Radio personība Gunārs Jākobsons: “Degunu mazliet augstāk par viduslīmeni!” 1
Savulaik milzu popularitāti iekarojusī “Mikrofona aptauja” šogad svin 50. gadskārtu, tāpēc atcerēties un izbaudīt aptaujas skaistākās dziesmas būs iespēja “Mikrofona aptaujas” jubilejas koncertos – 30. novembrī VEF Kultūras pilī Rīgā un 1. decembrī Latgales vēstniecībā “Gors” Rēzeknē.
Uz vienas skatuves sastapsies gan Latvijas estrādes leģendas, gan jaunās paaudzes dziedātāji, bet koncertā vadītāju lomās – ilggadējie “Mikrofona aptaujas” vadītāji: Lia Guļevska un leģendārais sporta komentētājs un žurnālists Gunārs Jākobsons.
Spožā radiopersonība Gunārs Jākobsons darba dienas vidū ir enerģijas un dzīvesprieka pilns, kad tiekamies pāris dienu pēc viņa 83. dzimšanas dienas. Protams, kur gan citur, ja ne Latvijas Radio studijā, kur nostrādāts vairāk nekā 60 gadu un kur arvien dzirkstī viņa veselīgā ironija, bet pāri visam – labestība pret jebkuru, arī nelabvēļiem. Ilgām runām nav laika, žurnālista dzīve joprojām ir kustībā – jāsteidz uz Sporta muzeju, lai atklātu Latvijas Olimpiešu goda zāli – Zelts, Sudrabs, Bronza, top raidījumu cikls “Mikrofona aptaujai – 50”, kas rītos skan “Latvijas Radio 2”, un tad jau jāpošas uz Jelgavu, kur Latvijas gada balvai sportā par mūža ieguldījumu, Triju Zvaigžņu ordenim un citiem apbalvojumiem žurnālists pievienos arī dzimtās puses augstāko apbalvojumu – Goda diplomu. Kāds ir nerimtīga dzīvesprieka noslēpums? “Mēģināt debesīs saskatīt gaismu, nevis mākoņus,” saka Gunārs Jākobsons.
Gunār, jūs, būdams diplomēts jurists, tomēr visu mūžu esat darbojies radio, mediju pasaulē.
Rakstīt sāku puikas gados Jelgavā, Jaunsvirlaukas pamatskolā. Rakstīju par sportu, kultūras dzīvi, par mēslu vešanu kolhozos un par sociālistisko sacensību, arī par biškopību – mans tēvs bija izcils biškopis un palīdzēja sagatavot rakstus. Mans pirmais solis radio bija bargs konkurss, kurā uz vienu diktora vietu pretendēja vairāk nekā simts dalībnieku. Tolaik vēl strādāju Rīgas Piena kombinātā, braukāju pa Pierīgu, vākdams pienu, un kā lauku puika nesapratu, kas tas radio īsti ir. Tiku līdz finālam, bet beigās zaudēju Jānim Ābolam, un man parādīja durvis. Nokļuvu Mežaparka radio mezglā – vadīju reportāžas, vilkām vadus pār tagadējo Mežaparka estrādi un kļuvu par pirmo dīdžeju Latvijā – spēlēju dejas uz lentēm un platēm. Jurisprudence bija bērnības sapnis, ko īstenoju vēlāk, pēc tam, kad izkritu Lauksaimniecības akadēmijas mežsaimniekos, izmācījos fizkultūras institūtā. Kad Jānis Ābols aizgāja no radio, man radās otra iespēja, ko izmantoju.
Jūs esat veiksmīgi darbojies gan sporta, gan mūzikas lauciņā. Kā izdevies savienot šīs atšķirīgās pasaules?
Kaut kā paralēli tās vienmēr bijušas. Sportā esmu bijis kopš jaunības līdzi šim brīdim, kad, kā teica Sandis Ozoliņš, esmu kļuvis par “dīvāna komentētāju”. “Mikrofona” būšana sākās pret manu gribu, kad biju nostrādājis kā diktors jau desmit gadu. Mani pierunāja tikai ar trešo reizi, jo biju nolēmis, ka par diktoru komentētāju varu strādāt līdz mūža galam un neko citu man nevajag. Šis darbs patika tik ļoti, ka pat neiesaistījos jurisprudencē, lai gan piedāvājumu bija daudz.
Jums pieder ideja par sportisku sacensību mūzikā jeb “Mikrofona aptauju”.
“Mikrofona” sakarā radās doma, ka kaut kā vajag pievilināt to klausītāju, un sāku domāt par visādiem konkursiem. Sākumā no tā nekas neiznāca, līdz 1968. gadā ienāca prāta noskaidrot gada populārāko dziesmu. Viss sākās pavisam mazā mērogā, toreiz Raimonds Pauls pat nezināja, ka piedalās kaut kādā aptaujā. Vienkārši lūdzām cilvēkiem atsūtīt viedokli, kāda bijusi viņu mīļākā dziesma aizvadītajā gadā. Pirmajā reizē vēstules atsūtīja daži desmiti, pēc tam jau vairāk, līdz 1970. gadā varēja atļauties lielāku noslēgumu Radio 3. studijā – atceros, skanēja “Baltā saule”, klāt bija Raimonds Pauls, Margarita Vilcāne un teksta autors Ziedonis Purvs, raidījumu ierakstījām. Pēc tam nāca ideja, ka aptauju vajadzētu iznest ārpus radio sienām, un tā nokļuvām Arodbiedrību padomes centrālajā kultūras namā – Lielajā ģildē, un ar tās direktoru Ābramu Edelmana kungu norunājām, ka varam tur uztaisīt pirmo atklāto koncertu. Tas notika ar lielu pompu, daudziem skatītājiem.
