Radio balss Sandra Glāzupa: mācos pieņemt pensionāres statusu 1
Autore: Audra Šauere, mammamuntetiem.lv
“Kad atnācu uz radio, nomainīju vecāko diktoru paaudzi. Tāda ir lietu kārtība,” tā par aiziešanu pensijā saka labi pazīstamā radio balss Sandra Glāzupa, kura nu ir senioru festivāla “Zelta ritmi” vēstnese. Viņa piekrīt, ka aiziešana pensijā ir dzīves notikums, kas prasa emocionālu sagatavošanos un plānu, ko jaunajā statusā darīt.
“Mani vecvecāki gan no mammas, gan tēta puses bija laucinieki. Vieni dzīvoja Dundagas pusē, otri – Madlienā. Līdz ar to man un māsai Dacei vienmēr bija lauki, kur braukt.
Vecvecākiem laukos bija bagātīga saimniecība – govis, cūkas, vistas, zosis, liels dārzs un kartupeļu lauki,” sarunu sāk Sandra Glāzupa.
“Pirms gadiem divdesmit man uznāca ilgas pēc šādas vietas, jo tādas vairs nebija. Es biju skaidri iztēlojusies – vietai noteikti jābūt lauku viensētai ar guļbaļķu ēkām, tur jābūt pamatīgai mājai, klētij, pirtij, pirtij pie dīķa, šķūnim, dārzam, kur vidū aka. Tādu vietu atradu Rūjienā. Sākumā gan izskatīju iespējas Dundagas un Madlienas pusē. Aizbraucām uz dažām vietām, bet tās neatbilda kartītei, ko savā prātā biju uzbūrusi. Bet Rūjienā viss bija! Tas nekas, ka šī puse līdz tam man bija pilnīgi sveša. Vien piecu kilometru attālumā no manas mājas ir Igaunija.”
Un kā jūs braucat uz turieni?
Es braucu pati! Man ir autovadītājas tiesības kopš 1974. gada. Tolaik visi, kuri mācījās Universitātē (es mācījos filoloģijas fakultātē), bijām organizācijā DOSAAF (Brīvprātīgā armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrība, kuras mērķis bija veicināt valsts aizsardzības spēju un nacionālo drošību – aut.), un organizācijas biedriem bija iespēja nokārtot autovadītāja apliecību.
Es gan neesmu no tiem īstenākajiem autovadītājiem. Man labāk patīk sēdēt mašīnā otrajā rindā un vērot skaistos skatus. Tomēr, ja ir jābrauc, es braucu. Kad braucu uz laukiem, man mašīnā ir viss nepieciešamais. Patiesībā mašīna ir pārlādēta līdz augšai. Bagāžniekā ir arī mans suns. Un tā mēs braucam.
Lauku māja tomēr prasa lielu darbu. Bez palīgiem neiztikt.
Man ir divi dēli. Vecākais Kaspars (40), jaunākais – Rolands (34). Lai arī viņiem laika mazāk, dēli mēdz braukt uz laukiem un palīdzēt smagajos darbos. Pagājušajā pavasarī iestādīju trīs rododendrus. Tad tur bija liela rakšana, ko viena nevarēju izdarīt. Tāpat malka jākrāmē, kur bez vīriešu spēka grūti iztikt. Kad darbi apdarīti, ir tik skaisti tur svinēt Jāņus, iet pirtī, peldēties ezerā.
Pavisam nesen jūs pati bijāt aizņemta darbā Radio.
Šobrīd tiešām brīvā laika ir vairāk. Kad strādāju, brīva laika bija ļoti maz, visu laiku centos darīt lietas, kas papildinātu manu prātu, dvēseli un sirdi. Bet šobrīd, kad vairs neesmu pilnas slodzes darbinieks, vispār nesaprotu, kā šos četrdesmit gadus esmu varējusi nostrādāt radio, turklāt visnotaļ drakoniskā režīmā.
Ko nozīmē drakonisks režīms?
