paraugiem gan komponista daiļradē, gan 19. gadsimta simfoniskajā literatūrā. Spilgts piemērs, kā no vienas delikātas tēmas izaug stundu garš meistardarbs. 21. maija programmā, būdami piesardzīgi, esam atteikušies no kora dalības un vietā izvēlējušies simfonisku darbu – Franča Šūberta Lielo jeb Devīto simfoniju. Šajā koncertā notiks atkal satikšanās ar diriģentu Vladimiru Fedosejevu, ar kuru LNSO saista sirsnīga draudzība un kopīgi iegūta Lielā mūzikas balva. Astoņdesmit astoņus gadus vecais Vladimirs Fedosejevs ir krievu simfoniskās diriģēšanas skolas vecmeistars, dzīva leģenda. Un ar Georgu Osokinu pie klavierēm izskanēs Ludviga van Bēthovena skaistā fantāzija – Ceturtais klavierkoncerts .
– Uz šiem koncertiem publikai tiek piedāvātas piekļuves kartes.
– Kad digitālais saturs pārplūdinājis internetu ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, daudz kas no tā pieejams par velti, arī mēs daudz esam piedāvājuši par brīvu. Bet tās ir investīcijas no orķestra puses, un augsta līmeņa saturs prasa atbilstošas izmaksas. Tāpēc uz šo noslēdzošo koncertu paketi ar viesmākslinieku dalību orķestris pārdod biļetes, taču demokrātiskā cenu kategorijā. Ļoti ceru, ka uz vasaras nogales koncertiem vismaz kādu daļu no publikas drīkstēs ielaist arī zālēs.
– Nav noslēpums, ka no šā gada 1. jūlija jums ir noslēgts līgums ar Stavangeras simfonisko orķestri Norvēģijā, lai kļūtu par tā māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu.
– Un darbs ir intensīvāks, nekā sākotnēji domāts. Ar šo orķestri man ieplānots pavadīt desmit nedēļas sezonā, paredzēti arī kompaktdisku ieraksti. Lielā mērā saplānots arī mans kā viesdiriģenta kalendārs nākamajai sezonai. Pamatā tā ir Eiropa, kas varētu iekšēji ātrāk atvērties nekā pārējā pasaule.
– Vai esat iecerējis ar Stavangeras orķestri iestudēt arī latviešu komponistu skaņdarbus?
– Absolūti! Ne tikai iecerēts, bet ir jau konkrēti plāni. Arī pagājušās sezonas manis diriģētā atklāšanas koncertā Stavangerā biju iekļāvis vienu no Pētera Vaska skaņdarbiem, tāpat nupat koncertā Stokholmā. Arī nākamajā sezonā Stavangeras orķestra programmā paredzēts šī izcilā latviešu skaņraža darbs. Tālākā nākotnē Norvēģijā atskaņosim Tālivalža Ķeniņa Astoto simfoniju ar pasaulē slavenās latviešu ērģelnieces Ivetas Apkalnas solo. No latviešu māksliniekiem muzicēt Stavangerā jau angažēta Baiba Skride… Esmu noskaņots šajā jomā ļoti aktīvi, mēs pat runājam par kādu koppasūtījumu.
– Ko jūs redzētu kā savu nākamo pēcteci LNSO mākslinieciskā vadītāja amatā?
– Tam jābūt diriģentam ar spēju panākt savstarpēju uzticību ar mūziķiem. Domāju, nacionalitātei pat nav tik ļoti izšķirošas nozīmes kā šī diriģenta starptautiskajai karjerai. Uzskatu, tam jābūt diriģentam, kurš var vest orķestri uz ārzemēm. Savā laikā mums bijušas piecas Eiropas turnejas, sestā bija ieplānota šā gada februārī, bet nu pārcelta uz 2023. gadu. Turnejas orķestrim ir ārkārtīgi būtiskas gan no kolektīva saliedēšanas viedokļa, gan kopīgas muzicēšanas attīstības vārdā, jo tajās orķestris parāda labāko. Bet koncertturnejas var garantēt tikai pasaulē atpazīstams diriģents, jo neviens koncertu organizators par nožēlošanu – un tāda ir realitāte – neaicinās ārzemju turnejā orķestri ar nezināmu diriģentu vai maz zināmu solistu.
