Ko savienība var izdarīt ar saviem resursiem? 1
Mums ir jāizpēta situācija un jāaktualizē vajadzības – jāstrādā ar valsts un pašvaldības organizācijām, ar privātiem uzņēmējiem, lai šos jautājumus kopā risinātu. Mums jābūt kā mediatoriem.
Vai jums ir bijusi pieredze administratīvā darbā?
Administratīvā darbā – ne, bet vienmēr bijuši blakus cilvēki, kas ir spēcīgāki par mani savā jomā, un es no viņiem mācos. Es ļoti ātri mācos, un mani šis process iedvesmo un aizrauj.
Kad sāksit darbu?
Ievācamies jaunās telpās, jo Daugavas stadionu, kurā atradās mūsu birojs, slēdz rekonstrukcijai. Bija jāatrod racionālākais risinājums, lai biedriem viegli piekļūt ar auto un sabiedrisko transportu, kā arī telpu īre un apsaimniekošanas maksa pēc iespējas zemāka. Ar ofisu negribas šikot.
Kas veido savienības budžetu, cik tas ir liels?
Ap 800 tūkstošiem eiro. Naudu saņemam no Izglītības un zinātnes ministrijas, Latvijas Olimpiskās komitejas, juridiskie biedri maksā par licencēm, kaut kāda daļa – no privātiem ziedojumiem, ko piesaistīja savienība, taču ļoti minimāli, ceru, ka mums izdosies šo situāciju labot.
Tāpat kā sportā, kur nemitīgi kaut kas jāsasniedz, arī šajā darbā ir vajadzīgs mērķis – tas jums ir skaidrs?
Redzu divus virzienus – tā ir masveidība un augsto sasniegumu sports. Mans mērķis, lai masveidība pārtop augstos sasniegumos. Tas ir kā aplis, kas sastāv no tautas, bērnu un jauniešu, studentu, profesionālā un veterānu sporta, kurā nedrīkstam pazaudēt nevienu no šiem posmiem.
Kurš no tiem patlaban ir vājākais?
Studentu sports. Pati tam esmu gājusi cauri – kad no Krāslavas atbraucu uz Rīgu studēt, man bija jāmācās, jāsporto un vēl jāpiestrādā, tas, protams, nesekmē izaugsmi profesionālajā sportā.
Ar Latvijas Universitāti esam runājuši, viņiem ir savs piedāvājums sportistiem, taču mums šajā virzienā būs jāstrādā.
Jūs turpinājāt studijas Amerikā, kur sportistiem augstskolas sniedz ievērojamu atbalstu.
Tādu modeli mums neizdosies realizēt, bet noteikti vajadzīgs cilvēks, kas studentam, ja reiz viņš izlēmis doties studēt uz ārzemēm, palīdzētu izvēlēties labāko variantu. Protams, to nepopularizēsim, taču lai zina, ka būs kam pajautāt, kura augstskola ir labākā viņa mērķu sasniegšanai, bet mēs pēc tam saņemtu atpakaļ izglītotu, profesionālu sportistu, kas varēs pārstāvēt valsti. Treneri atzīst, ka bieži vien ar šo iespēju – doties uz ārzemēm studēt un sportot – motivē jaunos sportistus.
Atceros savu pieredzi – atsaucos uz pirmo iespējamo piedāvājumu, taču apstākļi nebija tie labākie un pēc gada pārcēlos uz citu universitāti.
Pēc ievēlēšanas teicāt, ka vēlaties dibināt fondu, kas palīdzētu jaunajiem sportistiem.
Plānoju ziedot savus līdzekļus un ar piemēru aicināt to darīt cilvēkus, kuri savā dzīvē jau pietiekami daudz ko sasnieguši, ir sociāli atbildīgi un gatavi atbalstīt jauniešus. Tas neprasīs lielus upurus, un man jau ir atsaukušies ziedotāji. Būsim gandarīti, ja kaut vienam sportistam izdotos palīdzēt sasniegt labus rezultātus.
Par sporta masveidību – pētījumi rāda, ka mūsu tauta kļūst mazkustīgāka un aptaukojas. Jauno paaudzi vairāk interesē internets un modernās tehnoloģijas nekā sports, viņi iedzīvojas liekajā svarā. Kā lai iekustina kūtros?
Bērniem galvenie iedvesmotāji ir vecāki.
Tas ir vēlamais modelis, taču ne visās ģimenēs tā notiek, tāpēc būtiska nozīmē ir skolai.
Būtu apsveicami, ja visās Latvijas skolās sporta stundas notiktu kaut vai trīs reizes esošo divu vietā. Lai var piestrādāt pie pareizas stājas, gaitas, skriešanas, elpošanas – it kā vienkāršām lietām, taču aktīvs dzīvesveids tieši ar tām sākas. Domāju, ka visas federācijas varētu vienoties un kopā ar citām sporta organizācijām pārliecināt Izglītības ministriju, ka skolās ir nepieciešamas trīs sporta stundas nedēļā. Labu darbu šajā ziņā dara Latvijas Olimpiskā komiteja ar projektu “Sporto visa klase”, kurā iesaistītās skolās bērni sporto piecas dienas nedēļā. Es tajā piedalos kā olimpiskā audzinātāja Jelgavas 4. vidusskolas 5. klasei. Apciemoju viņus, lai aprunātos, uzzinātu, kā iet, un atgādinātu, ka ir jauki sportot katru dienu, bet arī par atzīmēm jādomā. Bet viņi ir malači, reizē ar sportošanu aug gan disciplīna, gan sekmes. It kā man jābūt viņu iedvesmotājai, bet īstenībā ir tieši otrādi. Redzot viņu apņēmību un aizrautību, cik profesionāli un ar sirdi savā darbā strādā skolotāja, iedvesmojos arī es. Viņiem ir paveicies, jo sporta stundas pasniedz Nataļja Gorškova – balvas “Latvijas labākais skolotājs” ieguvēja 2015. gadā – un pelnīti.
Jums arī savā laikā ar skolotājiem paveicās?
Skola man ne tikai sportā, bet arī dzīvē deva labu ceļazīmi. Kad dzīvoju Krievijā vai Amerikā, ne vienu mirkli nejutos kā meitene no mazās Krāslavas ar provinces kompleksu. Ja vienā vai otrā jomā pietrūka zināšanu, skola man bija iemācījusi nekautrēties paprasīt padomu, būt blakus un mācīties no tiem, kas vairāk zina.