Tas nozīmē, ka trīs reizes nedēļā bija jāceļas četros no rīta.
Četros četrdesmit piebrauca Radio mašīna, piecos biju Radio, tad atvēru datoru un sāku skatīties visu, kas noticis Latvijā un pasaulē, lai sagatavotu ziņas, kas izskan jau sešos no rīta.
Arī visas pārējās ziņas, ko lasīju, bija manis pašas gatavotas. Es pati izvēlējos tematus, notikumus, par kuriem stāstīt.
Tomēr iepriekš savā darba ritmā neko nemainījāt.
Ja tu esi ziņu dienestā, tad tāds ir tas režīms. Vai nu pieņem, vai ej prom. Pirms sāku strādāt Latvijas Radio, piecus gadus nostrādāju skolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju Salaspils 1. vidusskolā. Man pat bija audzināmā klase. Nezinu, vai, kādu laiku nostrādājusi radio, es būtu varējusi atgriezties skolā.
Ar laiku taču piemirstas gramatikas likumi un tamlīdzīgas lietas. Tajā pašā laikā mani radio kolēģi, ja ir jālabo kāds teksts, to sūta man, lai palīdzu. Es intuitīvi pareizi salieku komatus, bet nevaru paskaidrot, kāpēc. Tā ir ar daudziem – ja sāc strādāt radio, tam beigu beigās pieder tava sirds.
Esmu dzimusi 1952. gadā, skolā sāku iet 1959. gadā. Tolaik mums, bērniem, bija savas spēles un rotaļas – lēcām klasītes, skrējām “Kazakus razbainiekus”, cēlām smilšu pilis un taisījām veikalus, uzvedām savas mazās teātra izrādes. Paralēli tam visam izglītot un iepriecināt mūsu mazās sirsniņas varēja radio.
Tolaik bērniem bija ļoti daudz jauku raidījumu. Sevišķi svētdienās desmitos no rīta. Visas tās garās, skaistās pasakas, ko bija ierunājuši un iespēlējuši brīnišķīgie meistari. Kad es kļuvu lielāka, sāku pievērst uzmanību cilvēku balsīm, ko varēja dzirdēt radio.
Iegaumēju vārdus – Lauma Amatniece, Ausma Indriksone, Kārlis Cīrulis, Rihards Kalvāns, Gunārs Jākobsons. Man šķita: cik viņiem skaistas balsis! Domāju: nez, kā viņi izskatās, kā viss notiek tajā lielajā radio. Vesela pasaule! Plaša, bērnam pilnīgi nezināma un neizprotama.
Tad mans ceļš aizveda uz filoloģijas fakultāti. Vēlāk apprecējos. Paralēli nemitīgi domāju par radio un paliku uzticīga radio klausītāja. Tad kādā dienā “Rīgas Balsī” ieraudzīju sludinājumu, ka Latvijas Radio izsludina konkursu uz diktora vietu. Sludinājumā bija teikts, ka meklē sieviešu balsi, vajadzīga augstākā izglītība, vecums līdz 26 gadiem. Es atbildu visām prasībām! Pieteicos un konkursu izturēju. Man vēl tagad sludinājums, izgriezts no avīzes, glabājas goda vietā.
Jā, man laikam bija lemts, ka es būšu radio.
Kur tāds mazs bērns sešu septiņu gadu vecumā to varēja izdomāt? Es atceros, kā stāvēju mājās pie spoguļa un runāju iedomātā mikrofonā.
Jūs arī filmas esat ierunājusi.
Filmas esmu ierunājusi, šķiet, vairāk nekā desmit gadus. Man ļoti tas patika. Ļoti. Tas ir tik interesanti! Tu atnāc, uzliec austiņas, paņem tekstu, skaties filmu un jūti, kurā brīdī jārunā tev, kurā partnerim. Ar vienu aci skaties papīrā, ar otru ekrānā. Vienkārši jāklausās filma un jāsadzird kāds signāla vārds, lai vari tikt uz sava teksta. Man bija ļoti labi partneri.
