Radošajiem – putna brīvību? 0
Šodien Latvijas radošo savienību pārstāvji tiekas ar kultūras ministri cerībā saņemt oficiālu rīkojumu likumdošanas iniciatīvas darba grupas izveidei .
Pliks kā baznīcas žurka?
Latvijas Radošo savienību padomes rīkotā diskusijā “Par radošas personas statusu” apspriests brīvmākslinieku juridiskais statuss un sociālajās garantijas. “Latvijas Avīze” (2012. g. 3. janvāra publikācija “Nākotni kaļam šodien”) iepriekš vērsa uzmanību jautājumam par radošo personību sociālajām garantijām, pētot, kādas ir mākslinieku, dzejnieku un rakstnieku vecumdienas.
Publikācijai sekojošajā diskusijā galvenokārt runa bija par cilvēkiem, kas nav pastāvīgās darba attiecībās kā darba ņēmēji, kuru ienākumi ir neregulāri un nelieli, bet kuri rada Latvijas kultūrā nozīmīgas vērtības. Tie ir literāti, mākslinieki, kino nozarē strādājošie, liela daļa mūziķu un citi.
Šobrīd zināmā valsts aizsardzībā ir tikai pensionētas kultūras un mākslas izcilās personības, kuras saņem VKKF mūža stipendiju Ls 100 mēnesī, tomēr jau trešo gadu stipendiju programma ir apturēta un nevienam no jauna tā vairs netiek piešķirta. Kā teica Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja Ieva Romānova, visās nozarēs ir vairāki desmiti stipendiju būtībā pelnījuši cilvēki, kuri cer – kad beidzot būs…? Var jautāt, vai Olga Dreģe ir sliktāka aktrise nekā Astrīda Kairiša? Stipendiju būtu pelnījušas abas, taču dailēnietei uz to pagaidām nav cerību.
Kinorežisore un žurnāliste Kristīne Želve minēja skarbu piemēru: “Pagājušā gada maijā nomira mans kolēģis un draugs operators Agris Birzulis. Vecums – 41 gads. Diagnoze – sirds mazspēja. Iemesli: stress, neveselīgs dzīvesveids un organisma regulāra fiziska un garīga pārslodze. Bilance: trīs aktierfilmas, gandrīz 30 dokumentālās filmas, raidījums “Vides fakti”, Nacionālais kino apbalvojums “Lielais Kristaps” kā Latvijas labākajam operatoram un dzīvokļa kredīts.
Kad viņa atraitne un divu dēlu māte pēc bērēm sāka kārtot apgādnieka zaudēšanas pabalstus abiem puikām, izrādījās, ka tie bija tieši 29 lati katram – nesanāk pat lats dienā.” Agris bija tā dēvētais brīvmākslinieks, kuru nesaistīja darba ņēmēja attiecības ar darba devēju, līdz ar to sociālās iemaksas par viņu netika veiktas.
Kā pašnodarbinātai personai, iespējams, viņa gada ienākumi nepārsniedza to minimālo summu – 600 latu, sākot no kuras sociālās iemaksas jāveic pašam. AKKA/LAA izpilddirektore Inese Paklone pieminēja Pēteru Brūveri, kurš nomira Ventspils radošajā namā. Dzejnieka atraitnei nepienācās sociālais pabalsts bērēm, jo Pēters Brūveris, lūk, nebija strādājis regulāru laiku.
Rakstnieku savienības valdes locekle Liāna Langa runāja par rakstnieku sociālo neaizsargātību. Pēdējos piecos gados ārvalstīs izdotas 55 latviešu literātu grāmatas un rakstniecība ir eksportprece. Izdevēji, maketētāji ir sociāli aizsargāti, jo viņiem ir darba līgumi. Taču autors, kas nodrošina šo darbu, saņem vienīgi honorāru un nav sociāli aizsargāts. Bet rakstniecība ir pilnas slodzes darbs un nevis hobijs brīvdienām. Gadiem ilgi Latvijas sabiedrībā vairo viedokli par rakstniekiem kā dīkdieņiem, kuri vēlas parazitēt uz nodokļu maksātāju rēķina, skarbi piebilda L. Langa. Tāpēc arī samaksa par tulkojumu un autordarbu esot smieklīgi zema, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Kāds Latvijā pazīstams rakstnieks, kura darbi iznāk arī ārzemēs, uzticējis savu pagājušā gada bilanci. Ja saņemto honorāru un autoratlīdzību summu sadala mēnešos, sanāk 150 lati. Nožēlojama bilance pusmūžā, bet priekšā totāla neziņa un sociāla neskaidrība. Un dzīves virsotnē rakstnieks un tulkotājs esot pliks un nabags kā baznīcas žurka.
Pavisam citās krāsās un noskaņā runāja mākslinieks Mārtiņš Dāboliņš. 73 gadu vecumu sasniegušajam kungam ir 338 latu pensija, seši bērni, visi izskoloti, neviens nav devies uz ārzemēm, un jaunākajam viņš maksājot 46 latu pabalstu mēnesī. Ik gadu Dāboliņa kungs rīko piecas līdz septiņas personālizstādes. Turklāt nesaņemot ne grasi par transportu un izstādes iekārtošanu. Nesen pārvedot seši viņa darbi sasisti stiklos – mākslinieks strādā akvarelī un pastelī –, nesamaksājot viņam par šo skādi ne grasi. (No neoficiāliem avotiem zināms, ka māksla gan nav vienīgais viņa ienākumu avots.)
