– Sūdzības par “Radio5” bija ne par formātu, bet tieši par saturu – turklāt ne vien par atsevišķām rupjībām, bet par to, ka saturs kopumā ir diezgan truls. Sabiedriskajam medijam tomēr ir citi virsuzdevumi nekā privātām radiostacijām. 7
– Tam var piekrist. Nekļūdās tas, kurš neko nedara. Šī bija mums mācība, kas rosināja iekšējās diskusijas par satura kvalitāti. Izmaiņas esam veikuši, un, kā saka tautas paruna, viens pērts ir divu nepērtu vērts.
– Bet vai jums tas šķiet taisnīgi, ka faktiski nodokļu maksātāji samaksā arī sodanaudu – kopumā deviņarpus tūkstošus eiro par tiem, kas ēterā lamājas un izplata muzikālus darbus ar nepieklājīgu saturu?
– Regresa prasību nevaram iesniegt, jo tad Latvijas Radio tiktu iesaistīts garos tiesvedības procesos, jo nevarēsim pierādīt, ka tas cilvēks vainīgs par 30 procentiem vai cits – par 40 procentiem. Visa mūsu struktūra kvalitātes pieskatīšanā “Radio5” gadījumā bija nepilnīga.
– Pēc tam kad notika NEPLP vadītāja Aināra Dimanta atstādināšanas epopeja, izskanēja bažas, ka tālāk mēģinās ietekmēt sabiedriskos medijus, varbūt būšot politisks spiediens. Kā jūs to vērtējat?
– Neizteikšos par juridiskajiem aspektiem. Skaidrs, ka attiecībā uz konkrēto personu tas bija politisks lēmums. Taču tas, ka tāds lēmums var tikt pieņemts attiecībā uz iestādi, kas pārrauga sabiedrisko mediju, ir negatīvi. Šobrīd NEPLP ir ļoti piesardzīgs, ļoti atskatās… Iestāde ir mazāk droša pieņemt kādus lēmumus.
– Varbūt jums tas ir pat izdevīgi, varat darboties brīvāk?
– Ne gluži. Atcerēsimies, ka esam valsts kapitālsabiedrība. Pie mums gan nāk Valsts kontrole, gan mūs pieskata Finanšu ministrija, un par visu atskaitāmies kā valsts iestāde. Mūsu brīvība ir zināmā mērā ierobežota. Ja mums kādos jautājumos nav pārraudzības iestādes atbalsta vai izlēmības un tai ir grūtāk runāt lēmumu pieņēmēju vidū par mūsu vajadzībām, tad gala iznākums nav mums labvēlīgs.
– Vai pats esat izjutis politisko spiedienu vai ietekmi?
– Līdz šim nekas tāds nav bijis, un ceru, ka nebūs arī turpmāk. Redzu, ka bieži vien, arī no auditorijas puses, tiekam uztverts vairāk kā valstisks medijs. Mēs esam sabiedriskais medijs, un mums kā tādam ir sevi jāpierāda. Ir jābūt šai neatkarībai, un politisks spiediens vai iejaukšanās nav pieņemama.
Neatkarība svarīga arī finansiālā ziņā. Sabiedriskajam pasūtījumam ir nosacīti mainīgā daļa, un medija vadītājam nebūtu jāstaigā pa ministrijām, jāsaņem kāds atbalsts Ministru kabineta locekļu vidū. Visas detaļas un vēsturi nevaru zināt, taču, ja man saka, ka tad un tad vai nu NEPLP, vai sabiedriskā medija vadītājs tur un tur nokārtoja to un šo, jo zināja, pie kā aiziet, es domāju, ka pēc šīs pieredzes nebūtu jāvadās. Drīzāk vajadzētu sniegt kādus priekšlikumus lēmumu pieņemšanas modeļa maiņai.
– Radioklausītāji mazāk redz organizatoriskās lietas, bet vērtē Latvijas Radio saturiski. Vai par saturu jums arī bijušas kādas pārdomas? Mūsu lasītāji par dažiem raidījumiem dalās pārdomās, zvanot arī mums. Tā, piemēram, ka diskusijā par bēgļiem Latvijas Radio pozicionē vairāk nekā tie, kas atbalsta šo bēgļu uzņemšanu, kaut daudziem klausītājiem ir šaubas un iebildumi. Un cita lieta: 17. augustā “LA” bija publicēta saruna par lustrāciju, kurā Rudīte Kalpiņa sacīja: “Tāpat medijiem, šai jaunajai žurnālistu paaudzei, kas iznāk no LU, nav skaidrības, kur ir ētiskā robeža. Un vai pēdējais Latvijas PSR VDK priekšsēdētājs ģenerālis Edmunds Johansons ir uzskatāms par “ekspertu” vai tomēr ne? Latvijas Radio viņam zvana kā “ekspertam”! Es atvainojos, ir kaut kur ētiskā robeža?” Kāds ir jūsu komentārs par ekspertu izvēli?
– Te ir divi dažādi jautājumi. Viens – ka satura kvalitāte ir atkarīga no žurnālistu profesionālisma. Domāju, ka par satura kvalitāti LR nav lielu problēmu – raidījumi tiek vērtēti, tostarp to dara arī neatkarīgi eksperti no ārpuses. Otrs – ir situācijas, kurās kādam klausītājam dzirdētais neatbilst viņa priekšstatam vai skatījumam uz lietām. Tādus jautājumus, kā, piemēram, kāpēc studijā ir aicināta tā persona un kāpēc nav aicināta cita – saņemam arī mēs. Radio ir jāprot saglabāt pozīciju – nenostāties kāda viedokļa pusē. Katram atsevišķam žurnālistam varētu būt viedoklis, viņam nav jābūt pelēkam, bez attieksmes. Slikti ir tad, ja redakcijai izveidojas kolektīvs viedoklis par labu vienai vai otrai pusei. Ja rastos tāda situācija, tā gan būtu apspriežama un vērtējama. Somijas sabiedriskā raidorganizācija turas pie principa ievērot neitralitāti politiskās diskusijās vai citos jautājumos, kuri izraisa sabiedrības atšķirīgu reakciju, un izvairās no savas pozīcijas paušanas. Žurnālisti atspoguļo diskusiju.
