Radaru apmāns, slapjais zelts un citi svarīgi atgādinājumi šoferīšiem pirms ziemas 8
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai cik reizes rakstīti un stāstīti – rudens un tumsas braucienu likumi ir jāatkārto. Un pirmkārt jau pašiem “mazaizsargātajiem”.
Gājējam
Tava ceļa puse ir kreisā! Un tikai kreisā, kur tu precīzi redzi braucēja trajektoriju un viņa kļūdas gadījumā vari grāvī vai krūmos ielēkt.
Atstarotājs ir labs un vajadzīgs. Sevišķi, ja pareizi lietots. Muļķīgs ir spīdeklis, kas piestiprināts mugursomai. Priekšpusē to vajag! Un labāk nevis pie cepures, bet zemāk. Auto tuvās gaismas taču spīd zemu. Ja daudz un bieži nākas šādos apstākļos pārvietoties, mēģini izvēlēties gaišas drēbes. Baltas bikses, piemēram, redzamas krietni tālāk nekā melnas vai pelēkas.
Un – galvenais – neļaujies maldīgajai ilūzijai, ka braucējs savos prožektoros, kuri tev liekas tik spoži, redz visu. Ne velna – kontrastu viņa skata lokā parasti tik daudz, ka nepamanīts vari palikt tieši tu.
Braucējam
Radaru un citu kampaņu radītais aplamais priekšstats, ka konkrētās vietas limitu atļautais ātrums ir arī drošs ātrums, bīstams arī vasarā un gaismā. Novembra tumsā šī pārliecība var būt nāvējoša.
Atpakaļ pie pamatiem! Drošs ātrums ir tāds, kurā, šķērsli pamanījis, vari paspēt līdz tam apstāties. Tuvās gaismas pat skaidrā laikā sedz ne vairāk kā 50 metrus ceļa. Pat ar teicamu vadītāja reakciju, pat ļoti labam auto uz sausa asfalta ar šo distanci ir par maz, lai 90 km/h noslāpētu. Tādēļ – lēnāk ar tuvajām gaismām! Katru mirkli, kad, nekaitējot citiem, iespējams izmantot tālās gaismas – dari to! Tad nebūs 50 redzami metri, bet trīsreiz vairāk, un vietas manevram pietiks.
Vai tev pa rokai ir lupata? Vai izkāpi, actiņas noberzi? Ja ceļš mitrs un netīrs, ceļā no Rīgas līdz Liepājai slinkumu vajadzētu pārvarēt reizes trīs. Citādi nebūs arī to 50 redzamo metru, bet knapi puse. Tas tālā ceļā. Rīgā – vismaz pirms starta pusminūti ziedo, nevis lec tik iekšā un bliez “uz aklo”. Nav jau tā lielpilsēta tik labi izgaismota. Un atstarotāji te nu nemaz nav parasta lieta.
Slapjais zelts
Uz slapja asfalta sabirušās lapas trūdot veido slāni, kurš ir slidens kā māli. Ar šo klīsteri netiek galā ne ziemas, ne vasaras riepas. Pārāk ātri uzbraucis uz šāda paklāja, tu nespēsi ne virzienu mainīt, ne nobremzēt.
Sekas – avārija, kurā vainojama nevis tehnika, nevis riepu izvēle, bet tikai un vienīgi auto vadītājs, kurš nebija pietiekami piesardzīgs. Tālredzīgs plašā izpratnē. Nobrūnējušas, citu jau sabrauktas lapas uz ceļa pārsimt metru attālumā – krēslā, lietū, miglā – saskatīt nevar neviens. Paredzēt, nojaust gan. Kailu kļuvušu aleju, pliku birztalu vēja pusē taču redzi. Kur tad tās lapiņas varēja palikt?
“Uz dullo”
Tikai tā var dēvēt svešu peļķu ātras un pārgalvīgas forsēšanas stilu. Un tas nu reiz nav drošs braukšanas stils. Ar peļķēm ir vēl grūtāk nekā ar kritušām lapām. To dziļumu nevar paredzēt neviens. Neviens nevar uzminēt, vai tur, šķietami gludajā viducī, neslēpjas ass robs asfaltā, kādam lempim izkritis ķieģelis, kurš jau tā izspiežamā ūdens piepacelto riteni no vēlamās trajektorijas neizsitīs pavisam.
Peļķes dziļums nav paredzams. Šļakatas aizmiglo skatu. Ātri braukt šādos apstākļos var vienīgi liels meistars ar ļoti labām “lietus riepām”, arī citādi teicamu auto, un tikai tad, ja steigai ir pietiekams racionāls pamatojums. Un pat tad uz labās noskaņas noteikti krāsies apšļākto, nošķiesto un citādi aizvainoto līdzpilsoņu sarūgtinājums. Vai tev tas tiešām vajadzīgs?
Nopērc termometru!
Ja tavs auto ir tik sens, ka tajā tāda nav, pērc un iebūvē ar steigu! Tā ir neliela (6–30 eiro), bet ļoti patīkama un vajadzīga investīcija. Latvijas strauji mainīgajos laika apstākļos pilnīgi nepieciešams aktīvās drošības papildaprīkojums.
Risināmās problēmas būtība – tā sauktais melnais ledus rudeņos uz ceļa mēdz parādīties bez redzamiem un nojaušamiem brīdinājumiem. Tas gandrīz nekad nav saskatāms, sevišķi tādēļ, ka šī blēža mīļākais laiks ir krēslas stundas. Tas ir tik slidens, ka nelīdz nekādas riepas (mazliet varbūt augstākās klases ledus riepas un “naglenes”). Šķebinošs bezsvara stāvoklis iestājas acumirklī, pareizas reakcijas ir pa spēkam tikai izciliem vadītājiem.