Ne tikai ar naudu
Latvijas Mākslinieku savienības prezidents Igors Dobičins tāpat kā gleznotāja Aija Zariņa uzsvēra, ka mākslinieka ienākumus un līdz ar to lielākas sociālās iemaksas var veicināt izstāžu darbība un laikmetīgās mākslas iepirkumi, par kuriem atbildīga arī valsts. Turklāt māksliniekus var atbalstīt ne tikai ar naudu. Kāpēc mākslinieku darbnīcām – radošo darbu un aprīkojuma krātuvēm nepiemēro nekustamā īpašuma nodokļa atlaides? Līdzīgu problēmu neveiksmīgi mēģinājusi šķetināt arī Kinematogrāfistu savienības priekšsēde Ieva Romānova: “Ja radošās savienības īpašumā ir ēka, to var atbrīvot no nekustamā īpašuma nodokļa. Bet, ja radošā savienība ir telpu nomnieks, tad no nekustamā īpašuma nodokļa atbrīvot nevar. Taču abos gadījumos mēs nodarbojamies ar kultūras jomu!”
I. Paklone, uzsverot, ka valstij jādara viss, lai likuma robežās veicinātu mākslinieku ienākumus, atgādināja iepriekšējā kultūras ministra Inta Dāldera pretēju rīcību: “Ministra kungs ar vieglu roku nosvītroja publiskā patapinājuma atlīdzību, kas bija vienīgā, ko autors saņem no valsts par grāmatām, kas tiek lasītas bibliotēkā.”
Kā uzsvēra Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Jana Muižniece, kopš 2003. gada pašnodarbināto personu vidū arvien pieaug tendence sociālās iemaksas maksāt no minimālās algas. Un šādā gadījumā, protams, nevar cerēt uz lielu vecuma pensiju. Tam ir arī izskaidrojums. I. Paklone minēja faktu, ka, salīdzinot ar 2008. gadu, 2011. gadā autoriem izmaksāts tieši piecas reizes mazāk. Pēc AKKA/LAA rīcībā esošajiem datiem, Latvijā autoratlīdzības saņem 3,5 tūkstoši cilvēku un no tiem tikai 84 saņem vairāk par 200 latiem mēnesī.
Citur pasaulē
Ar skaudību varam lūkoties uz igauņiem. Tur likums radošās personības nodrošina ar bezdarbnieka pabalstu. 3,5 procenti no alkohola un tabakas akcīzes nodokļa nonāk Valsts kultūrkapitāla fondā – 2011. gadā tas bija vairāk nekā 10 miljoni eiro. Radošo savienību atbalstam tiek doti 46% no azartspēļu nodokļa. Mūs igauņi var apskaust tikai par iespēju doties izdienas pensijā. Baleta māksliniekiem tā ir no 38 gadiem, aktieriem – no 55.
Kā savā pieredzē dalījās K. Želve, Francijā radošai personai, lai iegūtu sociālo aizsardzību, gadā ir jānostrādā savā profesijā noteikts stundu skaits – tie ir aptuveni pilni trīs mēneši, ja strādā astoņas stundas dienā. Bezdarba vai starpprojektu posmā, kas drīkst ilgt līdz astoņiem mēnešiem, tiek maksāts pabalsts no solidāra fonda. Maksimums ir 121 eiro dienā, minimums – 60 eiro dienā, mēnesī apmēram 1300 līdz 1400 eiro.
Šajā pabalstu sistēmā un sociālās aizsardzības likumā nav runa tikai par naudu, bet arī par principu, kā valsts sargā savus audiovizuālās nozares profesionāļus, lai viņi saglabātu savu profesiju, kas iegūtu par valsts līdzekļiem. Bet Latvijā kinonozares profesionāļi, gan radošie, gan tehniskie – skaņu režisori, mākslinieki, montāžas režisori –, nespēdami izdzīvot dīkstāves un bezdarba periodus, ir pametuši šo nozari, būtiski ietekmējot filmu kvalitāti.
Kas arī ir “putna brīvības” rezultāts. Diskusijā izskanēja fakts, ka Lisabonā ir īpašs likums ar mērķi neļaut radošām personībām aizplūst no valsts.
Turpretim par situāciju Latvijā diskusijas dalībnieki bija vienisprātis – ja valstij hroniski trūkst naudas tās pamatu – kultūras – stiprināšanai, tad ar pašu valsti laikam kaut kas nav kārtībā.
Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende piekrita daudzu teiktajām domām un izdarīja šādu secinājumu: “Ir daudzi nenokārtoti jautājumi.” Tie neesot atraujami no kultūrpolitikas, kas iepriekšējos gados gan bijusi, taču krīzes dēļ nav īstenota. “Kultūra ir ekonomikas dzinējspēks,” sacīja ministre. “Un tajā ir jāinvestē. Tā domāšana jāapmet otrādi.”
