Maija Liepa: “Es radīju sevi pati!” 0
“Cilvēka likteni nosaka gan tuvākie radi – māte, tēvs, vecvecāki –, gan viņš pats. Ja vien spēj saņemties, lai izkustētos no nulles punkta un izvēlētos – gribu vai negribu. Ja ir vienalga, tapšana nenotiek,” saka Maija Liepa. Pasniedzēja. Lektore. Recenzente. Fotogrāfe. Gleznotāja. Blogere. Sīksta un stipra sieviete. Piemērs tam, kā no negatīviem dotajiem lielumiem radīt pozitīvu rezultātu.
Redzēt aiz Laika
Bērnības fotogrāfijās viņa raugās sev zināmā punktā – it kā lasītu milzu grāmatu… “Manas pirmās atmiņas saistās ar laiku pirms dzimšanas – atceros, kā tiku gaidīta, kā jutu – pienācis brīdis ienākt pasaulē, redzu to slimnīcas palātu…”
Sarakstē un sarunās Maija bieži lieto vārdu “redzu”: “redzēju, ka…”, “uztraucos, jo redzēju…”. Tās nav sapņu vīzijas vai intuīcija, bet konkrētas “bildes” par tuvajiem cilvēkiem vai pat notikumu secība. “Mēdzu savējos pabrīdināt. Lielākoties gan pieturu mēli un visās niansēs nestāstu, lai lieki neuztrauktu.”
Lai “redzētu”, Maijai jājūtas brīvi un relaksēti. Viņas ikdienas ritms gan to nepieļauj: trīs dienu nonstopa mācībstundu pasniegšana Rīgas Tehniskajā koledžā, individuālās konsultācijas, darbu atestācija, grāmatvežu kursi, pa kādam kultūras pasākumam vai ceļojumam, regulāra saziņa ar māsu, meitu un māti. Plus rūpes par diviem cēliem, prasīgiem kaķiem – Luiju XIII un Miu. Viss sastrukturēts. Sava pasaule un lietu kārtība. “Dzīvoju atsevišķi, tikai es un kaķi. Kopš viņu parādīšanās notikušas pozitīvas pārmaiņas – viņi mani ne tikai emocionāli sakārto un harmonizē, bet velk līdzi radiniekus: pēkšņi, pēc daudzu gadu klusēšanas parādījušies radi no mātes puses un mēs lēni tuvināmies.”
Dzimta. Māte. Māsa
Pārlapojot Maijas fotoalbumu, uzreiz pamanāms, ka viņas priekšgājējas nav nekādas “vijolītes” – izteikti vaibsti, spēcīgi zodi, spītīgas lūpas. Stipras sievietes. Vecmāmiņa, mātes māte, nodzīvojusi teju līdz simts gadiem un vēl pēc tam sapņos nākusi ciemos. Maijas māte, skolotāja, kopš mazām dienām meitas turējusi stingri, nosakot, ko mācīties un kā būt. Izveidojies attiecību lēciens – Maijai kā brīvdomīgai dumpiniecei labas, mīļas un sirsnīgas attiecības ar abām vecmāmiņām, bet jaunākajai un mierīgākajai māsai (tāpat arī Maijas meitai) – ar mammu.
“Tagad saprotu, ka mēs esam pārāk atšķirīgas – cita mentalitāte, uztvere un domāšana (emocijas pret strukturētu prātu). Toreiz bērnībā ļoti pārdzīvoju, jutos atstumta. Īpaši pēc tam, kad pēc 13 gadu kopdzīves māte ar tēvu izšķīrās. Man bija divpadsmit, māsai – seši. Viņa vecāku šķiršanos uzņēma daudz mierīgāk; jo bija bērns un neapzinājās notiekošo, es – skatījos kā no malas, bet tas ietekmēja arī skolas dzīvi – tolaik man vēl nebija tādu savaldīšanās spēju un smadzeņu jaudas. Biju bēdīga viduvējība, līdz 18 gadiem uzskaitē ar tuberkulozi, poliartrītu, sirds mazspēju. Mani trīs gadus turēja sanatorijā, nevarēju tikties ar tuviniekiem. Šobrīd esmu tikusi visam pāri, pilnīgi vesela – pabeidzu trīs augstskolas, strādāju vairākos darbos, man ir meita, esmu sarūpējusi sev nodrošinātu dzīvi; meitai dzīve veidojas mierīgi.”
Maijas mamma bijusi neapmierināta, ka meita 21 gada vecumā apprecējusies un laidusi pasaulē bērnu, lai pusgadu vēlāk izšķirtos, taču Maija ir pārliecināta: “Tā bija mana iespēja būt un palikt, jo varēja gadīties, ka man ne tikai nav laulības un ģimenes, bet arī dzīve nenokārtojas. Taču tā nokārtojās – lai arī smaga, bet labvēlīga.”
