Radīt to, ko nevar iedomāties. Saruna ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi 0
Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša stihija ir lieli mērogi, par to esam pārliecinājušies, baudot viņa kārtējo veikumu – parasti jau teātru lielajās zālēs. Šobrīd mākslinieks radījis līdz šim apjomīgāko skatuves iekārtojumu savā radošajā darbā – 20. februārī pirmizrādi piedzīvos Džakomo Pučīni operas „Manona Lesko” iestudējums Latvijas Nacionālajā operā (LNO) Ināras Sluckas režijā. „Nebūs Francijas un nebūs rokoko,” priekškaru paver scenogrāfs. Kaislību pilno notikumu ietērpšanai scenogrāfs iedvesmojies mūžīgajā Romā.
Mārtiņš Vilkārsis Latvijas un citzemju teātriem Krievijā, Lietuvā, Igaunijā, Kazahstānā, Japānā radījis vairāk nekā 150 izrāžu scenogrāfiju, viņš ir piecu „Spēlmaņu nakts” balvu īpašnieks, radījis skatuves telpu uzvedumiem un spēles lauku kino. Pats lietišķi atzīst, ka pieredzes dēļ pārsteigt viņu ar kaut ko neredzētu vai, vēl vairāk, „iebīdīt stūrī” laikam nav iespējams. Viņš apgalvo, ka viss jaunais, radošais dzimstot no tā, ko nespējam iedomāties, bet no atkārtošanās nav pasargāts neviens. „Jaunais rodas nevis no pareiza un zināma salikuma, bet – no nezināmā. Pikaso teica – mēs nevaram iedomāties to, ko neesam redzējuši. Pamēģini uztaisīt to, ko nevari iedomāties!”
Mārtiņš sevi dēvē par, iespējams, vecmodīgāko no scenogrāfiem. „Moderni vai nemoderni – tam nav nekādas nozīmes. Tevi vienkārši kādā brīdī kaut kas ieinteresē. Protams, ir kaut kāda mode, kas pāriet, tomēr ir lietas, kas paliek. Paliek attiecības, nevis forma. Šajā ziņā neko jaunu neizdomāsi – viss ir lietu sakarībā. To, kā tu to krēslu noliec pret visu pārējo. Rokraksts ir tikai domāšana. Ne tādēļ, ka viens taisa apaļu vai kantainu, bet cits – rozā vai sarkanu. Neviena scenogrāfija pati pa sevi nav scenogrāfija. Par tādu tā kļūst tikai mijiedarbībā ar aktieri, gaismu, skatītāju. Katra scenogrāfija ir laiktelpa, kurā notiek izrāde. Tas ir precīzākais formulējums, ko es zinu. Tā ir laika nogrieznis tajā telpā, kurā atrodas skatītājs. Tā var būt pilnīgi jebkas.”
Protams, viņa darba tempā un apjomā reizēm nevarot izvairīties no „ražošanas” sajūtas. „Teātrī viens darbs vēl nav beidzies, kad nākamais jau ir iesācies, un viss notiek paralēli. Nezinu, vai tas ir labi, vai slikti. Protams, ir brīži, kad ir par daudz. No daudzuma rodas pārgurums, bet citādi tas neietekmē. Aug pieredze. Ir reizes, kad kvantitāte rada kvalitāti, ir reizes, kad nē. Kaudze no trim zaķīšiem nav māksla, bet miljons zaķīšu kaudze jau ir kalns. Nekad nevari pateikt to pareizo recepti. Katrs gadījums piedāvā ko citu. Skaidrs, ka vienu laiku nevari pumpēt no sevis kaut ko ārā. Kaut kāda degviela ir arī jālej sevī – emocionāli un garīgi. Tomēr mēs nezinām, no kurienes rodas labas idejas. Ja zinātu, kā uztaisīt ģeniālas izrādes, tādas būtu visas. Bet nav. Tagad varam piesaukt tikai zvaigznes, gadījumu vai, ja gribat, likumsakarības.”