Termometrs palīdz briesmas paredzēt. Modernos auto iebūvētie parasti sāk mirgot, brīdina ar sarkaniem uzrakstiem, sniegpārsliņu simboliem un spalgiem pīkstieniem, kad gaisa temperatūra nokrītas līdz +3 grādiem. Tik grādu (melnais briesmonis ir redzēts pat pie +4 un 5°C) gaisā, aiz auto “spārna” vai bampera, kur parasti tiek uzstādīti termometru “devēji”, ir tā robeža, kad attiecīgi sakritušos apstākļos (vējš, mitrums, zemes “aukstuma inerce”) uz asfalta jau var parādīties caurspīdīgā kārtiņa, kuras saķeries koeficients ir tuvs nullei.
Neatstāj bez ievērības termometra brīdinājumus. Mācies paredzēt vietas, kurās gaisa un mitruma plūsmas var šo stiķi izstrādāt. Parasti tas notiek lielu, tādēļ siltāku un naktīs miglā kūpošu ūdeņu tuvumā. Uz augstākiem tiltiem, kurus glauda un pulē mikls vējš, vietās, kur beidzas mežs un sākas pielijuši pļavu jeb purvu klajumi. Arī citur. Visnegaidītākajās vietās un laikā. Tev jāvar tās uzminēt.
Ar zināšanām vien nepietika…
“Atšķilties” šādos apstākļos var pat braucēji, kuru sagatavotība ir augstāka par vidējo. Šo tēzi pērnā novembra svētdienas agrā rītā pierādīja kāds jauneklis, kuru par sliktu autovadītāju nez vai var saukt. Edvīns (vārds mainīts) ir apmeklējis dažādu braukšanas skolu nodarbības, skolotāju teorētiskās pamācības tādēļ zina gluži labi. Arī ātri (slēgtā trasē) braucis pietiekami daudz. Taču braucis pa kartodroma asfaltu, kurš – pat slapjš, pat tīši ar māliem smērēts – “tur” ja ne daudz labāk, tad citādāk gan kā “melnais ledus”.
Un puisis iekrita lamatās, kuras, par laimi, aizcirtās ne sevišķi nežēlīgi. Cietis ir tikai auto. Un pašapziņa. Kas tad notika?
Asfalts, kurš vijas liela ezera tuvumā, tikai šķita melns un tikpat drošs kā visās aizvadītajās dienās. Ātrums – satiksmes noteikumiem un subjektīvajai drošības sajūtai atbilstošs. Faktiski – par lielu. Šādos gadījumos priekšējās piedziņas automobiļi mēdz izspēlēt šādu joku: deguntiņš līkumā maķenīt novirzās no vēlamās trajektorijas uz grāvja pusi, seko instinktīva, bet nepareiza gāzes pedāļa atlaišana (bremzēšana ar motoru), auto pārsvarošanās uz priekšējiem riteņiem un pēkšņa pakaļējās ass sānslīde.
To nespēj pilnībā novērst pat vismodernākās jaunu auto stabilitātes kontroles sistēmas, kuras nepietiekamas saķeres apstākļos “nomet gāzi”, bet paturēt to vajadzīgajā līmenī nemāk. To var izlabot vienīgi cilvēks, kurš tīšās slīdēs braucis daudz un regulāri, kurš spēj zibenīgi un precīzi “kontrēt” ar stūri un – “bērt virsū”!
Atjaunot vilkmi, pārnest auto svaru (cik nu tas uz slidena ceļa iespējams) atpakaļ uz pakaļējiem riteņiem un “savākties”. Tāda ir teorija, kuru Edvīns labi zināja. Bet praksē šajā izšķirošajā sekundes desmitdaļā aukstasinīgi realizēt nespēja. Uzvarēja izbīlis un primitīvi instinkti. Gāze nost un labā kāja nodevīgi meklē bremzi. Blaukš…
Tādēļ padoms atkal skan vienkārši, pat primitīvi – piesardzību un vēlreiz piesardzību! Pat vismazākās aizdomas par ledus kārtiņas veidošanos ir pamats ātruma samazināšanai. Ievērojamai samazināšanai. Nepatīk? Varat saukt to par gļēvulību. Es ar jums kopā uz slimnīcu un “šrotu” netaisos.
Satiksmes negadījumos cietušie gājēji
Pērnā rudens statistikas fakti:
* 58,1% no visiem bojā gājušajiem gājējiem reģistrēti krēslā un tumsā.
* 50,6% no visiem smagi ievainotajiem gājējiem reģistrēti krēslā un tumsā
* Ārpus apdzīvotām vietām šādi negadījumi veido pat 80% no traģēdiju kopskaita.
Pavisam svaigas ziņas:
* Ķekavas novadā satiksmes negadījumā piektdienas vakarā gājis bojā gājējs, aģentūru LETA informēja Valsts policijā. Pēc sākotnējās informācijas, pie pieturas “Čagas” automašīna “Volkswagen” uzbrauca cilvēkam, kurš notikuma vietā mira.
* Sestdien vēlu vakarā ceļu satiksmes negadījumā Ludzas novada Cirmas pagastā gājis bojā gājējs, aģentūru LETA informēja Valsts policijā. Negadījums noticis īsi pēc plkst. 23 uz autoceļa Jēkabpils–Rēzekne–Ludza–Krievijas robeža (Terehova), kur 117. kilometrā automašīna “Škoda Octavia” uzbrauca gājējam, kurš notikuma vietā gāja bojā.