Piemēram, attiecībā par tādām vērtību prioritātēm kā nacionāla valsts, cik lielā mērā noteicošās ir lokālās vērtības un cik lielā mērā – globālās, mēs sociologu, politologu aprindās sastopam dažādu viedokļu paudējus. Ir tādi, kuri vērtību redz tajā, ka kultūra attīstās nosacīti izolēti, un mazāk ietekmējas no globālajām ietekmēm, un ir arī cilvēki, kuri vairāk pieslienas uzskatam, ka nacionāla valsts ir jau vēsturiski noiets posms un ka esam “globālā ciema” iedzīvotāji. Katram ir sava vērtību skala, un uz dažādiem jautājumiem var paskatīties dažādi.
– Un kur jūs liktu sevi?
– Ārpuslatvijas krievu prese definēja, ka Pauliņš esot “slēptais nacionālists”. Es sevi nemēģinu ielikt šādu kategoriju skalās. Man ir atbildība par saviem vecākiem, ģimeni, bērniem un to vidi, kurā viņi dzīvos. Es vēlētos, lai gan maniem bērniem, gan viņu bērniem ir iespēja dzīvot valstī, kurā runā latviski un kurā latviskās vērtības ir cieņā.
– Latvijas Radio sabiedriskajā pasūtījumā 2015. gadam ir teikums “”LR3″ gadījumā jāpārtrauc Saeimas plenārsēžu translācijas, kas ir būtisks šķērslis programmas attīstībā un plašākas auditorijas piesaistē”. Mūsu lasītāji lūdz, lai radio skan šīs translācijas, bet NEPLP ir pateikusi, ka jāpārtrauc.
– Kādu brīdi Saeimas plenārsēžu translācijas bija tikai internetā. Tagad situācija ir tāda, ka Saeimas plenārsēdes ēterā skan visā Latvijā: Rīgā tās skan radio “Naba” – “LR6” frekvencē; pārējā Latvijā – “LR3” apraides tīklā. Paralēli ir arī straumējums internetā. Atceros, ka par šīm tiešraidēm sprieda tad, kad vēl darbojos konsultatīvajā padomē. Varbūt ir cilvēki, kurus tās nesasniedz tāpēc, ka “LR3” apraidē ir mazāk jaudīgi raidītāji. Šādos apvidos, ja klausās mājās, nevis automašīnā, ir iespējams ar vienkāršiem paņēmieniem uzlabot uztveramību, piemēram, pievienojot radio papildu antenu. Tad cilvēki pamanīs, ka patiesībā var uztvert vairāk programmu nekā līdz šim.
“LR3” ir klasikas programma. Esam domājuši, kā tās formātu pilnveidot un sniegt nopietnāku saturu ne tikai mūzikas interesentiem, bet arī cilvēkiem, kuriem informācijas ziņā ir augstākas prasības. Piemēram, ja atnāk uz studiju zinātnieks, viņam nav jācenšas stāstīt vienkāršoti.
“LR3” ir nišas stacija ar 30 000 klausītāju. Taču bieži vien neparedzami garas Saeimas sēdes translācija ēterā, kurā nupat skanējusi klasiskā mūzika, ir kā pēkšņs pārrāvums, jo tas nav radio formātam izveidots priekšnesums vai saturs. “LR3” programmā šī sēdes translācija ir svešķermenis.
– Un kur to redzat kā iederīgu, nevis svešķermeni?
– Jāizvērtē, vai tiešām šīs translācijas ir tik vitāli nepieciešamas un cik tās klausās. Šobrīd šo translācijas nepieciešamību nosaka normatīvais akts – Saeimas Kārtības rullis. Domāju, ka regulējums ir jāmaina un sabiedriskajam medijam pašam ir jāizlemj; varētu būt gadījumi, kad mums šīs saistības jāpilda, kad tiek pieņemti kādi izšķirīgi lēmumi. Kad analizējām datus Rīgā, redzējām, ka sēžu translācijas klausās mazskaitlīga auditorijas daļa, izņemot gadījumus, kad tiek lemts par sabiedrību ļoti interesējošiem jautājumiem, piemēram, par rīcību pēc Zolitūdes traģēdijas.
– Latvijas Radio un LTV apvienošana nav vairs darbakārtībā, taču sadarbība notiek. Kā to attīstīsit turpmāk?
– Esam izveidojuši labu sadarbības modeli ar Latvijas Televīziju, reizi mēnesī tiekas abas valdes. Mūsu cilvēki ir redzami Latvijas Televīzijā, un LTV žurnālisti ir gaidīti radio raidījumos. Ja iesim videoradio virzienā, tad veidosies arī kādi interneta kanāli, kuri varētu būt eksponējami arī kādā interaktīvajā TV vai tml. Nesen vienojāmies, ka Doma laukumā tiks veidota LR un LTV kopīga multimediju studija. Ir radio raidījumi, kas, atbilstīgi papildināti ar vizuālo noformējumu, varētu būt redzami arī televīzijā – kā “Krustpunkti” no “LR1” vai “Aleksandra studija” no “LR4”. Savukārt mēs skatāmies, ko varam paņemt no televīzijas. Piemēram, intervijas “1:1” varētu skanēt arī radio.
