Apavi jau pirms simtiem miljonu gadu 4
Visdrīzāk, savas pēdas atstājuši cilvēki, kuri dzīvojuši pirms simtiem miljonu gadu. 1983. gadā pie kalnu grēdas Kugitangas Turkmēnijā vairākus skaidri saskatāmus apmēram 43. lieluma pēdu nospiedumus atrada turkmēņu pētnieki. Šo nospiedumu vecums ir 150 miljoni gadu jeb to var datēt ar juras periodu, dinozauru plauksmes ēru! Līdzīgi nospiedumi jau 1938. gadā atklāti arī ASV Kentaki pavalsts Rokāstlā, kā arī citās vietās ASV, vēl arī Āfrikā, Tanzānijā. Visām pēdām aptuveni vienāds vecums – 150–300 miljoni gadu. Pierādīts, ka šīs pēdas pieder staigājošajam cilvēkam, kura pēda izskatās gluži kā mūsdienu cilvēka pēda.
Turklāt šis taisni, proti, uz divām kājām, staigājošais cilvēks nav staigājis basām kājām, bet valkājis apavus! 1922. gadā amerikāņu prese publicēja rakstu par ģeologu atrastu “pārakmeņojušos kurpes pazoli”. Labi saglabājušās gan tikai divas trešdaļas pazoles, toties pietiekami labi saskatāma apavu un zoli savienojošās šuves diegs. Speciālisti to izpētīja un konstatēja, ka šai pazolei ir 213–248 miljoni gadu. Daudzi jau pasteidzās to nodēvēt par “ļoti nekaunīgu viltojumu”, taču apavu ražotāji šo atradumu raksturoja kā ļoti senu darinājumu, un mikrofotogrāfija atklāja visas vissīkākās diegu detaļas, tādējādi noliedzot jebkādu viltojuma iespējamību. Tā vecumu apstiprināja arī neatkarīgu speciālistu analīze.
Vēl vienu mīklainu kurpes nospiedumu atrada Jūtas pavalsts mālainā slānekļa slāņos. Sadauzot kādu slānekļa gabalu, tajā ievēroja pārakmeņojušos pēdas nospiedumu ar izteiktu mazliet nonēsāta papēža pazīmēm, bet tam līdzās trilobīta paliekas. Slānekļa vecums noteikts 500–590 miljoni gadu. Skeptiķi acumirklī šo atradumu nodēvēja par “dīvainu erozijas gadījumu”.
Bet 1897. gadā amerikāņu prese aprakstīja gadījumu, kad Nebraskas pavalsts ogļraktuvēs 40 metru dziļumā strādnieki uzdūrušies savādam klints gabalam. Tas bijis tumši pelēkas krāsas akmens, 60 centimetrus garš, 30 centimetrus plats un 1,2 metrus biezs. Šajā ārkārtīgi cietajā virsmā bija iecirstas līnijas, kas veidoja apbrīnojami pareizus rombus. Turklāt katra romba centrā bija atveidota skaidri izšķirama padzīvojuša cilvēka seja ar kādu sevišķu padziļinājumu pierē, kas bija visos atveidojumos. Un visas šīs sejas bija cita citai ļoti līdzīgas. Divas sejas raudzījās pa kreisi, visas pārējās – pa labi. Zināms, ka šajās raktuvēs ogļu krājumi veidojušies pirms 280–345 miljoniem gadu un iepriekš šajā apvidū zeme nekad nav rakņāta vai kā citādi “cietusi”.
Darvinistiem var klāties ļoti grūti
Noslēpumainie ārkārtīgi dziļās pagātnes cilvēki atstājuši ne tikai savus atveidojumus. 1860. gadā itāļu ģeologs Džuzepe Ragaconi pētīja koraļļu slāņus netālu no Kastendolo pilsētas Itālijā. Viņš rakstījis, ka tad, kad meklējis gliemežnīcas koraļļu slānī, pēkšņi patrāpījusies kāda galvaskausa augšējā daļa, kas pilnībā aplipusi ar koraļļu gabaliņiem, kurus savstarpēji salipinājis zilganzaļais māls. Ārkārtīgi pārsteigts, viņš turpinājis meklējumus un drīz vien atradis arī krūšu kurvja un dažādu locekļu kaulu atliekas, kas piederējušas cilvēku sugas pārstāvim! Paužot konkrētu neuzticēšanos atklājuma apstākļiem, viņa kolēģi izvirzīja viedokli, ka, tā kā šie kauli piederējuši ārkārtīgi senam indivīdam, esot skaidrs – tie ir no jaunlaiku apbedījumiem. Pēc kāda laiciņa viņš atkal atgriezies tajā pašā vietā un atkal izdevās atrast vairākus kaulu fragmentus tādā pašā stāvoklī.
1879. un 1880. gadu mijā tajā pašā vietā Ragaconi kopā ar kolēģi jau atklāja vairāku skeletu fragmentus, kas visi bija aplipuši ar māliem un sīkiem koraļļu gliemežvāku gabaliņiem tā, ka liela daļa no tiem pat bija iespiedušies iekšā. Un tieši tas kliedē jebkādas aizdomas par to, ka šie kauli pieder kapos apglabātiem cilvēkiem un tos būtu pārnesuši jūras viļņi. Bet 1880. gada februārī viņi atrada veselu skeletu, kas bija “ieslēgts zilganzaļā māla masā un piederēja anatomiski mūsdienīgai sievietei”. Bet zināms, ka Kastendolo zilganais māls, kura slānī atrastas šīs noslēpumainās atliekas, ir aptuveni 3–4 miljonus gadu vecs.
Jāpiebilst, ka jau vairāk par simtgadi tieši Darvina ideja par cilvēka evolūciju no mērkaķa nosaka zinātnisko pieeju dažādu faktu apstiprināšanai vai noliegšanai. Viss, kas runā tai pretim, allaž ir strikti noliedzams, tādējādi mākslīgi uzturot spēkā it kā neapšaubāmo Darvina teoriju. Taču, kā redzam, neērtie fakti eksistē un uzrodas aizvien vairāk.