– Un par ko no astoņos gados pie LNSO pults aizvadītā jums ir lielākais gandarījums?
– Pēdējā gada negaidīti ieguvumi – esam aktīvi pievērsušies kompaktdisku ierakstiem. Turklāt attīstījuši vienu tādu līniju, par kuru vēl pirms pusotra gada, kad koncertu dzīve mutuļoja, nevarējām pat iedomāties. Esam vienojušies ar Somijas prestižo kompāniju “Ondine” par visu Tālivaldža Ķeniņa simfoniju pirmieskaņojumiem, kas studijā līdz šim nekad nav veikti. Esam ciešā saziņā ar Kanādā, Toronto, dzīvojošo Tālivalža Ķeniņa dēlu Juri Ķeniņu. Šie ieraksti ir mūsu iniciatīva, un par tiem ir liela interese arī no Somijas kolēģiem – atklāt kādu pasaulē vēl līdz šim nezināmu komponistu, kā šajā gadījumā mūsu Tālivaldi Ķeniņu. Līdz šim ir iznācis viens disks, ierakstīti un pabeigti vēl divi un ieplānoti nākamie. Tas ir Latvijas mūzikas parāds šim izcilajam trimdas komponistam. Turpmākie ieraksti daļēji taps manā vadībā un daļēji mūsu orķestra pastāvīgajam diriģentam Guntim Kuzmam pie pults. Atskatoties tālākā vēsturē, priecājos, ka sadarbībā ar mani pārstāvošo mākslinieku aģentūru izdevies orķestri aizvest uz prestižām pasaules koncertzālēm. Divreiz esam uzstājušies Parīzē, tostarp Parīzes filharmonijā, arī citās Francijas un Vācijas koncertzālēs, Slovākijā, Šveicē… No mākslinieku aģentūras puses tā ir liela uzticība – rīkot orķestra tūri, jo nereti notiek ļoti daudzas it kā “vieglākas” turnejas ar absolūtu zvaigžņu solistu, bet tie, kas spēlē pavadījumu, vairs nav tik būtiski. Šādās tūrēs orķestris nav starmešu gaismā. Bet mūsējās tiešām bijušas īstas orķestra turnejas, kur galvenajā lomā ir orķestris un tā sniegums. Par to man liels prieks un lepnums, zinot, cik grūti jau pirms pandēmijas bija pasaulē sarīkot orķestra turnejas. Tagad tā šķiet neiespējamā misija, arī orķestru konkurence pasaulē ir milzīga. Priecājamies par Latvijas profesionālo koru panākumiem ārzemēs, kas ir ļoti svarīgi un labi, taču, salīdzinot ar koriem, orķestru tirgū konkurence ir vismaz desmit reizes lielāka.
– Kurā vietā Rīgā jūs vēlētos redzēt akustisko koncertzāli, kas reizē būs arī LNSO mājvieta?
– Es neliktu uzsvaru uz “kur”, bet – kāda. Manuprāt, nedrīkst būt nekādu kompromisu attiecībā pret ēkas apjomu un zāles akustiku, jo ir vietas, kur šādu vai tādu iemeslu dēļ tie ir paredzami. No tādām būtu jāatsakās. Un nedrīkst būt kompromisu attiecībā pret pieejamo telpu apjomu mūziķiem, jo tā ir lieta, ar ko LNSO sāpīgi saskaras Lielajā ģildē. Nu nav iespējams vijolniekam vingrināties telpā, kur caur plānu sienu dzirdamas trompetes vai mežraga skaņas. Bet par koncertzāles novietojumu Rīgā lai šķēpus lauž speciālisti, kam jāņem vērā arhitektoniskie, ainaviskie un citi apsvērumi no pilsētplānošanas viedokļa.