Tas tomēr netraucēja vēlāk aptauju aizliegt.
Aizliedza līdz 1976. gadam. Toreiz man neko nepaskaidroja – biju vienkāršs darba darītājs, vadīju pārraides kopā ar Ausmu Indriksoni, patiesībā viņas dēļ piekritu (smejas). Vēl vienu gadu bija pauze 1982. gadā, kad mēs ar Paulu beidzām savas gaitas “Mikrofonā”.
Padomju cenzūrai bija taisnība, jo “Mikrofona aptauja” patiešām kļuva par daļu no atmodas kustības. Tolaik apzinājāties raidījuma ietekmi?
Nevarēju neapzināties. To lika saprast mana un kolēģu saikne ar klausītājiem. Mājās joprojām stāv vesela kaudze ar vēstulēm, pastkartēm, vēlējumiem. Šo to var izlasīt manis sarakstītajā un pērn “Latvijas Mediju” izdotajā grāmatā “Tikai dziesma nenosalst”. Turklāt toreiz mums bija daudz tikšanos ar cilvēkiem, sākot ar tautas un kultūras namiem, kolhozu kantoriem un zālēm, runām pie pilniem galdiem – apbraukājām visu Latviju. Tas, protams, radīja skaidrību par to, ka esi vajadzīgs ar savu raidījumu.
Jums noteikti bija savi favorīti latviešu estrādē?
Favorīti man vienmēr bijuši sportā – Lāsma Kauniste, Jānis Lūsis, Helmuts Balderis un vēl daži. Arī mūzikā – ar to pašu Maestro esam kopā sākuši strādāt Radiofonā pirms 60 gadiem. Smejamies, ka kopā mums abiem ir 120 darba gadi radio. Protams, rodas kaut kādas simpātijas vai saskarsmes punkti. Tas nenozīmē, ka man citu komponistu dziesmas nav patikušas. Protams, mana soliste ir Margarita Vilcāne. Ar viņu iepazinos “Baltās saules” godināšanā 1970. gadā, bet beigās vēl kopā piedalījāmies konkursā “Divas zvaigznes”, un tīri veiksmīgi mums tur gāja. Arī šobrīd sazvanāmies, gaidu viņu “Mikrofona” jubilejas koncertos. Arī visi citi solisti – Lapčenoks, Siksna, Ojārs Grinbergs – kopā esam malušies, gatavojuši koncertus, braukājuši pa visu Latviju.
Kāpēc apdzisa radio “Mikrofona” spožums?
Kad saradās dažādas aptaujas un tajās ielika profesionālus vērtētājus – tas bija “Mikrofona aptaujas” gala sākums. Manā iecerē aptauja bija domāta tautai – lauku kundzei Latgalē, onkulim, kas kopj lopus, un viņi man uzraksta – man patīk viena dziesma, lūdzu, iekļaujiet to aptaujā. Profesionāļiem ir cita pieeja, un tas neiet kopā ar tautas balsojumu. “Mikrofona aptaujas” jubilejas koncerti būs atmiņu koncerti. Tāpat kā dzimšanas dienā atceramies iepriekšējos gadus, arī šoreiz ar prieku atcerēsimies to, kas bijis labs.
Kā pats nosvinējāt savu dzimšanas dienu?
Īsti nesvinu, jo tādās dienās pēc tik gara mūža atgriežas arī atmiņas, kuras skumdina. Ja ciemos atnāk mazmeitas – Lote (9) un Marta (23), man ar to pilnīgi pietiek.
Esat sarakstījis grāmatu, joprojām uzrunājat radioklausītājus. Kāds ir jūsu dzīvesprieka un enerģijas noslēpums?
Vienmēr saku savai mazmeitiņai – degunu cel nevis līmeniski, bet drusku augstāk. Mēģini debesīs saskatīt gaismu, nevis mākoņus, kas ap saulīti dejo. Pie šīs koncepcijas turos dzīvē, mēģinot sevi nesaistīt ar pelēko, ar melno. Ne vienmēr tas izdodas, bet vismaz mēģinu.
PIETURZĪMES
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
“Precizitāte. Mērķtiecība. Prasme saglabāt mūžīgu jaunību,” Gunāru Jēkabsonu raksturo kolēģe Sandra Glāzupa, un viņš piekrīt.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez mazmeitas!
Lielākais sasniegums darbā?
Sporta reportāžas vairāk nekā 50 gadu garumā, bet lielākais gandarījums ir Starptautiskās hokeja federācijas piešķirtais apbalvojums – vienkāršā koka statuete par mūža ieguldījumu hokejā.
Labākā izklaide?
Jūra un dārzs.
