Radīt ar misijas apziņu 0
Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (“Riga IFF”) programmā 9. un 10. septembrī būs nu jau tradicionālais bērnu kino notikums “Kids Weekend”, kura vienu programmu šogad veido studijas “Atom Art” animācijas filmu režisors un mākslinieks EDMUNDS JANSONS kopā ar studijas producenti Sabīni Andersoni. Pirmajā “Kids Weekend” dienā pirmizrādi piedzīvos arī paša E. Jansona jaunā pusstundu garā animācijas filma “Bize un Neguļa”.
Vai jūsu atlasītajām filmām ir kādas kopīgas iezīmes – uz ko cilvēkiem, kuri ies uz kino, gatavoties?
E. Jansons: Šogad festivāla veidotāji piedāvāja mums uztaisīt vienu programmu galvenokārt pirmsskolas vecuma bērniem. Tas bija galvenais atlases kritērijs, jo nav nemaz tik daudz labu filmu šiem vecumam. Ja skatās kartē, kur tādas veido, tad var saskatīt likumsakarības – tā ir Francija, kur mērķtiecīgi piedāvā bērnu filmas, arī Skandināvija, Vācija, tāpat Krievijā, pateicoties atsevišķu cilvēku aktivitātei, notiek mērķtiecīga kvalitatīvu bērnu filmu veidošana. Tādēļ programmā būs filmas no Francijas, Krievijas un Vācijas. Tas, kādi cilvēki kādās studijās un ar kādu finansējumu strādā pie bērniem domātās animācijas, atklāj arī attieksmi pret bērnu animāciju, bērnu kultūru kopumā.
Jūsu režijā patlaban top arī jauna pilnmetrāžas filma programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei”…
Jā, šobrīd strādāju pie pilnmetrāžas filmas “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”, kas ir Latvijas valsts simtgadei veltīta filma, tās māksliniece ir Elīna Brasliņa, un filma top pēc Luīzes Pastores grāmatas “Maskačkas stāsts”. Savukārt tikko pabeigta pusstundu garā filma “Bize un Neguļa”, kurai “Riga IFF” būs pirmizrāde. Tās mākslinieks ir Reinis Pētersons – ar viņu kopā strādājām pie “Lupatiņu” sērijas, tāpat viņš mūsu studijā veidojis pats savas filmas.
Vai pats filmas vairs nezīmējat?
Cenšos turpināt gan ilustrēt grāmatas, gan taisīt savas filmas. Šobrīd ir ļoti daudz darba pie aktuālajām filmām – tās man ir tādi kā misijas darbi, kurus gribas uztaisīt iespējami labi, tie godam jāpabeidz, tādēļ manis paša zīmētas filmas top lēnāk. Taču pavisam pametis savus projektus neesmu.
Pieminējāt Francijas, Krievijas modeli. Protams, Latvijā katru gadu notiek filmu projektu konkursi, kuros tiek atbalstīta arī animācija. Vai jūs redzat kādu labāku modeli, kādā veicināt animācijas attīstību?
Modeļi ir ļoti dažādi. Vispirms jau jānodala: animācija nenozīmē tikai bērnu filmas – šajā tehnikā iespējams veidot gan ļoti nopietnas filmas pieaugušajiem, gan poētiskas animācijas filmas. Un kino bērniem varētu būt arī spēlfilmas un dokumentālās filmas, ne tikai animācija. Bet, jā, pēc maniem novērojumiem, gan Skandināvijas valstīs, gan jo īpaši Francijā ir ļoti mērķtiecīga politika, jo šajā procesā ieinteresētas ir visas puses. Kino industrija no mērķtiecīgas politikas iegūst, jo saņem skatītāju, kurš spējīgs novērtēt labu kino, ne tikai patērēt tīru izklaidi. Tas ir mērķtiecīgs darbs ar skatītājiem, ilgstoša izglītošana jau no pirmsskolas, soli pa solim katram vecumam piedāvājot kvalitatīvu produktu. Un tas ir arī atbalsts ražotājiem, kuri šādas filmas veido, tāpat – izplatītājiem, kuri prot tās aizvest līdz skatītājiem. Tas ir noslēgts cikls, un sākums ir valsts ieinteresētība tajā, lai filmu industrija pastāvētu, lai skatītāji ietu uz savu kino.
Ļoti uzskatāmi šo procesu atklāj somu kino – tikai brīdī, kad somi mērķtiecīgi sāka strādāt pie pirmajiem izglītojošiem soļiem, kas bērnus aizved uz kino, tikai tad šī paaudze sāka apzināti iet uz kino arī turpmāk. Bērnu programma “Riga IFF” pie mums varētu būt solis šajā virzienā. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ gribējām piedalīties tās veidošanā, un apsveicami, ka arī festivāla veidotāji to saskata kā savu mērķi. Jo patiesībā viens festivāls skatītāju audzināšanā var izdarīt ļoti daudz – to jau parāda “Arsenāls”, kas savā laikā izveidoja priekšstatu par kino ļoti daudziem cilvēkiem.
