Racionālais parlamentārisms ar stipru Ministru prezidentu 0
Šā gada 20. jūnijā Saeimas pavasara sesijas pēdējā sēdē norādīju, ka gandrīz pirms diviem gadiem biju rosinājis sākt diskusiju konkrētu priekšlikumu izstrādei pārvaldes modeļa pilnveidošanai valsts un vietējā līmenī. Uzskatu, ka pašreizējā kārtība nodrošina varas līdzsvaru, bet neveicina attīstību, pieļaujot vāju politisko atbildību un veicinot traucējošu sāncensību, nevis kopdarbību.
Tādēļ 2012. gada jūnijā izveidoju Ekspertu grupu pārvaldības pilnveidei, kuras uzdevums bija izvērtēt situāciju un sniegt priekšlikumus tās pilnveidošanai. Vairākkārtīgi esmu uzsvēris, ka vēlamais mērķis konstitucionālās reformas izpildvaras stiprināšanai ir panākt efektīvāku izpildvaru – stiprāku, stabilāku valdību un lielāku Ministru prezidenta atbildību. Ir svarīgi, lai pēc būtības, nevis tikai formāli darbotos Latvijas Republikas Satversmes 55. pantā jau pašreiz nostiprinātais princips, ka Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem. Nepieciešams mainīt esošo kārtību un kolektīvās bezatbildības vietā virzīties uz premjerministra atbildību par savu komandu.
2013. gada 13. septembrī Ekspertu grupa pabeidza darbu pie priekšlikumiem valsts pārvaldības pilnveidei, un ikviens interesents var iepazīties ar ieteikumiem un to pamatojumu Valsts prezidenta kancelejas mājas lapā.
Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija jau agrāk atzinusi, ka parlamentārisms kā valsts pārvaldīšanas forma uzskatāms par Latvijas valsts iekārtas principu. Latvijā parlamentārā demokrātija sabiedrībā kopumā vispārēji ir akceptēta un var tikt uzskatīta par Latvijas valstij tradicionāli raksturīgu.
Tajā pašā laikā ir jāatzīst, ka Latvijas parlamentārā iekārta paredz parlamentāru valdību, kas ir pilnībā atkarīga no parlamentārā vairākuma uzticības. Ministru prezidenta un ministru statuss ir samērā vājš, jo parlaments bauda politisku pārsvaru pār valdību. Tādēļ atsevišķi evolucionāri uzlabojumi Latvijas parlamentārajā sistēmā mazinātu atsevišķus trūkumus, kurus regulāri savā argumentācijā izmanto parlamentārās iekārtas oponenti, vājinot sabiedrības acīs parlamentārisma un demokrātijas vērtību un līdz ar to Latvijas valstiskumu kopumā.
Viena no būtiskākajām iezīmēm Ekspertu grupas sagatavotajā ziņojumā ir uzskats, ka Latvijā pastāvošo parlamentārās demokrātijas modeli ir iespējams pilnveidot, par piemēru izmantojot Eiropas valstīs dominējošo moderno parlamentārisma tipu – racionālo parlamentārismu. Jānorāda, ka racionālo parlamentārismu primāri raksturo premjerministra pozīcijas nostiprināšana, proti, notiek pāreja no “parlamentāras valdības” uz “kabineta valdību” ar stipru Ministru prezidentu. Veidus, kā to panākt, var aizgūt no vairāku Eiropas valstu konstitūcijām, piemēram, Vācijas pamatlikuma, kā arī Polijas, Igaunijas, Lietuvas, Čehijas, Somijas, Ungārijas un Itālijas konstitūcijām. Šajās normās ietverto mehānismu klāsts ir samērā plašs – sākot no kvalificēta balsu vairākuma prasības valdības apstiprināšanai līdz konstruktīvās neuzticības balsojumam. (..)
Jāuzsver, ka saskaņā ar Satversmes 76. pantu izmaiņas konstitūcijā veicamas īpašā kārtībā – klātesot vismaz divām trešdaļām Saeimas locekļu un ne mazāk kā ar divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu. Tas nozīmē, ka šajā gadījumā īpaši svarīgi ir iegūt pēc iespējas lielāku parlamenta locekļu vienprātību. Turklāt nepieciešams ne tikai konceptuāls Saeimas atbalsts ieviest Satversmē vairākus jaunus racionālā parlamentārisma elementus, bet arī deputātu piekrišana konkrētām izmaiņu redakcijām, par kurām viedokļi neapšaubāmi var atšķirties.