Sākumā tas bija kolēģis un radiodiktors Ēriks Krams ar izcilu balsi. Tad mans mīļais radio kolēģis Mārtiņš Hofmanis. Es ļoti daudz filmu esmu ierunājusi kopā ar Haraldu Burkovski. Viņš man bija ļoti mīļš sarunu partneris. Man patika, ka mūs parasti ņēma uz lielām, skaistām un “oskarotām” filmām.
Iepriekš sacījāt, ka režīms bija drakonisks, bet šobrīd, pēc aiziešanas pensijā, jūs tik un tā atgriežaties radio.
Jā. Un patiesībā tas pat ir ļoti labi, jo varbūt tā uzreiz nevajag pārtraukt saiti ar iepriekš bijušo. Šobrīd man saikne vairāk ir ar Latvijas Radio 2. Aptuveni divas reizes nedēļā dodos uz Radio. Labā ziņa, ka tas nav tik agri no rītiem. Vakar un šodien biju Radio, un man bija jābūt pulksten 9.00. Pirmās porta ziņas lasīju 9.30 – tas jau ir cilvēcīgi.
Skaistā māja Doma laukumā 40 gadu ir bijusi mana darba vieta. Un patiesībā, lai cik režīms dažkārt bija grūts, darba mainīšana nenāca pat prātā. Brīžiem pat domāju – kaut vairāk laika varētu pavadīt radio.
Vai nav tā, ka, pieradusi visus šos gadus celties agri no rīta, tagad arī agri mostaties?
Nē, es guļu līdz deviņiem rītā ciešā miegā. Laikam man bijis tik daudz neizgulētu nakšu, ka tagad organisms saka – Sandra, tev vienkārši ir jāguļ.
Kad sazvanījāmies, sacījāt, ka par spīti tam, ka dienas mierīgākas, laika vairāk, aiziešana pensijā tomēr nav vieglākais dzīves posms.
Grūts ir laiks, kamēr pieņem tādu lēmumu. Es jau pati biju nolēmusi, ka vasaras sākumā došos pensijā. Tomēr reorganizācija Radio manu lēmumu pasteidzināja. Pensijas pirmās dienas gaidīšanas periods ir tāds jocīgs. Tu it kā tici, tomēr netici. Sajūta ir nedaudz savāda. Varbūt tāda garāka pāreja pat ir laba, jo ļauj emocionāli sagatavoties.
Man bija apmēram mēnesis laika, es labprātīgi piekritu doties pensijā un ļāvos notikumu gaitai. Tagad man darba vietā ir saplānotas citas aktivitātes, piemēram, teātra un operas apmeklējumi, esmu ieplānojusi apskatīt dažādas izstādes. Šobrīd plānoju apskatīt multimediālo izstādi “Izcilie modernisti. No Monē līdz Kandinskim”, par kuru ir lieliskas atsauksmes.
Vai tas nav traki, ka mūsu sabiedrība par novecošanu runā tik ļoti nelabprāt? Par novecošanu un nāvi, kas agri vai vēlu visus mūs noķers. Bērni līdz sešu septiņu gadu vecumam vēl runā brīvi. Un tad arī viņus pārņem bailes un nepatika pret šo tēmu.
Teikšu atklāti – ikviens cilvēks taču kļūst vecāks. Man tagad būs 66 gadi. Kuram tādu režīmu izturēt ir vieglāk – divdesmitpiecgadīgam vai tādā vecumā kā man? Un ir vēl viena atziņa, kas jāapzinās ikvienam, kurš tuvojas manam vecumam. Dzīvē viss mainās.
Reizēm pārmaiņas patiešām grūti pieņemt, bet ir jāsaprot, ka viena paaudze nomaina citu. Kad atnācu uz Radio, es taču arī nomainīju citu paaudzi. Un tā tas notiek. Arī tiem, kas šobrīd jauni, pienāks šis brīdis. Viņu vietā stāsies kāds cits. Tāds ir dzīves ritējums. Kad biju maza, arī mani nomiršanas problēma nodarbināja. Es mammai vaicāju, vai nav kādas zāles, kas var palīdzēt. Mamma mani kā bērnu mierināja, ka gan jau izdomās…
Labi, ka vari nodzīvot mūžu garāku, pieredzēt, kā izaug bērni, kā valsts mainās, mainās pilsēta, cilvēku attieksme pret lietām un parādībām.