Par horoskopa zīmju mijiedarbību, astroloģiskajām kartēm un numeroloģiju Maija runā ar pilnu nopietnību. Kā matemātiķe un programmētāja daudz analizējusi un pētījusi, līdz secinājusi – tur kaut kas ir. “Esmu Kaza/Vēzis, māsa – Vērsis/Dvīņi, māte – Tīģeris/Skorpions, meita – Pūķis/Jaunava. Pret Pūķi var tikai uz pirkstgaliem, ļoti uzmanīgi un ar cieņu. Tāpēc viņas abas labi saprotas. Pie manis māte ciemos nenāk, tiekamies neitrālajā zonā, pie māsas.”
Tomēr spurainās, dažbrīd smagās attiecības nav šķērslis rūpēm. Viņas visas – Maija, māsa Viktorija, māte Ņina, Maijas meita Laine – dzīvo vienuviet, viena pagalma robežās, atsevišķos dzīvokļos; meita gan pēc kāzām pārcēlusies pie vīra uz Mārupi.
Maijas bērnības kaleidoskopā ņirb Biķernieku ielas bez-ērtību dzīvoklītis, Jaungada eglītes ar abām vecmāmiņām, vasaras laukos pie tēva vecvecākiem, baisas alerģijas slikta ūdens dēļ un mazgāšanās lietus ūdenī.
Atmiņā pavīd stāsts par ceturtās vai piektās paaudzes senci, baznīckungu, kura sievu uzskatījuši par raganu, tāpēc laulība šķirta, par spīti trim bērniem.
Maijas vecmāmiņas laulību izpostījis karš; māti pēc 13 laulības gadiem tēvs atstājis par labu citai; savukārt lēmumu audzināt meitu vienai Maija pieņēmusi pati. “Nedomāju, ka pār mums būtu kāds lāsts – visas dzimtas sievietes ar saviem vīriem kādu laiku tomēr padzīvojušas, arī bērni dzimuši atšķirīgos vecumos – es mātei 31, meita man 21, bet dēliņš māsai – 40 gadu vecumā, kad viņa jau vairs necerēja. Mums ar māsu ir sešu, bet mūsu bērniem – 25 gadu starpība.”
Viena lieta gan savāda, viņa piebilst. Kādā brīdī, kad attiecības bija siltākas, visas trīs – mamma, Maija un Viktorija – mēģinājušas atrast tēva vecmāmiņas kapu. It kā zinājušas, kur jāmeklē, taču nekā – melns tukšums, it kā nošķūrēts vai pa virsu uzglabāts…
Tēvs, kura nebija
Lasot grāmatas, Maija īpaši dziļi un niansēti izjūt dzimtas sāgas. Iespējams, tādēļ, ka pašas ģimenes atsvešināšanās dēļ nespēj izveidot savu ciltskoku – kur vien raugies, apcirstas saknes, nozāģēti vai nolauzti zari, trupeši vai melni dobumi. Atmiņā skaudra epizode – kad nomirusi vecmāmiņa no tēva puses (viņa līdz mūža galam interesējusies par meitenēm, par spīti vecāku šķirtajai laulībai), Maija, jaušot ko nelāgu, ieradusies pie viņas. Durvis atvēris tēvs. Viņa jautājusi – vecmāmiņa ir?, viņš atcirtis – nē, nav! – un durvis aizvērušās. Kaimiņi pateikuši, ka večiņa aizgājusi, bet, kur un kā apbedīta, palicis noslēpums.
“Varbūt, ka viņš šobrīd jau miris. Neko nezinu – ne telefonu, ne pēdējo adresi. Varbūt labi, ka tā… Ja var pamest ģimeni un divus bērnus, apprecēt citu sievieti ar bērnu, to pieņemot par savu, bet īstos aizmirst un ar viņiem pat nerunāt…
Man nav vajadzīgs tēvs, kurš pienākuma dēļ atbrauc ciemos, nopērk konfektes un kaut kur aizved!”
Brīdi klusējusi, Maija piebilst – gan jau vecāku starpā bijusi arī mīlestība, kā citādi būtu radušās meitas, taču viņa atceroties tikai grautiņus, lamas un sabrukušu pasauli. Kāpēc? Iespējams, viens no iemesliem – atšķirīgās kultūras un mentalitātes: no tēva puses rados latvieši, no mātes – krievu asinis. “Mums ar māti atšķirīga pasaules uztvere un domāšana. Viņa mani nekad īsti nav sapratusi. Neesmu arī jutusi, ka mēs jebkad būtu pieņemti no radu puses. Tikai tagad mātes radi beidzot sākuši kontaktēties… Par tēva radiem ziņu vispār nav.”