Kādi ir jūsu novērojumi, kaut vai par “AtomArt” studijas filmām – vai citas valstis tās iepērk savām kino vai televīzijas programmām?
Domāju, ka iepērk gan, mūsu filmas tiek diezgan daudz izrādītas – septembrī “Lupatiņu” programmu demonstrēs Francijas kinoteātros. Novembrī un decembrī Francijā izrādīs arī mūsu jauno filmu “Bize un Neguļa”. Mūsu filmas iepērk arī televīzijas Francijā, Igaunijā, Somijā. Protams, pilnmetrāžas animāciju izplatīt ir daudz vienkāršāk – tas ir ļoti precīzs formāts, kurā ieinteresēti gan kinoteātri, gan televīzijas. “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi” tiek veidota kā kopprodukcija, palīgos esam piesaistījuši Poliju, un par šo filmu jau izrādīta diezgan liela interese, noslēgti pat daži līgumi, kaut arī tā vēl nav gatava.
“Palīdzība” šajā gadījumā nozīmē finansiālu ieguldījumu vai arī ko citu?
Valsts simtgades filmu konkurss ir ļoti strikti piesaistīts datumam – 2018. gada oktobrī jānotiek pirmizrādei. Šobrīd valstī ir unikāls gadījums, kad noris darbs pie piecām pilnmetrāžas animācijas filmām, un, lai paspētu visu izdarīt laikā, mums vajadzīgi palīgi, jo Latvijā ir ierobežots labu animatoru skaits.
Diezgan bieži dzirdēts par “simtgades uzrāvienu” un bažām, kas notiks kino industrijā pēc tā beigām. Vai šis nebūtu īstais brīdis, kad arī kinematogrāfistiem pašiem rosināt valsti stratēģijas izstrādei?
Nacionālā kino centra tiešais darbības lauks ir kino politikas izstrāde, un, cik zinu, šobrīd notiek aktīvas sarunas par to, kāds varētu būt kino budžets pēc simtgades beigām.
Bet simtgadi es redzu kā precedentu, kas uzrāda mūsu kino industrijas potenciālu. Tas atklāj: jā, Latvija ir neliela valsts, tomēr tā var gadā uztaisīt noteiktu daudzumu pilnmetrāžas spēlfilmu un animācijas filmu, tāpēc arī budžetam būtu jābūt tādam, lai šo darbu nodrošinātu. Tieši tādēļ ļoti atbildīgi izturos pret filmu “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”, jo tā nav tikai viena filma Latvijas valsts simtgadei, bet arī apliecinājums nozares kapacitātei.
Vai pats arī iesiet uz “Riga IFF” kā skatītājs, un vai esat jau izvēlējies filmas, kuras apmeklēt?
Man vēl nav sanācis laika precīzi izvērtēt programmu, bet uz festivālu noteikti iešu – gan uz filmām pamatprogrammā, gan kopā ar bērniem uz “Kids Weekend” filmām, un iesaku to darīt arī citiem vecākiem. Tā ir tiešām īpaša pieredze, aiziet kopā ar bērnu uz labu kino. Tas dod iespēju dziļāk kontaktēties, kaut ko redzēt, kopīgi piedzīvot. To vajadzētu izmantot.
EDMUNDA JANSONA (1972) RADOŠĀ VIZĪTKARTE
* Strādājis studijā “Dauka” par animatoru (1992 – 2001).
* Beidzis Latvijas Kultūras akadēmijas TV režijas kursu (2001), Valsts kinematogrāfijas institūta animācijas režijas kursu (2002), animācijas režijas maģistrantūru Tallinas Mākslas akadēmijā pie animācijas klasiķa Prīta Perna (2012).
* 2007. gadā filma “Čiža acīm” saņēmusi balvu “Lielais Kristaps” kā labākā animācijas filma.
* Jāņa Baltvilka balva par labākajām bērnu grāmatu ilustrācijām (2009 un 2013); par ilustrācijām grāmatai “Brīnumbēbīša gads” iekļauts IBBY pasaules ilustratoru 2010. gada goda sarakstā.
* 2015. gadā par filmu “Roņu sala” – balva “Lielais Kristaps” kā labākajam animācijas filmu režisoram.
“KIDS WEEKEND”: no Latvijas līdz…
* 9. septembrī: Edmunda Jansona filma “Bize un Neguļa” (studija “AtomArt”) un Nila Skapāna “Mūsu ome rullē” (“Lokomotīve”), ieteicamais vecums skatītājiem 5+.
* 10. septembrī programmā 11 īsfilmas: “Purkšķu karaliene”, “Krokodils”, “Kabatas izmēra cilvēciņš”, “Milzu milzis”, “Dastijs un Mops”, “Astoņkājis”, “Atjautīgais cepumiņš”, “Novembris”, “Zebra”, “Zirneklītis”, “Ragutiņas”. Ieteicamais vecums skatītājiem 3+.
* Seansi gan sestdienā, gan svētdienā sākas plkst. 11.