Man ļoti nepatīk, ja kādreiz dzirdu uz ielas vai sabiedriskajā transportā, kā bērni, jaunieši sarunājas savā starpā un lieto to nievājošo vārdu “pendžas”, aizmirsdami, ka tie cilvēki, kas šobrīd sēž transportā un dodas uz tirgu ar saviem iepirkumu maisiņiem, lai dabūtu kaut ko lētāk, ir tie, kas ir šo visu mums sagādājuši. Viņi ir cēluši mājas, strādājuši fabrikās, lējuši ielas, gājuši augstskolās. Viņi ir tie, kas mums nodrošinājuši pēctecību.
Saprotu tos cilvēkus, kas tagad ir pensijā. Man ir vairākas draudzenes un klasesbiedrs, kas ir pensijā. Viņi ir ar labu izglītību un priecājas, ja var piestrādāt pavisam vienkāršu darbu – lai naudas būtu vairāk, bet vienlaikus tas ir iemesls neiesēdēties mājās.
Būt aktīvam senioram ir svarīgi?
Domāju, ka ikvienam, kurš vēl tikai pošas pensijā, ir jādomā par to, ko darīs, kad pensija patiešām pienāks. Ļoti svarīgi ir sekot līdzi laikam. Kaut vai skatīties vakarā “Panorāmu”, paklausīties radio ziņas, lai būtu informācija par sabiedriski politisko dzīvi.
Vēl jādomā arī par dvēseles dzīvi – arī tā ir jāizglīto un jāpabaro.
Mums taču ir tik daudz muzeju, teātru un koncertu, kuri, starp citu, ir ļoti labi un kvalitatīvi! Piemēram, Pētera baznīcā otrdienās pensionāri var iet par velti, lielie muzeji apmeklētājiem ar pensionāra apliecību dod labas atlaides. Arī operas, baleta, teātra biļetes pensionāri var iegādāties ar lielām atlaidēm.
Arī pašvaldības reģionos domā, lai kultūras dzīve pie viņiem būtu gana rosīga.
Noteikti. Pašvaldībās ir brīnišķīgi kultūras centri. Par to pašu Rūjienu runājot, mani pirms pāris gadiem bija uzaicinājuši ciemos uz tādu kā Amatu māju. Tur ir senioru klubiņš, viņi regulāri satiekas, aicina ciemiņus, vieslektorus par dažādām tēmām, aktierus, dzejniekus, vienkārši interesantus cilvēkus. Tāpat viņi tur darina visādas lietas – auskarus, auž deķus, izšuj spilvenus, ada. Tad ir pilsētu svētki, kur cilvēki var savas sameistarotās lietiņas pārdot. Esmu novērojusi, ka tās ir lielā cieņā pircēju vidū. Un kā nu nebūs – tajos darinājumos cilvēks savu sirdi ir ielicis. Un tad visi tie dāmu senioru kolektīvi!
O, jā! Mums senioru festivālam “Zelta ritmi” pieteikušies uzstāties vairāki dāmu kolektīvi (pasākums notiek 13. jūnijā Rīgā, Esplanādē).
Tu vari iedomāties – dāma 83 gadu vecumā dejo senioru balles dejas! Mana draudzene Tukumā vada tādus kolektīvus. (Izrādās, draudzene ir Tukuma pilsētas kultūras nama retro deju senioru kolektīva “Valsis” un senioru deju kolektīva “Romantika” vadītāja Lidija Ruskule, kas ik gadu uzstājas festivālā “Zelta ritmi” – aut.) Viņām ir skaisti tērpi un cepures, piespraustas puķes, mežģīņu cimdi. Protams, dejas viņām ir piemeklētas līganas, bet dāmas ir tik apmierinātas.