Mūžīgā Roma sešos furgonos
Šobrīd Latvijas Nacionālajā operā tapusi režisores Ināras Sluckas iestudētā Džakomo Pučīni trīscēlienu opera „Manona Lesko” – šī ir jau otrā opera Mārtiņa Vilkārša radošajā mūžā pēc Vanemuines operā uzvestajām „Figaro kāzām”, ko 2010. gadā veidoja Indra Roga. Scenogrāfa roka vairāk pieredzējusi baleta lauciņā – tapušas scenogrāfijas gan bērnu baletam „Karlsons lido…”, „Anna Kareņina” gan Rīgā, gan Maskavā ar Borisa Eifmana horeogrāfiju, gan „Dons Kihots” LNO.
„Teātrī manevru, improvizācijas iespējas ir daudz lielākas nekā operā. Teātrī tu vari pēdējā brīdī kaut ko mainīt. Operā šis process ir pietiekami ilgs un komplicēts, iesaistītas lielākas cilvēku masas. Līdz ar to tā matemātika un nosacījumi ir daudz stingrāki. Uz skatuves parādīsies tas, cik esi prognozējis un ieprogrammējis. Priecājos, ka mums ir lieliska sadarbība ar Ināru Slucku. Tāpat gan video māksliniece Katrīna Neiburga, gan kostīmu māksliniece Keita ir augstākās raudzes mākslinieces. Kā tas viss stiķēsies kopā, to lai vērtē skatītājs. Mana sajūta ir laba.”
Pučīni operas kaislību pilnais stāsts mīlas trīsstūra trajektorijā norisinās rokoko laikmetā, Parīzē. Jauniestudējuma veidotāju redzējums ir cits. „Esam atbrīvojušies gan no rokoko, gan no Francijas,” atklāj scenogrāfs. „Šajā ziņā ar režisori vienojāmies uzreiz, ka rokoko manierīguma pakāpe mūs neierosina.” Savukārt izrādes notikumi jaunajā versijā pārcelti uz antīku vidi, kas atgādina Romu. „Mūžīga pilsēta un laicīgas kaislības. Pārlaicīgais un laicīgais. Roma mūsdienās ir tikpat sena un mūžīga kā pagātnē, mainās tikai dāmu somiņas. Akmeņi pārvēršas par smiltīm. Jautājums – kas no abiem ir noturīgākais?”
Iedvesmu skatuves telpai Mārtiņš aizvadītajā vasarā smēlies pašā Romā. „Staigājot pa ielu viens, ar fotoaparātu rokās (kamera ir viņa ikdienas pavadone), tu pamani lietas, kuras citos apstākļos neievērotu. To sapratu, kad pirms pieciem gadiem vienatnē aizbraucu uz Venēciju. Svēta vientulība un burvība!”
„Protams, operas mērogs uzliek pamatīgu fizisko slodzi – ir taču atšķirība, vai dekorācija sastāv no desmit vai 400 elementiem,” pasmīn Mārtiņš. Šoreiz operas skatuves elementu transportēšanai bijuši nepieciešami pat seši furgoni! „Bet tas daudzums domas ātrumu nedz pastiprina, nedz samazina,” smejas scenogrāfs. „Neliegšos, man patīk lieli mērogi. Bet reizē man patīk arī mazas un intīmas lietas.”
Mācībstunda scenogrāfam
Rudenī Mārtiņš pirmoreiz izmēģināja roku arī režisora lauciņā – Valmieras teātra repertuārā šobrīd nokļuvusi viņa iestudētā izrāde – Laura Gundara „Vienādas asinis”, kas tapusi pēc Rūdolfa Blaumaņa motīviem. Tiesa, režisora uzdevumus Mārtiņš izrādē apvienoja ar scenogrāfa darbu. „Absolūti netaisos pārkvalificēties citā ampluā un kļūt par režisoru,” smīn mākslinieks. „Vienkārši tā ir jauna pieredze. Tāda mācību stundiņa. Vajag uztaisīt režiju scenogrāfam, lai saprastu, cik draņķīgi tādā situācijā jūtas režisors. Un otrādi. Iedot vienam režisoram, kurš nekad nav taisījis scenogrāfiju, lai pamēģina, un apjēdz, ka tas nav tik elementāri.”
Tas, ka izvēlējos Lauri Gundaru un Blaumani laikam jau bija sakritība. Kad Kroderam jautāja – kāpēc paņēmāt to ludziņu, viņš atbildēja – izlasīju un patika. Man ir tāpat. Interesanti! Un nesaku, ka nemēģināšu vēlreiz. Mēs taču nezinām, ko mēs katrs darīsim pēc pusgada. Dzīvoju ar domu, ka ir jādara tas, ko šajā brīdī varam izdarīt vislabāk.”
