Radikālā populista padomi mērenajam premjeram. Saruna ar Aigaru Freimani 2
Uzaicinot uz interviju “Latvijas Avīzes” redakcijā pazīstamo “Latvijas faktu” vadītāju Aigaru Freimani, ar vienu šāvienu var nošaut divus zaķus. Pirmkārt, noskaidrot, kādus padomus viņš dod kā valdības vadītāja Māra Kučinska padomnieks. Otrkārt, izmantojot Freimaņa sociologa kvalifikāciju, saņemt kvalitatīvu vērtējumu par aktuālo sabiedriski politiskajā dzīvē.
– Esat piebiedrojies “ballītei” premjera birojā kā štata padomnieks sociāli politisko procesu jautājumos. Izskaidrojiet lasītājiem, kādās “teritorijās” darbojaties, kādus padomus dodat?
– Viena joma ir socioloģija. Tas nozīmē analizēt sabiedriskās domas reakciju uz būtiskām lietām. Otrs virziens ir apskatu veidošana, informācijas apkopošana, ko Ministru prezidents aizņemtības dēļ fiziski nespētu aptvert. Viņam piegādā arī preses materiālu izlasi, bet mana funkcija ir premjeru apgaismot, kas un kāpēc šobrīd aktuāls, kādas tam varētu būt sekas un attīstības scenāriji. Vēl viena būtiska daļa ir premjera publiskie vēstījumi, ar ko viņš nāk klajā. Ko saturiski svarīgu vajadzētu teikt un kā tas atbalsojies. Kučinska kungam vienmēr ir vadlīnijas, saskaņā ar kurām dzīvot un premjerēt, – padomus viņš nevis klausa, bet uzklausa. Reizēm ņem vērā, reizēm ne. Es tieku šad tad pieaicināts, piemēram, spriešanā par valdības rīcības plānu.
– Jūsu pienākums ir arī premjera reputācijas, politiskās kondīcijas uzturēšana? Kučinskis mums intervijā sacīja, ka Freimanis viņu atturot no pārsteigšanās.
– Es gan domāšanā noteikti esmu agresīvs un ātrāks, kamēr Kučinskis nosvērtāks, apdomīgāks kompromisu cilvēks.
– Interesanti, kāds premjera tips tautai patīk? Mazrunīgs, kurš neveic straujas kustības? Vai enerģisks, kurš, uzzinot par kārtējo ierēdņu nolaidību, tūlīt gatavs asinsnolaišanai, atvainojiet, audzinoša rakstura līdzekļu izmantošanai?
– Socioloģija Latvijā vidējo populāro premjerministru nevar uzzīmēt, jo katrs strādā savā situācijā, katram savs raksturs un iedaba. Maksimālo reitingu, ko atceros, sasniedza Ivars Godmanis pirmās premjerēšanas laikā. Viņš bija sapumpēts ar sabiedrības enerģiju, un no Godmaņa tika daudz gaidīts. Kaut ko sagaidīja, kaut ko ne. Populārs bija premjers Andris Bērziņš, bet paradoksālā kārtā 2002. gadā “Latvijas ceļš” ar labi vērtētu līderi neiekļuva Saeimā. Labi skaitļi bija Einaram Repšem, bet pats bija vainīgs, ka reputācija sabojājās. Kučinska kungs tiek regulāri mērīts. Reitings nav izcils, bet mēreni pozitīvs. Par spīti ilgai darbībai politikā, premjeram bija relatīvi zems atpazīstamības līmenis. Skatīsimies, kā tas attīstīsies.
– Politiķi, prese vērtējuši, ka valdības rīcības plāna pieņemšana bija neparasta. Ministriem lika samērot vēlmes ar iespējām, premjers svieda atpakaļ to, ko nosauca par “sapņu grāmatām”. Un saņēma koalīcijas partiju paasu kritiku un degunu raukšanu. Atzināties, ka bijāt klāt procesā.
– Ja pieņemam, ka ikvienam politiķim ir sava misija, manuprāt, Mārim Kučinskim, viņa paša ieskatos, misija ir – strauji attīstīt ekonomiku. Tam pamatā ir grāmatvediskās saknes izglītībā un pieredze. Māris ir radis skaitīt, un skaitīšanas spējas pārliecinājušas par pareizo ceļu, kā sasniegt mērķi. Kučinskis atšķiras no daudziem premjeriem ar izteiktu vēlmi sadarboties ar sociālajiem partneriem, īpaši no uzņēmēju aprindām. Visu laiku premjers meklē akceptējumu no viņiem, kā būtu pareizi darīts, bet kā – ne. Tas ir sajūtas dēļ, ka Latvijai jādabū ekonomiskais uzrāviens, un tā cēlies idejiskais sauklis, ka jāpanāk ikgadējais IKP pieaugums par pieciem procentiem. Par to premjeru pieklājīgi kritizē un attur, bet viņš negrasās “uzdot” šo ciparu. Tāpēc, ka Kučinskim galvā ir doma, ka tas izdarāms, kaut daudziem neliekas ticami.
Par sapņu grāmatu. Kaut bijis tuvu, nekad neesmu bijis iekšā valsts pārvaldē. Rīcība plāna apspriešanā man lika godīgi secināt – situācija ir traģiska. Traģiska no ministru un ierēdņu puses tajā, kā viņi izprot valsts pārvaldi. Bija pieņemts par normu – nākt un prasīt naudu. Tas nozīmē – esošais budžets ministrijām nenozīmē neko. Tas ir kā izslēgts televizors ar mirgojošu lampiņu. Nospiedīs pulti – dabūs klāt naudu – tad aparāts sāks strādāt. Man neizdevās pārliecināt Kučinski, ka jautājums jāuzdod no pretējās puses. Proti, ja atnāk iekšlietu ministrs ar valsts sekretāri un saka, ka vajag 39 miljonus policistu algu reformai, bet abi lieliski zina, ka naudas nav, tad tā ir runāšana bez jēgas. Manuprāt, bija jāuzdod pretjautājums. Esiet tik laipni – iztiekot ar esošo budžetu, izdariet tā, lai policistu algas palielinātu un iekšējo infrastruktūru sakārtotu. Tas nav stāsts, par kuru, izejot no kabineta, grozīt pirkstu pie deniņiem. Igaunijas piemērs rāda, ka to iespējams izdarīt! Tas pats attiecas uz VID, kas ar daudzreiz vairāk darbiniekiem ievāc mazāk nodokļu naudas nekā igauņi. Nu pietiek vienreiz tās muldēšanas! Ka mums esot cita situācija, citas normas. Blēņas, ja ir 4000 VID darbinieku, igauņiem 1000, bet ieņēmumi pārsniedz mūsējos par miljardu! Tur apakšā slēpjas kas cits. Tāpēc jāpasaka, kāds ir mērķis, cik ir līdzekļu – lūdzu, vadītāji, reformējiet dienestus! Ja ne, ejiet mājās. Kučinskis daļēji piekrīt, ka tā ir pareizā pieeja, bet ir kompromisu cilvēks. Bet es tanī ziņā labi jūtos, ka varu savas domas atklāti pateikt “Latvijas Avīzes” lasītājam. Viņš ir vienīgais spiediena instruments, kas var kaut ko mainīt valstī. Vienīgais! Jo kopumā valsts pieder ierēdņiem…
