Radēviča – zvaigzne bez zvaigžņu slimības 0
Eiropas čempione un pasaules bronzas laureāte tāllēkšanā Ineta Radēviča divas reizes pēc kārtas atzīta par Gada sportisti Latvijā un tāpat kā pērn bija spožākā zvaigzne Katrīnas kausa izcīņā Kuldīgā, par ko liecināja arī viņai piešķirtais pirmais starta numurs.
Prīma atguva balsi
Katrīnas kausa izcīņu var pielīdzināt spožai izrādei Nacionālajā operā ar pasaules klases solisti galvenajā lomā. Iedomājieties, kas notiktu, ja no ārzemēm uzaicinātā prīma jau pirmajā cēlienā pēkšņi pazaudētu balsi, bet kaut kas līdzīgs brieda Kuldīgā. Pirmais lēciens Inetai netika ieskaitīts, tāpat otrais. “Ja viņa pārkāps atspēriena dēlītim arī trešajā lēcienā, tad sacensības beigs ar nulli,” man iešāvās prātā un tālāk domāt vairs negribējās. Par laimi, tā nenotika. Radēvičas ceturtais lēciens, lai gan nepavisam ne spožs, atļāva startēt finālā, un sacensības viņa pabeidza otrajā vietā (6,35 m), no Aigas Grabustes atpaliekot desmit centimetrus un tikai par trim pārspējot Laumu Grīvu.
Tomēr ne mirkli neizskatījās, ka Ineta būtu sabēdājusies par zaudējumu. Kuldīdznieku sarīkotajā preses konferencē viņa ieradās tikpat starojoša un jauka kā vienmēr, izsmeļoši un vaļsirdīgi atbildēja uz visiem žurnālistu jautājumiem un ar patiesu interesi piebiedrojās mums jauno talantu Lauras Ikaunieces un Elvija Misāna iztaujāšanā. Liekas, Radēviča ir absolūti imūna pret zvaigžņu slimību.
Nekas nav mainījies
– Kuldīgā startēju otro reizi un, iespējams, pēdējo, jo esmu jau agrāk teikusi, ka plānoju pēc šīs vasaras olimpiskajām spēlēm beigt savu karjeru sportā. Taču nupat sāku apsvērt iespēju Katrīnas kausa izcīņā piedalīties vēl trešo reizi. Varbūt tas man liks trenēšanos turpināt līdz nākamajai ziemai.
– Kādēļ šovakar tev neveicās tā, kā gaidījām? Neesi vēl sacensību formā, varbūt kaut kas nav kārtībā ar ieskrējiena celiņu?
– Esmu formā un centos aizlēkt iespējami tālu, taču mans ieskrējiens neļāva sasniegt to rezultātu, kam pašlaik jūtos gatava. Celiņu gan nevainojiet – tas šeit ir lielisks, ieskrējiena ātrumu var ļoti labi uzņemt šajā celiņā. Kuldīgas vieglatlētikas manēža pretendē uz izciliem rezultātiem nākotnē.
– Tad kādēļ nesasniedzi iecerēto rezultātu?
– Problēma ir manī pašā. Ievēroju, ka ieskrējiena pēdējos trīs soļos pirms atspēriena man pietika laika pārdomām: o, tagad es atsperšos! Tā ir pirmā pazīme, ka vēl neizdaru visu par 100 procentiem, jo tāllēkšanas ieskrējienā jāaizmirst itin viss – tikai jāskrien, un nav jāpietiek laika nekādai domāšanai. To var apgūt, startējot virknē sacensību, taču man šīs bija tikai otrās pēc rudens un ziemas treniņiem.
Tomēr es nevis nožēloju, bet gan priecājos, ka startēju Kuldīgā. Vispirms jau tādēļ, ka iznāca labs treniņš un daudz vielas pārdomām, gatavojoties olimpiskajām spēlēm. Priecājos, ka ar savu piedalīšanos arī Aigu un Laumu iedvesmoju labiem rezultātiem sezonas sākumā. Bet visvairāk – par iespēju startēt dzimtenē, kas man diemžēl sanāk visai reti. Mājās lēkt ir pavisam citādi nekā citur pasaulē. Skatītāju tribīnēs bija man labu vēloši tautieši, draugi, ar kuriem kopā esmu trenējusies, atbrauca arī manas Krāslavas sporta skolas direktors un visi treneri. Ļoti gribējās viņus iepriecināt. Centos izbaudīt katru mirkli, katrus man veltītos aplausus. Varbūt nebiju tik smaidīga kā citkārt, jo jutos mazliet skumji, ka šeit startēju varbūt pēdējo reizi, un šī doma neatlaidās visu laiku.
Pats trakākais, ka tāpat kā pirms desmit gadiem joprojām satraucos, ja man uzsauc no tribīnēm. Pilnīgi nekas nav mainījies (smejas), nevaru un nevaru pierast. Vienkārši jāsadzīvo ar to un jāizmanto sev par labu. Sacensības Kuldīgā, protams, nav pielīdzināmas olimpiskajām spēlēm, tomēr es šeit izjutu lielāku atbildību nekā komercmačos, kur esmu tikai viena no daudzām dalībniecēm.
Pārbaudīts plāns
– Rudenī tu man galvenajos vilcienos iezīmēji savu plānu, gatavojoties olimpiskajām spēlēm. Vai viss notiek, kā gribēji?