Scenogrāfs atzīst – „Tajā brīdī, kad Vilkārsis darbojās kā režisors, viņam pietrūka kāda, kas visu laiku būtu opozīcijā. Ir jābūt kaut kādai pozīcijai un opozīcijai, lai nonāktu pie patiesības. Varbūt par daudz biju pozīcijā ar sevi. Tāpēc šobrīd man šķiet, ka ir veselīgi režisoram un scenogrāfam būt dažādiem cilvēkiem, jo ir skats no malas. Protams, pasaulē ir pietiekami daudz pretēju piemēru – Vilsons, Grīnevejs – viņi ir vizuālie mākslinieki, kas kļuvuši arī par lieliskiem režisoriem.”
Gan režisorus, gan aktierus, gan teātrus un situācijas vajagot mainīt, ir pārliecināts scenogrāfs. „Neciešu, piemēram, aizsēdēties pārāk ilgā tandēmā ar kādu režisoru. Tas kļūst paredzami un ir radošuma gals.”
Mārtiņš Vilkārsis labu laiku ir pieprasīts režisors arī ārpus Latvijas, īpaši Krievijā. Tiesa, atzīst scenogrāfs, Krievijas krīzes dēļ mēģinājumi strādāt turienes lielākajos teātros šobrīd pārtrūkuši. „Šoruden bija jābūt pirmizrādei Maskavā kopā ar Aleksandru Kaļāginu. Tomēr situācija šobrīd ir mainījusies. Luga ir par notikumiem dziļā Krievijas vidienē, es to salīdzinātu ar „Leviatānu” kino. Smags darbs par jauniem puišiem, kas atgriezušies no armijas, un ne jau rožainā gaismā. Pilnīgi skaidrs, ka šobrīd ko tādu uzvest ir pagrūti. Kad ziloņi kaujas, cieš zāle. Šobrīd arī pats emocionāli nevēlos tur atrasties, lai gan par cilvēkiem, ar kuriem esmu strādājis ir gaišākās atmiņas. Diemžēl kultūra šobrīd ir politizēta, un tas ir nejēdzīgi.”
Galvenais – godīgums pret sevi
Paralēli operas tapšanai Dailes teātrī top scenogrāfija vēl kādai vērienīgai izrādei. Otrreiz uz teātra lielās skatuves atgriežas bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs, iestudējot slaveno Kena Kīzija darbu „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Mārtiņš Vilkārsis radīja scenogrāfiju arī Morfova pirmajam uznācienam Rīgā – „Finita la comedia”, par kuru scenogrāfs izpelnījās nomināciju „Spēlmaņu nakts 2012/2013” balvai kā Gada scenogrāfs. „Ja Koršunovs lielā mērā Rīgā radīja „copy – paste” ar Lietuvā tapušu izrādi, tad Morfovs netaisa dublikātu. Viņš ir ļoti radošs cilvēks. Esmu redzējis „Ļenkom” iestudēto „Kās pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” izrādi ar Abdulovu galvenajā lomā divas reizes – Maskavā un viesizrādēs Rīgā. Tomēr šis būs pilnīgi atšķirīgs gabals. Man patīk, ka Morfovs ir iedvesmotājs, ne autoritārs režisors. Viņš nepasaka daudz priekšā, bet provocē domāšanas procesu. Tā ir vērtība, kas daudziem režisoriem nepiemīt. Viņš prot smalki iebīdīt lietas gultnē. Šobrīd jau zinu viņa metodes, lai palīdzētu pēc iespējas labāk.”
„Neuztraucos par to, ka cilvēkiem par šo stāstu jau ir zināms priekšstats. Atšķirties nav mans pašmērķis. Varbūt cilvēkam līdz zināmam vecumā vajag taisīt kaut ko par spīti, bet tas nav mans gadījums. Uzskatu, ka katrā ierobežojumā slēpjas liela iespēja. Piemēram, ārprātīgo klīnika ir tēls, kas paver iespēju iespējas. Un tu vari strādāt tikai tā, kā tu tajā brīdī vari. Tajā mirklī, kad sāc taisīt izrādi tā, lai uz kādu atstātu iespaidu, tās ir beigas. Jātaisa sev. Vienīgais kritērijs ir godīgums pret sevi.”
