Racionāli, tieši un patiesi – tā var raksturot JRT izrādi “Tautas ienaidnieks” 0
Diezgan amizants skats paveras, palūkojoties uz deputātu vietu un jo sevišķi augstāko pašvaldības amatu tīkotājiem satraucošajās vēlēšanu gaidās. Talkā nāk arī masu saziņas līdzekļi, kas, iespējams, ideālu, bet varbūt pavēļu vadīti, nejauši vai jauši vienu atmasko, citu nostāda neveiklā situācijā, vēl kādam palīdz paspīdēt vai neviļus izcelties uz citu fona.
Jāatzīstas – politisko situāciju valstī esmu paradusi vērtēt no aizkustinoši ideālistiskām teātra kritiķes pozīcijām, it kā priekšvēlēšanu diskusijas būtu teātra izrādes, kur katram aktierim pārliecinoši un gudri jānospēlē sava loma. Faktiski tas patiešām ir teātris, turklāt nevis nievājošā nozīmē, bet – spriežot pēc objektīviem formāliem kritērijiem. Ne velti ārzemēs, galvenokārt rietumu pusē, top kinofilmas un seriāli, kuru sižetu veido visai precīzi atainotas politiskās kolīzijas. Diemžēl lielākais latviešu vairākums, savas pastāvīgās “viss slikti” sajūtas vadīti, neformāli pasludinājuši, ka politika – tas ir nopietni un tam nav nekāda sakara ar mākslu un jo īpaši ar kumēdiņu rādīšanu teātrī. Padomju laikā politikas piesitienu tiecās saskatīt teju visās izrādēs, kur vien autori uzdrīkstējās apslēpt kādu komunistiskajai iekārtai nepiedienīgu zemtekstu. Mūsdienās par piemērotu vietu politiskā teātra izrādīšanai kārtīgs latvietis uzskata tikai satīriskus iestudējumus kā ikgadējo jautri ironisko “Žurkas plosīšanos Nacionālajā teātrī. Par to, ka politiku uz teātra skatuves var apspēlēt arī, tā teikt, nopietni, iedomājies tikai Valters Sīlis un Jānis Balodis savās “Dirty Deal Teatro” izrādēs un tagad (beidzot!) arī Alvis Hermanis Jaunā Rīgas teātra (JRT) iestudējumā “Tautas ienaidnieks”.
Sajūsmina šīs sezonas JRT tendence mainīt ierastos izteiksmes līdzekļus. Tiem, kam tik ļoti pie sirds gājusi līdzšinējā čubināšanās ap sirsnīgām, aizkustinošām, mīlīgi komiskām un pasaules vieglo smeldzīgumu atklājošām un, protams, nenoliedzami dziļām tēmām un personāžiem, tas varētu nepatikt. Bet man patīk!
JRT, šķiet, kļuvis skarbāks un nemēģina noslogot skatītāju jutekļu kapacitāti ar iespaidīgām, smalku detaļu pārblīvētām dekorācijām, specifiskiem grimiem vai aktierisko izteiksmes līdzekļu krāšņumu. Racionāli, tieši un patiesi – tā gribētos raksturot “Tautas ienaidnieku”, kas tapis telpās virs teātra Mazās zāles.
Agrāk tur atradās žurnāla “Rīgas Laiks” redakcija. Izgraužot dažus lielus caurumus sienās un izņemot pāris rūtis, spēles laukumā saglabāts redakcijas atsevišķo stikloto kabinetu princips, jo arī izrādes darbība notiek vietā, kur top laikraksts. Šķiet, nelielais skatītāju pulciņš ienācis redakcijas priekštelpā un sākotnēji gluži nemanīts nolūkojas peripetijās, kas pārņēmušas Norvēģijas mazpilsētas “ziedu”.
Nevar noliegt, ka Henrika Ibsena “Tautas ienaidnieks” ir visai shematiska luga, kurā sazvērējusies netaisnīgu un vien par savām interesēm domājošu lokālo valdnieku grupa nostājas pret vienu taisnības cīnītāju, kurš atklājis – ūdens, ko izmanto sanatorijā, ir pilns kaitīgiem ķīmiskiem savienojumiem, savukārt sanatorija (cik neveiksmīgi!) ir visas pilsētas labklājības garants. Tomēr tieši shematisku sadursmju atainošanas, dramaturģiskās tiesas izspēlēšanas mērķiem šādas politiskas ievirzes lugas tiek radītas. Ja pie “Tautas ienaidnieka” ķertos režisors ar nesatricināmām tā saucamā reālpsiholoģiskā teātra iestudēšanas tradīcijām, visdrīzāk rastos žēlabains, ar pirkstu taisni acī bakstošs uzvedums par pasaules nežēlīgo netaisnīgumu.