Apzinoties šo faktu, kā arī jautājuma nozīmīgumu, izmantoju savas Sa-tversmes 47. pantā minētās tiesības un nododu Saeimai nevis attiecīgus likumprojektus, bet likumdošanas iniciatīvu, kuras būtība ir ierosinājums pieņemt grozījumus, kas ietvertu tālāk piedāvātos priekšlikumus valsts pārvaldes pilnveidei. Tajā pašā laikā, lai veicinātu diskusijas un konstruktīvu darbu likumprojektu izstrādē, tiek piedāvātas arī vairākas iespējamo normatīvo aktu grozījumu redakcijas.
Ekspertu grupas ziņojumā ir atzīts, ka parlamentārā republikā varu triādē dominējošā pozīcija tiek atvēlēta parlamentam kā likumdošanas varas nesējam un augstākajai pārstāvniecības institūcijai. Parlamentāras republikas varas dalīšanas modeļa galvenais trūkums ir izpildvaras nestabilitāte, tai kļūstot atkarīgai no parlamenta vairākuma gribas. Latvijas parlamentārā iekārta paredz parlamentāru valdību, kas ir pilnībā atkarīga no parlamentārā vairākuma uzticības. Ministru prezidenta un ministru statuss ir samērā vājš, jo parlaments bauda politisku pārsvaru pār valdību.
Lai tuvinātu Latvijas parlamentārās demokrātijas modeli racionālajam parlamentārismam, Sa-tversmē būtu jāievieš princips, ka parlaments uzticību izsaka tikai Ministru prezidentam, bet ministrus amatā ieceļ valsts galva (Valsts prezidents) pēc premjerministra ieteikuma. Līdzīga kārtība ir atrodama Čehijas, Igaunijas, Itālijas, Lietuvas, Polijas, Somijas, Ungārijas un Vācijas konstitūcijās. Šāda regulējuma ieviešana Sa-tversmē palīdzētu novērst nereti novēroto parādību Latvijas politikā, kad acīm redzami vājš ministrs vai pat vairāki ministri valdībā netiek nomainīti tikai tādēļ, ka šādu rīcību ierobežo, piemēram, koalīcijas līgums. Tādējādi atteikšanās no principa, ka parlaments apstiprina valdību kā kopumu, veicinātu efektīvāku un profesionālāku izpildvaras veidošanu.
Attiecībā uz balsojumu Ministru prezidenta apstiprināšanai amatā jānorāda, ka, sekojot ierastai parlamentārā racionālisma praksei, uzticības (neuzticības) izteikšanai Ministru prezidentam būtu nepieciešams kvalificētais balsu vairākums. Jāuzsver, ka Saeimai joprojām tiktu saglabātas tiesības izteikt neuzticību arī atsevišķam ministram (gadījumā, ja tas tiktu darīts ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu). (..)
Ministru kabineta stabilitāti veicinātu arī atteikšanās no tā sauktā destruktīvās neuzticības balsojuma – pašreiz parlaments var jebkurā brīdī izteikt neuzticību valdībai praktiski jebkādu iemeslu dēļ, piemēram, dažādu politisko spēļu rezultātā. Tādēļ Satversmē nepieciešams ieviest konstruktīvās neuzticības balsojumu, paredzot, ka parlaments var gāzt valdību tikai tad, ja vienlaikus spēj izteikt uzticību jaunajam Ministru prezidentam. Minētā kārtība pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem tika ieviesta Vācijā, un šīs valsts pozitīvais piemērs ir galvenais iemesls, kāpēc tiek uzskatīts, ka tajos gadījumos, kad valstī nav daudz spēcīgu politisko partiju un parlaments ir pārāk sadalīts deputātu grupās, konstruktīvās neuzticības balsojums ir viens no risinājumiem, kā garantēt stabilu valdību. Arī profesori Dītrihs Andrejs Lēbers un Ilmārs Bišers savulaik norādījuši uz nepieciešamību ieviest šo modeli, lai padarītu racionālākas valdības un parlamenta attiecības.
Papildus iepriekš minētajiem pasākumiem Sa-tversmē vajadzētu paredzēt arī to, ka Ministru kabinetu sastāda pilntiesīgs Latvijas pilsonis, kam nav citas valsts pilsonības, tādējādi tuvinot premjerministra kandidāta prasības tām, kas tiek izvirzītas Valsts prezidentam. Turklāt būtu jānosaka, ka priekšnoteikums Ministru kabineta locekļa amata pildīšanai ir Saeimas sēdē dots svinīgs solījums. Līdzīgs regulējums jau pašreiz ir paredzēts gan Valsts prezidentam, gan Saeimas deputātiem. Jāuzsver, ka jau agrāk konstitucionālo ekspertu vidū ir izskanējis ierosinājums ieviest Ministru prezidenta un ministru svinīgo solījumu, lai nostiprinātu Ministru kabineta locekļu atbildību suverēnās varas avota – Latvijas tautas – priekšā. (..)
