Rabīns Mendelevičs: Mūsu brīvība ir arī jūsu brīvība 0
Nesen Latvijā viesojās vēstures zinātņu doktors, ebreju brīvības cīnītājs rabīns Josifs Mendelevičs, lai piedalītos starptautiskā konferencē “Holokausta muzeji un piemiņas vietas postkomunistiskajās valstīs: izaicinājumi un iespējas”.
Rabīna Mendeleviča dzimta Latvijā dzīvojusi trijās paaudzēs, viņš Rīgā beidzis skolu, augstskolu, strādājis vairākos uzņēmumos, apcietināts par pretošanos ebreju pārkrievošanai, sēdējis cietumos, izsūtīts uz gulagu Mordovijā, pēc tam izraidīts no PSRS. Rabīns sarunas sākumā citē Raiņa dzejoli “Lauztās priedes”, ko viņš mācījies, būdams skolēns krievu skolā.
J. Mendelevičs: – Mums mācīja daudzu latviešu dzejnieku daiļradi, bet šis dzejolis ļoti aizkustināja manu dvēseli, jo bija kā lozungs manai cīņai, tāpēc palicis atmiņā līdz šodienai.
M. Libeka: – Nesen Saeimas deputāti balsoja par to, ka bērnudārzā jāmāca tikai un vienīgi valsts valodā, taču balsojums par labu latviešu valodai izgāzās. Izraēlu šajā ziņā mēs varētu likt sev par piemēru – tur bez ivrita zināšanām esi pazudis cilvēks.
– Kad ierados Rīgā, biju pārsteigts, ka daudzi jauni krievi runā labā latviešu valodā. Manā laikā, sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, krievi latviski vispār nerunāja. Domāju, ka kopumā Latvijā valsts valodas jautājumā ir progress.
Kad no 16 gadu vecuma sāku strādāt uzņēmumā, runāju tikai latviešu valodā, tādējādi apliecinādams, ka nepārstāvu Latvijas okupantus. Arī mani senči runāja tikai latviski. Ja cilvēki, kas šeit ieradušies, vēlas iemācīties latviešu valodu, nepietiek tikai ar runāšanu, ir jālasa latviešu autoru grāmatas, latviskie laikraksti, jāklausās pārraides latviešu valodā…
Kulturālam cilvēkam ir jāzina daudzreiz vairāk par 1000 vārdiem valsts valodā.
Savulaik, dibinot ivrita mācīšanas vietas Izraēlā, pievērsu uzmanību, ka ivrita mācīšana nav efektīva, jo ļaudis cienījamā vecumā to nespēja apgūt. Bija daudz jauniešu, kas vēlējās asimilēties ebreju sabiedrībā, bet ar tādām valodas zināšanām, kādas viņi ieguva, nepietika. Man izdevās atrast kādu ļoti spējīgu ivrita pasniedzēju Maskavā. Viņš izveidoja ivrita mācīšanas intensīvo sistēmu, kas patlaban Izraēlā ir pati labākā. Šajos kursos mācās cilvēki, kuriem ir ambīcijas, – viņi vēlas iemācīties valodu, kurā runā Izraēlas inteliģence.
Latvijā joprojām dzīvo cilvēki, kurus ieveda kā darbaspēku, kad jūsu valsts bija okupēta. Šiem cilvēkiem ir jāizšķiras, vai viņi grib turpināt Latvijas PSR okupācijas politiku, uzspiežot savu kultūru, vai tomēr šis paradums jāmaina.
Protams, to nav viegli izdarīt, bet viņiem taču vajadzētu saprast, ka viņu cilvēciskajai pozīcijai neatkarīgajā Latvijā vajadzētu būt cieņai pret tautu, pie kuras viņi ir ieradušies, pieņemt viņu likumus un neuzspiest savu kultūru.
– Jūlijā Latvijā pirmo reizi viesosies Izraēlas prezidents Šimons Peress. Viņam gan drīz beigsies pilnvaru laiks, un varbūt viņš būs pēdējais prezidents, kura rokās tikpat kā nav varas. Pastāstiet, lūdzu, par gaidāmajām pārmaiņām augstākās varas gaiteņos Izraēlā!
– Pirmkārt, tiek ļoti rūpīgi apsvērta iespēja palielināt balsu skaitu partijām, kuras vēlas iekļūt parlamentā. Patlaban ir nepieciešami 30 tūkstoši vēlētāju balsu, bet turpmāk, lai partija iekļūtu parlamentā, tai, visticamāk, būs jāiegūst 150 vai 200 tūkstoši vēlētāju balsu. Manuprāt, tas ir antidemokrātiski, jo katrai demokrātiskai idejai ir tiesības tikt pārstāvētai Knesetā. Mums nav jāpārņem ASV pieredze, kur cīņa notiek tikai starp divām partijām.