Kreisā smadzeņu puslode
Valdonīgā mamma bīdījusi Maiju “uz grāmatvežiem” (tagadējā RTU; “tiem vienmēr ir darbs”), viņa iestājusies dienas nodaļā, taču atskaitīta par nesekmību, jo… kursa biedru vietā risinājusi augstākās matemātikas uzdevumus. Tad aizgājusi uz LU fizmatu neklātniekiem. Tur viens mācībspēks zinājis par “uzdevumu stāstu” un ieskaitē, apskatījis Maijas risinājumu, ironiski noteicis – ja studenti to lasīs, viņi nesapratīs, ko gribējāt pateikt. Viņa atsmaidījusi pretī – es to rakstīju jums. Nākamajā mācību gadā tajā priekšmetā nomainīti kontroldarbi…
Kā matemātikas, informātikas un programmēšanas pasniedzēja Maija strādā kopš neatkarīgās Latvijas atjaunošanas; pati atzīst – lai gan tolaik bijušas lielas problēmas ar darbiem, daudzpusīgās zināšanas, koncentrēšanās un milzu darbaspējas ļāvušas noturēties, vienai audzinot meitiņu.
Nezinātājam Maija var šķist rūdīta knīpstanga, azbesta sievišķis ar drāšu cimdiem, kuru nekas nespēj ne satraukt, ne aizkustināt. Viņa pasmaida: nē, emocijas – uztraukums, bailes, sajūsma, pārdzīvojumi – esot gan, taču krietni pirms, bet pašā notikumu brīdī uz āru neparādās nekas, tāpēc cilvēki mēļo par dzelzs nerviem un akmens seju.
“Kreiļi domā ar smadzeņu labo puslodi un ir vairāk mākslinieciski ievirzīti, turpretī labroči – ar kreiso puslodi, kas atbild par eksaktajām zināšanām. Matemātika, mūzika, glezniecība – lielumi, garumi, attālumi, perspektīvas, tilpumi, struktūra, krāsu toņu attiecības… Precīzās zinātnes, kam emocijas piešķir labā puslode un kreisā roka. Esmu pamanījusi – tie, kuriem piemīt eksaktā domāšana, labi tiek galā ar visu. Bērnībā ņēmu zīmuli un darba rīkus kreisajā rokā, taču tolaik tas bija aizliegts – kreiļus centās pārtaisīt par labročiem. Arī man vecmāmiņa lika – nu, bērniņ, paturi labajā rociņā, pamēģini…” Savs labums bija – Maija spēj darboties ar abām rokām un, salauzusi labo roku, mierīgi turpināja pasniedzējas darbu, rakstot un labojot darbus ar kreiso.
Starp citu, Maija beigusi Jāzepa Mediņa mūzikas skolu – apguvusi klavieru, čella un flautas spēli. “Mātes ideja. Spēlējusi neesmu, lai gan varētu. Jautājums cits – vai tas man patīk, vai es to vēlos. Mani no paša sākuma vilka uz gleznošanu, zīmēšanu. Cik ilgu laiku vajadzēja, lai to piepildītu?”
Pedantiskā fantazētāja
Loģiska evolūcijas ķēdīte – matemātika, informātika, programmēšana, fotošops, fotografēšana, zīda apgleznošana, eļļas gleznas… Vai gleznošana nozīmē tvert mirkļa vīzijas? Nē, tas ir pārdomāts stāsts, rūpīgi izlolots, iznēsāts iztēlē un precīzi iemiesots krāsās. Iemūžināts sapnis. To, ka ceļš pareizs, apliecina iespējas piedalīties izstādēs tepat Ķīpsalā, Baltkrievijā, Pēterburgā, Maskavā. Šogad plānotas piecas izstādes, divas – personālās (rudenī plaša darbu ekspozīcija būs skatāma Rīgas Centrālajā bibliotēkā).
Otrs stāsts – par fotografēšanu. Maija ir mirkļa tvērēja – ceļojumos un pasākumos pamana ko tādu, kam citi paskrien garām. Viss sācies pavisam nevainīgi – ar ceļošanu. Gribējies piefiksēt redzētās vietas, saglabāt atmiņas. Pirmais aparātiņš bijis necils un galīgi primitīvs, bet pamazām, mainoties skatījumam un varēšanai, izaugusi līdz nopietnai tehnikai. Tagad, ja draugi vai kolēģi pošas ceļojumā, Maiju aicina līdzi par hronistu, kura vienīgais pienākums – būt un fiksēt, par to nodrošinot ar visām ērtībām. Viņa stāsta par vietām, kur būts – Vācija, Francija, Čehija, Polija, Ēģipte, vairākkārt šurpu turpu cauri Eiropai.
