Vai vieglatlētikas prestižs nav mazinājies? Katru rītu radio dzirdu par basketbolista Porziņģa panākumiem, šķiet, ka priekšplānā ar retiem izņēmumiem izvirzās komandu spēles. 1
Sevis pasniegšanas veidā konkurence sportā ir milzīga. Spēles ir atraktīvas. Mums jādomā, kā mēs to varam izdarīt interesantāk, jāpiestrādā pie mārketinga, lai prastu pareizi iepakot savu preci, tad arī cilvēki vairāk par to sāks interesēties.
Sporta slavu krietni pabojā gadījumi, kad sportists uz pjedestāla ticis ar dopinga palīdzību. Vai nav sarūgtinoši, ka jau pieminētajā pasaules čempionātā Dienvidkorejā negodīga Krievijas sportiste jums “nozaga” sudrabu?
Es ar to uzaugu, ka kāds kaut ko tādu dara. Ja tu nespēj ietekmēt lietas, nav vērts par to pārdzīvot. Centos no visa tā distancēties un vairāk domāju, kā sevi attīstīt no spēcīgās puses, tāpēc šodien manī ir pilnīgs miers, ja man kāds pajautā, vai es gribētu vēl lēkt, startēt, atbildu – nē, es zinu, ka izdarīju visu, ko varēju.
Sudraba medaļa līdz jums jau ir atnākusi?
Vēl ne, process ir ilgs. Tā jāpieprasa, bet tas nebūs pirmais darbs, kuram man tagad jāķeras klāt.
Jūsu sportiskajā karjerā pāris reizes izšķirošs izrādījās viens centimetrs, kas jums seko kā tāda likteņa zīme.
No malas šķiet, ka tas centimetrs man tiešām kļuvis simbolisks, taču tas nav nekas sevišķs, jo tāllēkšanas sacensībās rezultāti vienmēr ir ļoti blīvi. Atceros Eiropas čempionātu, kurā izcīnīju zeltu. Mums ar otrās vietas ieguvēju bija vienāds rezultāts – 6,92 m, un uzvarētāju izvēlējās pēc otra labākā lēciena. Toreiz intervijā teicu – redziet, kā tāllēkšanā – viens centimetrs turp vai šurp izšķir medaļu. Man pašai tas bija jāpiedzīvo olimpiskajās spēlēs Londonā.
Tas ir jautājums, kā sportā sadzīvot ar zaudējumiem?
Pēc Londonas olimpiādes es raudāju. Gāju pāri tiltam, piezvanīju mammai, un sākās asaras. Tas arī ir skaisti. Kad iemīlies un tev kāds salauž sirdi, tās ir skumjas, kas iemāca dzīvi uztvert citādi. Pirmo un laikam vienīgo reizi, kad man tiešām bija salauzta sirds, lasīju dzeju un uztvēru to pavisam citādi nekā pirms tam. Zaudējumi uzvaras liek novērtēt citādi.
Vai jaunais amats neprasīs upurus ģimenes dzīvē?
Marks ir pieradis kopš savas mazotnes, ka neesmu tipiska mamma – es braucu uz nometnēm, sportoju. Jau tagad jūtu, ka bērni vairāk novērtē mūsu kopābūšanas laiku un neuztver mammu kā mājas aksesuāru, bet kā vērtību, kad esmu pie viņiem. Man pat liekas, ka tuvības brīži kļūst dziļāki un saviļņojošāki. Laika plānošanai gan būs vairāk jāpievēršas.