Otrkārt, Izraēla virzās uz tautas vēlētu prezidentu. Patlaban prezidentu izraugās premjerministrs, kurš parasti pārstāv lielu partiju, un tas neapmierina citu sabiedrības daļu. Lai prezidentam būtu daudz lielāka vara, tāpat kā tas ir ASV, viņš būtu ievēlams pilsoņu tiešās vēlēšanās. Tad prezidents nebūs atkarīgs no parlamenta iekšējiem politiskajiem spēkiem.
– Esmu dzirdējusi, ka Izraēlas prezidents dzīvo ļoti pieticīgi…
– Vismazāk Izraēlas sabiedrību interesē, kā dzīvo prezidents. Šimonam Peresam ir tuvu 90 gadiem. Viņa sieva, kas nesen aizgāja mūžībā, atteicās dzīvot prezidenta rezidencē Jeruzalemē, jo viņa bija pret visu ārišķīgo, viņai nepatika būt uzmanības centrā. Šī iemesla dēļ prezidents ar kundzi pašķīrās, kaut abi bija cienījamā vecumā.
Peress pārcēlās uz Jeruzalemi, bet viņa dzīvesbiedre nolēma dzīvot abu kopīgajā dzīvoklī Telavivā. Prezidenta pilnvaras drīz beigsies, un arī viņš tur atgriezīsies, jo valsts nekādus labumus prezidentam nepiešķir.
Viens no mūsu prezidenta niecīgās popularitātes iemesliem ir arī tas, ka Peress ir kreisais. Viņu izraudzīja par prezidentu, lai uzlabotu Izraēlas tēlu pasaulē, jo pastāv uzskats, ka Izraēlā ir labējie radikāļi un, lūdzu, re, mums ir kreiss prezidents, kurš vienmēr ir gatavs sarunām ar Izraēlas ienaidniekiem.
– Viesodamās Izraēlā, pamanīju, ka jūsu valstī tikpat kā nav alkoholisma problēmu, ka sabiedriskās vietās dzer ūdeni, nevis spirtotus dzērienus. Kur vien pagriezies – visur atturībnieki. Uz šāda fona man bija neērti pat vīnu malkot.
– Viss nav tik rožaini, kā izskatās no malas. Izraēlā dzīvo daudz krievu, kas atnesuši savu ebrejiem nepieņemamo kultūru, tāpat kā tas ir Latvijā. Viņi dzīvo it kā savā anklāvā, zina ivritu, bet runā tikai krievu valodā, viņiem joprojām ir tuva padomju kultūra. Tās ir problēmas ne tikai ar alkoholismu, bet arī noziedzību. Policija norāda, ka visvairāk noziegumu izdara iebraucēji no Krievijas, kā arī arābi.
Ebrejiem ar krievisku izcelsmi es vienmēr saku, ka viņiem vajadzētu saprast, ka tā nav ebreju kultūra, tā ir sveša kultūra, no kuras jātiek vaļā.
Ja man kāds saka: es tiešām tā domāju, – es parasti viņam vaicāju: vai tu patiešām tā domā, vai tā domāt tevi ir iemācījusi padomju ideoloģija? Padomju ideoloģija ir jāizmet no galvas un jāsāk domāt kā brīvam cilvēkam demokrātiskā valstī.
– Kā izveidojās jūsu draudzība ar Gunāru Astru?
– No 16 gadiem sāku darboties nelegālajā ebreju kustībā, kas cīnījās pret ebreju pārkrievošanu un brīvu izceļošanu no PSRS uz Izraēlu. Kad Staļina nometnēs ieslodzītie ebreji 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā atgriezās Latvijā, daudzi nespēja samierināties ar to, ko viņi te ieraudzīja, īpaši ar ebreju jaunatnes ļoti stipro rusifikāciju. Viņi sāka ar mums sadarboties, dot sapratni, ka ebreji nav krievi un ka par to mums jālepojas un jācīnās. Viena no nelegālajām tikšanās vietām bija ebreju masu kapi Rumbulā. Padomju vara neatzina mūsu tiesības, tā atteicās sakopt masu slepkavības vietu Rumbulā. 1963. gadā vēl varēja ieraudzīt nošauto ebreju mirstīgās atliekas, kas bija apbērtas ar plānu zemes kārtu. Bija ebreji, kas atveda mašīnu kravas ar zemi, lai apraktu nobendēto ebreju kaulus. Un tā pamazām Rumbulā ik svētdienu sanāca kopā ap 400 jaunu ebreju, kuri bija pamats tam, lai es izveidotu nelegālu studentu organizāciju. Sešdesmito gadu beigās mūsu grupa nodibināja kontaktus ar ebreju grupām Ļeņingradā, Kijevā un Minskā.
No Gruzijas mums atsūtīja naudu, un mēs iegādājāmies vairāk nekā 20 rakstāmmašīnas, ar kurām drukājām pagrīdes literatūru, galvenokārt komunālajos dzīvokļos. Varat iedomāties, ko tas nozīmēja – klabināt uz rakstāmmašīnas. Ja tas būtu bijis Krievijā, pie durvīm nekavējoties klauvētu KGB, bet Latvijā mūs nenodeva.