– Pagaidām jā. Oktobrī trenējos jau ierastajā Floridā, strādāju tikai spēkam. Pēc tam devos uz nometni Sočos, kur izveidoju pamatīgu izturības bāzi. Laiks tur bija pavēss, vajadzēja skriet cepurē, taču tas nāca par labu veselības stiprināšanai. Pašlaik esmu ļoti spēcīga, vēl tik spēku vajag pārnest skrejceliņā jeb izskriet, kā saka sportisti.
Nākamās sacensības man būs “Krievijas ziema” 5. februārī Maskavā, tad Birmingemā un Stokholmā. Pasaules čempionātā telpās marta vidū Stambulā es nepiedalīšos pavisam noteikti un jau 24. februārī atkal lidošu uz Floridu, lai sāktu gatavošanos vasaras sacensību sezonai ar diviem “pīķiem” – Eiropas čempionāts Helsinkos un olimpiskās spēles Londonā.
– Vai tas nozīmē, ka pēc Eiropas čempionāta jūnija beigās atkal pievērsīsies melnajam darbam?
– Vajadzētu gan. Esmu apspriedusies ar savu menedžeri, un viņš piekrīt, jo Eiropas čempionātam un olimpiskajām spēlēm pa vidu nav daudz sacensību. Melnajam darbam nepieciešamas pāris nedēļas, pēc tām nāku atpakaļ un gatavojos Londonai. Tas ļaus nedaudz atbrīvoties. Lai pilnvērtīgi sagatavotu sevi, man vajag uz laiku aiziet no cilvēkiem.
– Liekas, apmēram tāpat tu aizpērn gatavojies uzvarai Eiropas čempionātā.
– Tā gan. Pirms lēkšanas Barselonā es nopietni nestartēju citās sacensībās, un tāpat būs šogad. Tādēļ nedošos uz pasaules čempionātu telpās, bet būt formā jau ziemā gribu tikai tādēļ, lai man ir materiāls analīzei.
– Vai nav par traku trenēties gandrīz cauru gadu, atpūtai atvēlot vien nepilnu mēnesi?
– Zini, ir tādas dienas, ka pat no dīvāna piecelties negribas, lai aizietu vienkārši izlocīties. Viena iekšējā balss man saka: vari atļauties izlaist šo treniņu, tas nav nopietns. Otra: jā, bet kāda cita, tava sāncense, pašlaik trenējas. Tad nekas cits neatliek kā pašai celties, iet un darīt.
Dzīves grāmata
– Vai tevi nenomāc doma, ka startē pēdējo sezonu?
– Tieši otrādi – tā atvieglo, jo pastāvīgi šķirties no ģimenes un doties uz treniņu nometnēm kļūst arvien grūtāk un grūtāk. Bet, kad saku sev – šis gads ir pēdējais –, tad prom no vīra un dēla braucu ar vieglāku sirdi, zinot, ka nākamgad varēšu būt kopā ar viņiem. Šovakar sacensību atklāšanā skatījos, kā skrien Kuldīgas mazuļi, un iedomājos starp viņiem savu dēliņu Marku, kuram februārī būs trīs gadi. Acīmredzot pienācis laiks man pārvietoties uz tribīnēm un atbalstīt viņu.
– Kas dēlam vairāk pa prātam – skriet, lēkt vai darboties ar hokeja nūju?
– Nupat piezvanīju uz mājām. Ciemos atbraucis Marka vectēvs, un abi visu dienu hokeju spēlējuši.
– Latvijas gada balvu pasniegšanas vakarā Rīgas “Dinamo” akcionārs Guntis Ulmanis tev publiski norādīja, ka tavam vīram Pjotram Sčastļivijam beidzot laiks pievienoties mūsu hokeja komandai.
– Sportista dzīve ir tāda, ka neko nevari zināt par savu nākotni. Pjotram šogad beidzas līgums Ufā, un viņš izskatīs visus piedāvājumus. Centīšos vīru kaut kā iedvesmot par labu Rīgai (smejas), bet tas noteikti būs kopējs lēmums.
– Esi dzimusi Krāslavā, mācījusies Rīgā un ASV, bet tagad dzīvo Maskavā. Kas tevi joprojām piesaista Latvijai?
– Ja dzīvi sportā var salīdzināt ar grāmatas lasīšanu, tad mana grāmata tuvojas beigām. Taču nevienas beigas nevar būt bez sākuma, un sākums bija Latvijā. Dzīve ar mani izrīkojusies tā, ka tagad esmu Maskavā, taču sportot sāku te. Šodien atkal satiku treneri Juriju Volkinšteinu, kurš mani savulaik izvilka no Krāslavas, atveda uz Rīgu un ievirzīja ceļā, kuru esmu gājusi un vēl eju. Cīnījās ar mani, ar meiteni, kura īsti nezināja, vai viņai maz vajag to sportu. Tomēr treneris man iemācīja mīlēt to, ko es daru.
Protams, arī mamma un vēl daudz kas cits mani saista ar Latviju. Tā ir mana dzimtene. Ko vēl vairāk piebilst? Tāpēc vien es pieļauju iespēju Katrīnas kausa izcīņā startēt arī pēc gada.