Alvis Hermanis kopā ar aktieriem lugas darbību no 19. gadsimta pārcēlis uz mūsdienām, ienesot tekstā Ibsena sižetam precīzi atbilstošas un vienlaikus caur un cauri aktuālas detaļas, kādas diendienā dzirdamas politiskajās diskusijās televīzijā vai lasāmas laikrakstos.
Vienlaikus izrādes veidotāji saglabājuši notikumu analītiskai uztverei nepieciešamo atsvešinājuma efektu – darbība joprojām risinās Norvēģijā, uz tāfeles pie redakcijas sienas redzami uzraksti (cerams!) norvēģu valodā un personāži saglabājuši Ibsena dotos vārdus. JRT aktieri, strādājot pie lomām, veikuši profesionālus novērojumus, šoreiz cilvēkos meklējot nevis savādības, bet publiskās teatrālās izpausmes, maskas, ar kurām politiķi un citi pazīstami ļaudis mēdz manipulēt ar sabiedrību jeb, izsakoties precīzāk, ar tās manipulējamajām daļām. JRT aktieri spēlē lakoniski, bez pierastiem, uz publikas iekustināšanu vērstiem trikiem, tāpēc iedarbīgākais šajā iestudējumā ir vārds un atsevišķas, neuzbāzīgi trāpīgas detaļas – Andra Keiša (pilsētas mērs) perfektā uzvalka košzilā odere un atsaldēti aizkustinošais acu skatiens, ar kādu viņš teic savu populistisko uzrunu, Viļa Daudziņa (ārsts) satraucošais biklums, kas jaušams viņa rokās, kad tās tur trīs lappušu garo vēstījumu sabiedrībai, un maigi komandējošā balss, kādā Ģirts Krūmiņš (rūpnieks, ārsta sievastēvs) pasauc savu sunīti, kurš uzticami lēkšo pakaļ neatkarīgi no tā, cik daudz taisnīguma vai netaisnību padarījis viņa saimnieka atveidotais tēls.
Un tikpat naski līdzskrējēji ir cilvēki, klausoties politikas darboņu solījumos, saukļos, apvainojumos citiem un uzslavās sev. “Paceliet rokas, kurš uzskata, ka vairākumam nekad nav taisnības!” Viļa Daudziņa Tomass Stokmanis vaicā klātesošajiem skatītājiem, kas izrādes beigu posmā no vienkāršiem vērotājiem kļūst par izrādes dalībniekiem – pilsētiņas iedzīvotāju sapulci.
Un tobrīd gribas pacelt ne tikai vienu roku, bet arī otru un vēl abas kājas – protams, ka vairākumam nav taisnība, jo skaitliski vairākumu veido visai vāji izglītoti, maz saprotoši un tāpēc no politiķu puses viegli manipulējami ļaudis. Un vienlaikus es saprotu – arī ar mani tieši tobrīd manipulē, tikai ierocis ir māksla un aktierspēle. Kur ir taisnība? Smadzenes patīkami kņud no nepieciešamības analizēt, saprast, izspriest to, kas notiek politiskajā spēles laukumā Jaunajā Rīgas teātrī un pasaulē!
Izrāde “Tautas ienaidnieks” Jaunajā Rīgas teātrī JRT pirmoreiz pievēršas “politiskajam teātrim”. Kādā mazpilsētā atklāts jauns, grezns kūrorts, un pilsētas iedzīvotāji cer uz tūristu naudas pieplūdumu. Taču viens no projekta vadītājiem atklāj, ka peldvietas ūdeņi ir kaitīgi veselībai. Vai demokrātiskais vairākums mūsdienu pasaulē spēj pieņemt lēmumus sabiedrības interesēs? Režisors un scenogrāfs – Alvis Hermanis, lomās: Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš, Ivars Krasts, Kristīne Krūze, Gatis Gāga, Varis Piņķis. Tuvākās izrādes: 26., 28. maijā, 11. un 12. jūnijā. Vērtējums Režija – ★★★★★ Aktieri – ★★★★★ Scenogrāfija – ★★★★ Maksimālais vērtējums – 5 zvaigznītes |