Mums kļuva zināms, ka Ļeņingradā radusies ideja aizdzīt padomju lidmašīnu ar 150 cilvēkiem, tā pieprasot brīvu izbraukšanu no PSRS uz Izraēlu. Tomēr mūsu tautieši attiecās no šī plāna, jo uzskatīja, ka tas neizdosies. Taču mēs, rīdzinieki, ne no kā nebaidījāmies un bijām ar mieru jebkuriem līdzekļiem cīnīties par brīvību. Kad Ļeņingradā mēģinājām aizdzīt padomju lidmašīnu, mūs, septiņpa dsmit cilvēkus, arestēja. Vēlāk saņēma ciet arī tos, kas drukāja un izplatīja pagrīdes pretpadomju literatūru. Diviem no mums piesprieda nāvessodu, tomēr, pateicoties starptautiskajam spiedienam, izdevās no tā izglābties ar 19 gadiem cietumsoda gan Ļeņingradā, gan Rīgā Stabu ielas pagrabā. Cietumos, kā arī gulagā Mordovijā un nometnēs Urālu kalnos pabiju 11 gadus. Tur arī iepazinos ar Gunāru Astru. Kad 1971. gadā tiku izsūtīts uz tā saukto 17. zonu nometnē Mordovijā, tur bija nometināti tikai politiskie noziedznieki, kas tika uzskatīti par īpaši bīstamiem valsts noziedzniekiem.
Kā likums, kad ierodas jauns ieslodzītais, vajag kādu, kas viņu uzņem, jo tu taču neko nezini. G. Astra bija mana ģimene, viņš mani uzņēma. Atceros, mēs sēdējām uz lāvas, un viņš mani cienāja ar Latvijas medu. Mēs daudz runājām, viņš bija ļoti godprātīgs un lepns cilvēks. Es līdz pat šim brīdim atceros viņa skatienu, kad viņš runāja par padomju varu un okupantiem, kurus viņš ļoti neieredzēja.
Katram cilvēkam, kas atrodas šādā situācijā, ir nepieciešams intelektuāls kontakts. Astra man deva sajūtu, ka pat nometnē tu nedrīksti zaudēt pašcieņu, tev jāpaliek godprātīgam cilvēkam ar taisnu mugurkaulu.
Pirmie 17 tūkstoši cilvēku 1971. gadā ieguva tiesības izbraukt no PSRS uz Izraēlu, starp tiem kādi 10 tūkstoši bija no Rīgas. Vēlāk, 1984. gadā, jau izbrauca 300 000 ebreju. Atrodoties ieslodzījumā, man radās sajūta, ka neesmu tur velti, ka daudzi cilvēki ir atguvuši brīvību. Tas bija diezgan liels trieciens padomju varai, jo mēs pavērām dzelzs priekškaru. Politologi uzskata, ka cīņa par emigrācijas brīvību veicināja PSRS sabrukumu.
Mani izdzina no PSRS, kad sēdēju nometnē. No Urālu kalniem pēkšņi pārvietoja uz Maskavu un paziņoja, ka PSRS Augstākās padomes vārdā man ir atņemta padomju pilsonība, jo neesmu cienīgs būt par padomju pilsoni. Iesēdināja mašīnā, aizveda uz lidlauku un izdzina no PSRS.
– Jūs savu pretpadomju uzskatu dēļ bijāt ievietots arī Maskavā Serbska psihiatriskajā institūtā. Ir pagājuši 23 gadi, kopš Latvija atguvusi neatkarību, bet jums līdzīgi cilvēki mūsu valstī vēl arvien nav reabilitēti.
– Nuja, varbūt tāpēc, ka viņiem būtu jāmaksā lielāka pensija. Es atteicos sniegt liecības, negribēju nodot cilvēkus. Man sacīja, ka esmu nenormāls un nosūtīja uz Serbska psihiatrisko institūtu. Kā tur ieveda, tā uzreiz ieradās KGB oficieris, uzmetis baltu halātu uz formas, un brīdināja: ja jūs neliecināsiet, mēs atzīsim, ka esat garīgi slims, un sāksim attiecīgi ārstēt. Es no tā ļoti baidījos – ja viņi man injicētu kādas zāles, es varētu sākt nodot savus cīņu biedrus.
Mana veiksme bija tajā, ka mūsu bija daudz, un starptautiskā sabiedrība zināja, ka esam arestēti. Viņi mani turēja mēnesi cerībā, ka es nobīšos. Kad redzēja, ka tas nelīdz, pateicoties starptautiskās sabiedrības spiedienam, mani no turienes izlaida. Bet es tur redzēju cilvēkus, kas bija pārcietuši šo briesmīgo ārstēšanu.
Medicīniskais personāls man stāstīja, ka pirms tam viņi visi bija normāli ļaudis, bet neesot gribējuši saprast, kur nokļuvuši. Tas bija šausmīgi, kas ar viņiem notika.
Esmu gandarīts, ka man bija dota iespēja cīnīties par brīvību. Mūsu brīvība ir arī jūsu brīvība. PSRS sabrukums ir atnesis labumu visām tautām, tāpēc esmu gandarīts par to, kas man ir.