Amizants bijis pats pirmais ceļojums – ļoti sen, krīzes laikos, būdama bez darba, ieraudzījusi sludinājumu – par 11 latiem var aizbraukt turp un atpakaļ uz Varšavu. Gribējusi apskatīt vecpilsētas arhitektūru. No rīta sešos iebraukusi Varšavā, visu dienu baudījusi pilsētu, vakarā autobusā, no rīta bijusi mājās. “Šādi, nesteidzīgi staigājot, mani trīs reizes uzrunāja poliski, domājot, ka esmu vietējā. Pārsteiguma balva bija uz ielas atrastie zloti, kas pilnībā nosedza visus izdevumus.”
Trešais stāsts – grāmatas. Ļoti daudz grāmatu. Viņa lasa tā, kā citi elpo – aizgūtnēm un dziļi. Negausīgi. Baudai, darbam, recenzijām, blogam. Lasa, testē, filtrē, analizē, apraksta. Ātri un milzu apjomos. Bija laiks, kad darbā vajadzēja vienā vakarā izlasīt vairākas grāmatas – tad lieti noderēja augstskolā apgūtā ātrlasīšanas tehnika, tiesa, pēc tam otrā dienā mokot milzu galvassāpes. Maija recenzē gan mācību grāmatas Izglītības un zinātnes ministrijas uzdevumā, gan kolēģu veikumu, gan daiļliteratūru. Somā vienmēr kāda “apstrādājama” grāmata, pilna līmlapiņām – krāsai nav nozīmes, virzienam gan – vienas norāda uz varoņu raksturu analīzi, otras – uz notvertajām sajūtām.
Iemetiet aci domgraudi.blogspot.com – Maijas Liepas pārdomas par grāmatām allaž ir iedziļināšanās vērtas, jo viņa uz daudz ko skatās pilnīgi no citas puses.
“Ar mani grūti sarunāt”
Erudīts, daudz lasījis un piedzīvojis cilvēks uz pasauli raugās filozofiski, ar savdabīgu humoru.
“Šodienas jaunieši ir vizuāliķi, ne audiāliķi, tāpēc nodarbībās reti valda pilnīgs klusums, viņiem vairāk jādod pārbaudes darbi, mazāk jālasa lekcijas. Ļoti piestrādāju, lai viņi mācītos, ar mani ir grūti sarunāt – ja darbs nav izpildīts un es par to iepriekš neesmu brīdināta, nekas nesanāks. Es savu laiku ļoti plānoju. Ir jāmāk pienākt, jāmāk runāt un precīzi izteikt savu domu, citādi – varu arī nesaprast… Diemžēl šodienas bērnu vecāki, mūsu paaudze, savas atvases maksimāli nodrošinājuši ar visu, ko vien var, un viņi vairs neizjūt to gandarījumu, apmierinājumu un prieku, ko dod pašu panākumi vai neliela dāvaniņa. Mūsu bērnībā lelle bija vesela pasaule, šodienas bērniem plaukti pilni ar mantām bez vērtības. Vecākiem var būt sliktāki mobilie telefoni nekā bērniem, bet dažiem audzēkņiem internets ir pat rokas pulkstenī.”
Vaicāju – kā Maija raksturotu pašas meitu Laini? Viņa sāk smieties. “Pieņemu tādu, kāda ir.” Meita agri kļuvusi patstāvīga, jo mamma nepārtraukti bijusi darbā (53 tarificētas stundas nedēļā plus privātskolnieki, ne vienmēr, bet bija), – iemācījusies gan kārtību uzturēt un ēst pagatavot, gan atbildēt par sadarīto un just prieku par tuva cilvēka klātbūtni.
Abu labās attiecības novērtē arī znots Kārlis, Laines vīrs, un nu viņi “gāž podus” trijatā – svin jubilejas, pikniko, apceļo Latviju un ārzemes, un… šļūc pa “Līvu akvaparka” trako, melno cauruli!
Par Maiju Liepu:
- Trīs augstākās izglītības – matemātika, programmēšana, izglītības vadība.
- Jelgavā, Sabiedrības integrācijas pārvaldē līdz marta vidum skatāma starptautiskā mākslas izstāde “Viss par mīlestību”, kurā piedalās 12 mākslinieku darbi – arī Maijas “Divas kafijas tases”.
