Radio koris – perfekti un skanējumā tīri 0
Tapuši vairāki Latvijas Radio kora ieraksti, kas izdoti ārpus Latvijas, – mūsu izcilajiem dziedātājiem tā jau kļuvusi par visai raksturīgu praksi.
Viens albums ir kopprojekts, tā centrā – latviešu operdīva Elīna Garanča. Viņas sadarbība ar “Deutsche Grammophon” nenotiek pirmo reizi. Šoreiz tā bijusi daudz intīmākā, personiskākā griezumā, jo izcilā dziedātāja pievērsusies klusinātai, neoperiskai šķautnei, klausītājiem piedāvājot arī atsevišķas latviešu komponistu skaniskās versijas, kas atspoguļo dziedones dziļāku patību (ne velti visur pasaulē redzam viņas vārda konsekventu rakstību ar latviešu diakritiskajām zīmēm). Elīnas Garančas dzīvesbiedra Karela Marka Šišona orķestra vadība, nu jau viņsaulē aizgājušā ģimenes drauga Viljama Gomesa skaņdarba “Ave Maria” ietvērums, paša Šišona un citu autoru, tostarp latvieša Ērika Ešenvalda veidotais Allegri “Miserere” aranžējumi visai plašā spektrā atspoguļo dziļi personisku attieksmi. Albuma nosaukums ir “Meditācija” – droši vien arī tāpēc, ka tas ietver sakrālos dziedājumus – Guno, Bizē, Mocarta, Maskaņji un citu komponistu opusus, arī latvieša Uģa Prauliņa “Dievaines” un Pētera Vaska “Klusās dziesmas” – pēdējās atskaņo koris vien. Elīnas Garančas siltais, piesātinātais, skanīgais mecosoprāns ne vienmēr turas tajās robežās, kurās parasti iegrožojam meditācijas izpratni. Dziedājums vēršas arī dramatisma pilns, suģestējoši emocionāls un klausītāja maņas galēji ievibrējošs – soliste ved sev līdzi, ļauj izbaudīt un aizrauj. “Meditācija” nebūt nav arī absolūti viendabīgs un nesatricināmi harmonisks ieskaņojums, jo stilistiski tajā sadzīvo teju nesavienojamas versijas – ciktāl iezīmējas Guno un Prauliņa pretmeti vai Vaska un Allegri līdzāspastāvēšana. Taču arī šajā ziņā albums atklāj visai būtisku latvietības šķautni – kā svārstu starp pirmskristietības izjūtu un kristietību, piederību vienlaikus vairākām pasaulēm. Sigvarda Kļavas vadītais koris kā allaž ir perfekts un skanējumā dzidri tīrs – te domāju īpatnējo, no vibrato attīrīto skaņas nevainību, tik iederīgu, ja notiek vēršanās pie visaugstākā. Ja sveicina Mariju, apdzied dievišķajam tik tīkamo klusēšanu vai gremdējas pagātnes ilūziju skaidrā avotā. Zārbrikenes-Kaizerslauternes Vācu radio filharmoniskais orķestris ietur korektu mērenību bez īpaši spilgtas pašizpausmes – centrā neapšaubāmi ir Elīna Garanča. Viņas balss cienītājiem tas ir vēl viens veldzējošs un emocionāli silts sveiciens. Ieraksts, kas aizraus un būs klausāms bez piepūles – atliek vien ļauties burvībai.
Arī otrs albums ar Latvijas Radio kora piedalīšanos un solistiem Aleksandru Antoņenko, Montu Martinsoni (diemžēl kļūdas dēļ viņa nav pieminēta CD bukletā) un kora solisti Ievu Ezerieti veltīts sakrālajai mūzikai. “Sacred Love” ietver galvenokārt krievu kormūzikas pērles ar Zelta un Sudraba laikmeta krievu dzejnieku tekstiem. Aleksandrs Puškins, Aleksandrs Bloks, Nikolajs Gumiļovs, ar Igauniju saistītais Igors Severjaņins un citi ietverti Georgija Sviridova un Jurija Faļika skaņu audumos, tāpat kā Borisa Pasternaka dzeja – latvieša Artura Maskata versijā (ierakstā ietverts arī viņa kora darbs “Lai mana lūgšana atzīta”). Vienota noskaņa, Aleksandra Antoņenko krievu garīgajiem dziedājumiem tik raksturīgā siltā balss, soprānu lidojums, Sigvarda Kļavas vadītā kora, šķiet, piesātinātāks (ja salīdzina ar iepriekšējo albumu) skanējums – tas viss ieved ārkārtīgi skaistā pasaulē. Gan Faļiks, gan Sviridovs ir darbojušies galvenokārt padomju laikā, bet pavēruši priekškaru uz to krievu vai pareizticīgās kultūras daļu, kas šābrīža reāliju gaismā šķiet jau neglābjami zudusi. Tāpēc šis ieskaņojums vēl jo vairāk skumju apdvests. Izcils ansambļa sniegums un koncepcija.
