Uldis Šmits: Putins izvirza ultimātu ASV 17
Pagājusī nedēļa bija bagāta ar paziņojumiem, kuri skar ASV un Krievijas attiecības. Vašingtona atteicās no militāro operāciju koordinēšanas Sīrijā, kur Asada režīma un Krievijas aviācija turpināja bombardēt slimnīcas. Vašingtona arī vainoja Maskavu kiberuzbrukumos, kas veikti, lai iespaidotu ASV vēlēšanu kampaņu. Savukārt Krievijas prezidents Vladimirs Putins iepriekš izdeva dekrētu, saskaņā ar kuru Krievija pārtrauc pildīt saistības, ko uzliek vienošanās par kodollādiņu izgatavošanā izmantojamā plutonija (aukstā kara ēras) pārpalikuma utilizāciju jeb iznīcināšanu. Bet premjers Dmitrijs Medvedevs parakstīja rīkojumu apturēt sadarbību atomenerģijas izpētē.
Reāli tas maz ko maina, jo, piemēram, ASV un Krievijas vienošanās attiecībā uz plutonija pārpalikumiem tika noslēgta 2000. gadā, taču joprojām nekas īsti nav izdarīts. Jebkāda ar kodolbruņojumu saistīta tēma tomēr allaž piesaista uzmanību un izraisa satraukumu, kas rada atbilstošu gaisotni, lai Kremlis izvirzītu nosacījumus, kuri bija iestrādāti Valsts domei iesniegtajā likumprojektā. Proti, Maskava varētu atkal ievērot vienošanos, ja ASV samazinās militāro klātbūtni jaunajās NATO dalībvalstīs, atcels tā saukto Magņitska likumu, pārstās piemērot pret Krieviju vērstās sankcijas, kā arī kompensēs sankciju un tāpat pašas Maskavas veikto pretpasākumu nestos zaudējumus. Šajā sakarā parādījušies zobgalīgi komentāri, jo agrāk tika klāstīts, ka sankcijas Krievijai nekaitē, tās pat sekmē ražošanu.
Kremļa prasību uzskaitījums var šķist diezgan dīvains, un tām lielākoties nav nekā kopīga ar Maskavas un Vašingtonas domstarpībām par tehnoloģijām, kādas jālieto plutonija neatgriezeniskai utilizācijai, lai radioaktīvais metāls vairs nebūtu izmantojams. Tas arī nav nepieciešams, jo abu pušu rīcībā jau tagad ir pietiekami daudz kodolieroču, kuri spēj pārvērst visu Zemes platību “radioaktīvajos pelnos”, kā reiz izteicās propagandists Dmitrijs Kiseļovs. Paturot krājumā liekas 34 tonnas plutonija, no kurām saskaņā ar vienošanos katrai no pusēm vajadzētu atbrīvoties, diez vai var veicināt “stratēģisko stabilitāti”, kas, apgalvo Kremlis, esot apdraudēta Vašingtonas nedraudzīgās izturēšanās dēļ. Krievijas Valsts domē iesniegtā likumprojekta skaidrojumā norādīts, ka ASV 2012. gadā pieņemtajā tā dēvētajā Magņitska likumā izpaužas Vašingtonas centieni aizstāvēt Krievijā “ekonomisko noziedzību”. Respektīvi, “noziedznieks” šajā interpretācijā ir korupcijas shēmas atmaskojušais cietumā mirušais jeb nomocītais jurists Sergejs Magņitskis, nevis viņa iespundēšanu organizējušās amatpersonas. Bet 2014. gadā ASV “iejaucās Krievijas iekšējās lietās”. Tulkojums – nosodīja Krimas aneksiju un Putina izvērsto agresiju Austrumukrainā. Pārējo Krievijas kaimiņu, tai skaitā Baltijas valstu, vēlme ar NATO partneru palīdzību nodrošināties pret “zaļo cilvēciņu” invāziju, protams, arī grauj Kremļa aprūpēto stratēģisko stabilitāti, ja sekojam piedāvātajai loģikai.
Kāpēc Maskavai ienācis prātā sasaistīt Rietumu “nedraudzīgumu” ar savu atteikšanos pildīt vien retajam zināmo vienošanos? Opozicionārs Konstantīns Borovojs Kremļa spēli pielīdzina ievērību izpelnīties alkstoša huligāna gājieniem. Citi tajā saskata noteiktu signālu. Vēl citi – kārtējo šantāžu, kurā galvenais nav minētā vienošanās, bet atgādinājums par Krievijas mantoto kodolarsenālu. Jau agrāk bijuši dažādi vairāk vai mazāk nopietni mājieni, ka to varētu arī laist darbā. Nesen TV kanāla “Rossija 24” meteoziņas izglītoja publiku par varbūtējiem laika apstākļiem Amerikā, ja virs Nebraskas štata sprāgtu atombumba. Iespējams, pastāv apsvērumi, ka šāda tipa informācija uzlabo vietējās skatīju auditorijas garastāvokli, bet ārpasaule tādējādi tiek noskaņota nejaukties Krievijas “iekšējās lietās” Ukrainā, Gruzijā vai citviet. Kā arī neizdarīt pārāk tālejošus secinājumus, piemēram, par Donbasā pirms pāris gadiem notriekto “Malaysia Airlines” lidmašīnu un citiem notikumiem, kuri atklāj Kremļa politikas būtību. Tomēr tieši tas šobrīd ir svarīgi.