Ministru kabineta iekārtas likumā bez grozījumiem, kas saskaņotu likumu ar iepriekš minētajām izmaiņām Satversmē, būtu izslēdzamas normas, pēc kurām uzskatāms, ka Ministru kabinets ir atkāpies, ja Saeima, balsojot par Ministru kabineta iesniegto valsts budžeta projektu pirmajā vai otrajā lasījumā, to noraida. Tas galvenokārt pamatojams ar faktu, ka šāda balsojuma būtība ir destruktīva neuzticības izteikšana Ministru kabinetam, kas ir pretēja konstruktīvās neuzticības balsojumam, – iespēja parlamentam gāzt valdību ir tikai tad, ja reizē tiek apstiprināts jauns Ministru kabinets.
Tāpat Ministru kabineta iekārtas likumā vajadzētu precizēt veidu, kādā tiek aizvietoti ministri. Pašreiz ministrus viņu prombūtnes (piemēram, komandējuma vai atvaļinājuma) laikā aizvieto cits Ministru kabineta loceklis. Minētā aizvietošanas kārtība nereti ir tikai formāla, tādēļ, lai saglabātu faktisko ministrijas politisko vadību, ministru viņa prombūtnes laikā varētu aizvietot otra politiskā amatpersona attiecīgajā ministrijā – parlamentārais sekretārs. Šādā gadījumā parlamentārais sekretārs varētu ministru arī pārstāvēt Ministru kabineta sēdēs un ziņot par ministra kompetencē esošiem jautājumiem, taču viņam šajās sēdēs nebūtu balsstiesību. Tā kā ministru aizvietošana stiprinātu parlamentāro sekretāru lomu, būtu nosakāms, ka visu Ministru kabineta locekļu parlamentāros sekretārus apstiprina Ministru prezidents pēc konkrētā Ministru kabineta locekļa priekšlikuma (šāda kārtība jau agrāk bija paredzēta Ministru kabineta iekārtas likumā).
Visbeidzot papildus likumā būtu jānoteic, ka par Ministru kabineta locekli var būt tikai persona ar nevainojamu reputāciju. Līdzīgi kā situācijā ar dubultpilsonības nepieļaušanu, šāda prasība tuvinātu Ministru prezidenta (un citu Ministru kabineta locekļu) kandidatūras atbilstību jau esošajām Valsts prezidenta amata kandidātam izvirzītajām prasībām, kas iekļautas Valsts prezidenta ievēlēšanas likuma 2. pantā. (..)
Papildus būtu lietderīgi noteikt, ka katrs ministrs iesniedz Saeimai ikgadējo ziņojumu par viņa atbildības jomā paveikto un iecerēto – līdzīgi ārlietu ministra ziņojumam saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 118.3 pantu. Minētais dokuments tiktu apspriests atbilstošajā Saeimas komisijā vai Saeimas sēdē, un šāda kārtība veicinātu izpildvaras atbildību parlamenta priekšā.
Tāpat, lai veicinātu saikni starp valdību un parlamentu, jānoteic, ka, izskatot Ministru kabineta iesniegtu likumprojektu pirmajā lasījumā, ziņojumu sniedz atbildīgais Ministru kabineta loceklis vai attiecīgās ministrijas parlamentārais sekretārs un atbildīgās komisijas izraudzītais referents. Analogi kā grozījumos ar Ministru kabineta iekārtas likumu, arī no Saeimas Kārtības ruļļa nepieciešams izslēgt 30. pantu, kas paredz, ka Ministru kabinets ir atkāpies, ja Saeima, balsojot par Ministru kabineta iesniegto valsts budžeta projektu pirmajā vai otrajā lasījumā, to noraida.
Pamatojoties uz labas likumdošanas principu un konstitucionālo tradīciju, būtu nepieciešams noteikt, ka visas iepriekš minētās izmaiņas Satversmē, Ministru kabineta iekārtas likumā un Saeimas Kārtības rullī, kas maina valsts varas līdzsvaru, stājas spēkā pēc nākamās Saeimas sanākšanas.
