– Sakiet – vai Ministru prezidentam ir jārunā krievu valodā? Tiešā un pārnestā nozīmē, vēršoties pie cittautiešiem? 2
– Man nav skaidra padoma šai ziņā. Protams, ir uzskats, ka Latvijas pilsoņiem cittautiešiem, kuri neatkarīgā valstī dzīvo 26. gadu, jāprot valsts valoda. Pieņemu, ka jaunieši, kuri beiguši Latvijas skolas, vairākumā prot latviski. Bet ir cilvēku grupa, kuri nemāk valodu, neskatās un neskatīsies latviešu medijus. Tajās mājās to diez vai darīs arī atvases. Jūsu jautājums ir labs, bet mana sajūta veidojas no racionālām pozīcijām – ja par ļoti svarīgām lietām, tad valsts amatpersonas var runāt arī krieviski. Piemēram, ārkārtas situācijās vai tad, ja ceļas radikālisma draudi, kad auditorijai jātrāpa ātri un uzreiz. Var uzspēlēt Nacionālās apvienības uzturēto “runāsim tikai latviski”, bet man liekas, Ministru prezidents ļoti riskē, ja ir tik nepiekāpīgs. Saturiski – jā, ir jāuzrunā svārstīgie cittautieši, kuri negaida Latvijā Putinu, bet to varētu darīt ne vien Valsts un Ministru prezidenti, bet arī citi politiķi.
– “Latvijas fakti” saskaitījuši vēsturisku faktu – ZZS pirmoreiz kļuvis par reitingu līderi, pārspējot “Saskaņu”. Kā tas izdevās? Piesaistot atkritušos “Vienotības” vēlētājus vai paņemot piciņu “Saskaņas” elektorāta? Varbūt cilvēkiem patika apņēmība, kad Kučinskis un ZZS parādīja neticamu drosmi un teica – jā, esam gatavi būt varas partija!
– Pēdējais nosauktais ir pirmais svarīgākais iemesls. Politika bija iestigusi neizlēmības purvā, kas radīja trauksmes atmosfēru. Sabiedriskajā domā mājoja neziņa par bēgļiem, terorismu Eiropā, nedrošības sajūta. Tad Kučinska parādīšanās bija kā Betlēmes zvaigznes uzlēkšana pār purvu. Viņš gribēja būt premjers! Vēlētājs Latvijā nav pārāk lojāls, bet visu laiku biju domājis, cik augsts žogs ir, lai vienas partijas atbalstītājs pārkāptu otras partijas balsotāju nometnē. Likās, ka “Vienotības” vēlētājam žogs uzcelts priekšā augstu. Īstenībā barjera ir zema. Atkritēji Nacionālo apvienību pieņēma kā drošības garantu, piemēram, uztraukumā par bēgļiem, bet ZZS – kā varas partiju. Pirms laba laika man bija saruna ar pensionētu skolotāju, kura sekoja politikai un balsi vēlēšanās pārcēla no “Latvijas ceļa” Gorbunova pie Šķēles, pēc tam pie Repšes – kurš tanī brīdī izskatījās stiprākais. Lai arī ideoloģijas bija atšķirīgas, vēlētāja domāšana bieži velkas pie stabilitātes smaguma centra, kas ļauj partijām varas statusā dominēt.