Ir taču arī koris, kur var iet dziedāt. Domāju, ja patiešām grib, var atrast lieliskas nodarbes arī seniora vecumā.
Skandināvu, Vācijas seniori ar prieku gaidot savus pensijas gadus. Viņi tad pa īstam sākot ceļot.
Mūsu seniori arī mēdz iekrāt, lai varētu nedaudz paceļot. Palīdz arī bērni. Domāju, ka izbraukāt Eiropu dažos gados ar bērnu piepalīdzēšanu ir iespējams. Turklāt sev esmu atklājusi divas brīnišķīgas ceļojumu kompānijas, ar kurām esmu braukusi gan vienas, gan divu dienu ekskursijās. Tās ir “Skaistie skati” un “Jaunie rakursi”. Kas viņiem ir par programmām! Atliek vien izvēlēties. Tikko kopā ar māsu Daci bijām divu dienu izbraucienā uz Baltkrieviju. Maršruts ārkārtīgi plašs.
Ko vēl darāt brīvajā laikā?
Adīt es neadu, arī netamborēju. Jaunībā biju ļoti laba dejotāja, ilgi dejoju tautiskās dejas. Tagad esmu sabeigusi ceļgalu, līdz ar to tādas lietas īsti nevaru vairs darīt. Vēl paliek peldēšana, kas ir man mīļa nodarbe. Rudenī plānoju atsākt peldēšanas nodarbības pieredzējušas treneres vadībā Pļavnieku poliklīnikā. Tur darbojamies ar pleznām, riņķiem, kustinām kājas utt. Otra man iemīļota vieta ir Stirnu ielā, kur ir spa komplekss ar lielu baseinu un siltu ūdeni, divām pirtīm, vairākiem džakuzi, ir arī trenažieru zāle. Vasarā savukārt man ir ezers un jūra. Jebkurā gadījumā tā ir iespēja, kas ļauj plānot ikdienu un izkustēties.
Lai neiesēdētos, jāatceras, ka ir draugi, tuvinieki, tālāki radi.
Pirmais nosacījums gan ir, lai būtu daudz maz veselība – lai var kustēties un staigāt.
Varbūt kādam ir tā sabeigtas kājas un mugura, ka vienkārši netiek ārā no mājas. Bet iesēdēties var ļoti ātri. Mūsu ļaunākais ienaidnieks ir televizors, ja ir vēlme noskatīties visus seriālus. Kā man draudzenes saka: jāvelk sevi aiz matiem ārā un jāiet staigāt.
Man ir suns, amerikāņu Stafordšīras terjers, vārdā Džūlija, kas ir liela motivācija izkustēties. Šorīt arī – pirms braukšanas uz Radio man ir jāiziet ārā. Mums ir lielais pastaigu maršruts, ir vairāki mazāki. Bet jāiet ir katru dienu, neatkarīgi no tā, vai līst vai snieg. Man saka: kā tu brauc uz tiem laukiem – vai tad bail nav? Bet man ir mana uzticamā draudzene.
Ir tāds vācu domātājs, eseju meistars Rainers Hags; viņš kādā savā esejā saka atbilstošus vārdus – kurš gadalaiks ir visskaistākais? Vai tas ir pavasaris, kad viss plaukst un košais zaļums pārņem laukus un pļavas? Vai tā ir vasara, kad izjūt svelmi, var sēdēt dārzā, peldēties ezerā, jūrā? Vai tas ir skaistais rudens ar zeltainajām lapām un dabas veltēm? Vai arī tā ir ziema, kas it kā noslēdz šo apli? Tāpat es varu jautāt, kurš cilvēka gadalaiks ir visskaistākais. Droši vien visi gadalaiki ir skaisti. Ikviens dzīves posms ir skaists, ja tu to dzīvo harmonijā ar sevi, apkārtējiem cilvēkiem. Un proti izmantot sev paredzēto un atvēlēto laiku.
