– … ko pat premjeri nevar piespiest? 2
– Premjers ir viens no spiediena instrumentiem, bet nav tik spēcīgs kā “LA” lasītājs, kā sabiedrība. Premjeram jāņem vērā koalīcija, intereses, viedokļu dažādība.
– Pievienosim stāstu, ka pēkšņi brīnumainā kārtā ministrijās atrod miljonus, pievienojam vecumveco stāstu, ka budžetu vajag iztīrīt pa pozīcijām no visa liekā, nevis ik gadu prasīt tik klāt, un jājautā – kad šo stilu, attieksmi mainīs?
– Nezinu. Vienas ministrijas pārstāvis var atnest papildu prasījumu par 160 miljoniem. Kad ar vieglu ironiju apjautājas, vai nav mazliet par daudz prasīts, seko momentāna atbilde – nē, vēlmes ir par 4,8 miljardiem.
Atvainojos, bet šinī brīdī jāaizver aiz sevis premjera kabineta durvis un tūlīt jāiet mājās. Bet tas nenotiek. Tāds tas domāšanas veids un uzskats ir. Kas apstiprina, ka valsts pieder ierēdniecībai, nevis jūsu lasītājam vai TV skatītājam. Te saimnieki ir ierēdņi! Politiķi jūtas komfortabli, tikām ierēdņi sazinās savā starpā un ir ar milzīgu pieredzi, kā rakstīt plānus, kur viss ir pieņēmumu un jābūtības līmenī. Par tiem cipariem Kučinskis ilgi šaubās. Viņš nesaka jā. Bet nesaka arī nē. Ciparu radījuši ministrijas dzīlēs – kāds vai kādi. Kučinskim ir no svara radīt komandu, bet kā to darīt, kā rast uzticību, ja ciparam “aizmugurē” ir koalīcijas valdība ar dažādiem uzskatiem, labi trenēts birokrātijas aparāts neko nedarīt, un Saeima, kura bieži sevi uzskata par ķīlnieci pagātnē pašas pieņemtiem lēmumiem. Kad jāizdara tas un tas, izrādās, likums to liedz. Nu, ejam uz Saeimu, mainām likumu! Bet tur jāsastopas ar attieksmi, cik grūti atteikties no normām, ko radījuši priekšteči. Tas ir diezgan briesmīgs totalitārisma fenomens, kas valda valsts pārvaldi ar ļoti koši krāsotu demokrātijas izkārtni.
– Politiķi vienmēr paziņo, ka lēmumu pieņemt grūti kā amerikāņiem Vjetnamas karā – izvēle ir starp ļoti sliktu un vēl ļaunāku. Bezcerīgi, ka reiz pieņems optimālus lēmumus ar aprēķiniem un analīzi?
– Nav tik traki. Ar budžeta iespējām, kādas ir, pieņem arī optimālus lēmumus. Tai pašā laikā… Par renstelē nolaistiem miljoniem smieties ir nepieklājīgi, bet tā izčakarēja nolemto par e–veselības ieviešanu. Kur pazuda miljoni, kas atbildīgs? Neviens! Premjeram teicu – ja mūsējie nespēj sistēmu radīt, metam kaunu pie malas, ņemam no Igaunijas. Jo vairāk tāpēc, ka igauņu premjers piedāvājis strādājošu sistēmu, lai gan neticu, ka mūsu speciālisti dumjāki par igauņiem, kas to prata iedarbināt. Tas ir viens vien jautājums, bet tādu ir bezgala daudz.
– Lasot par izķērnātiem miljoniem, tas nemotivē maksāt valstij nodokļus. Vai vienreiz nevajag izvilkt aiz ausīm un parādīt tautai, kas putinājis budžeta līdzekļus? Tur taču ir apakšā parakstījušies, augšā atbildīgie.
– Lai tas ož pēc zināma populisma, būtu labi atrast pāris vainīgos. Tad iesīkstējusī bezatbildība varbūt mainītos. Pār tiem, kas turpina bez bēdām strādāt ar miljoniem, nāktu saprašana, ka tam var būt bēdīgs gals.
