Rabarberu nevar iebakstīt, kur pagadās. Ārijas Rudlapas dārzkopes dienasgrāmata 0
11. augusts. Lapu diena.
Ja Mēness atrodas Zivs zīmē, tad valdošais elements esot ūdens. Diena Kurzemes pusē gan ir silta un sausa. Toties vakarā, atgriežoties mājās, atrodu daļu no pagalma applūdušu ar dubļiem. Stihija nav dabas spēku, bet, kā izrādās, pašvaldības radīta. Tā savā pārvaldībā esošajā īpašumā nolēmusi aizbērt aku un ūdens pēc Arhimeda likuma izplūdis pa apkārtējo teritoriju. Laikam jau pie mūsdienu demokrātijas izpratnes piegulošo teritoriju īpašnieki par šādām darbībām nav jābrīdina. Kas nu tur liels, divām tantēm sētas applūdušas, te taču lauki, nav jau pilsēta. Kas notiks ar ūdeni pārējās akās – jau būs iedzīvotāju problēma. Labi, ka pie reizes māju nespridzināja, būtu arī vēl rūtis izbirušas apkārtējām celtnēm. Septiņas reizes dziļi ievelku elpu un nervu nomierināšanai eju uz dārzu. Sabiruši sīkie āboli, būs jāsalasa. Siltumnīcā nogatavojušies tomāti. Vismaz kaut kas iepriecinošs. Aplaistu puķes un tomātus ar atlikušo lietus ūdeni. Ziņu dienesti sola nokrišņus tuvākajās dienās, tad varēšu uzkrāt svaigu.
12. augusts. Lapu diena.
Dārza darbus sāku ar sīko ābolu vākšanu. Darbs, protams, neauglīgs. Kā vieni novākti, tā citi jau sabiruši vietā. Taču, lai dārzā uzturētu veselību un kārtību, bojātie augļi jāizvāc. Sola negaisu. Izleju uz dobēm pēdējos lietus ūdens uzkrājumus. Debess izskatās draudīga, vējš nikni pūš. Aizveru siltumnīcas durvis un lūkas. Nogriežu gladiolu ziedus, lai tos nesabojātu lietus un krusa. Sīpoli arī labāk nobriedīs.
13. augusts. Augļu diena.
Mums negaiss aizgājis garām un lietus līdz ar viņu. No rīta zāle sausa, pat rasas nav, tik vien kā dubļi pagalma stūrī, sveiciens no novada pārvaldes. Dēls pievēršas zāles pļaušanai, kas, viņaprāt, ir galvenais ainavas elements. Nevar teikt, ka viņam nemaz nav taisnība. Es apgriežu vēja aplauztās kāršu rozes un citas noziedējušās puķes. Pārstādu lielākos podos rabarberu stādus, jo vēl neesam sagatavojuši tiem pastāvīgu vietu. Rabarberi ir ilggadīgs augs, tāpēc nevar iebakstīt, kur pagadās. Ja jau esmu sākusi, tad lielākos podos pārstādu arī rožulēnus. Tā saucu stādiņus no podu rozes, ko ziemā draugi bija uzdāvinājuši meitai. Iznāca veseli četri, pat noziedēja šovasar. Lai aug, ja labi uzvedīsies, stādīšu dobē. Pārņemti ar kopšanas darbiem, pat nepamanām, ka atkal debess draudīgi satumst. Sāk līt, bet ne ilgi, pēc principa – siens sabojāts, bet kartupeļiem nekā. Kaut kas jau ietek arī manos lietus ūdens traukos. Nolasu tomātus. Uz vecākajām lapām parādījušies plankumi. Tā nav laba zīme. Vecās lapas noplūcu un iznesu no siltumnīcas. Cerams, ka puve nesāksies.
17. augusts. Sakņu diena.
Dārza darbi sākas vakarā. Aizejošā diena – sausa un saulaina. Lauksaimnieki kuļ labību. Citi apstrādā zemi rapša sējai. Lai gan ir sakņu diena, nolemju nolasīt tomātus. Sāku ar lielajiem augļiem. Groziņš piepildās ātri, un eju pakaļ nākamajam traukam. Tas gan pilns nesanāk, taču kopumā kādu spaini esmu salasījusi. Novācu čemuru sīpolus un nolieku pažobelē žāvēties. No sīksīpoliņiem stādītie vēl tā kā nav īsti vācami, loki vēl zaļi un stingri turas zemē. Nu labi, lai jau vēl pabriest. Tā kā pie mums ir sauss, kartupeļu laksti pakāpeniski nokalst. Lapas nobrūnējušas, bet stublāji turas zaļi. Aizdomīgus fitoftoras plankumus uz tiem vēl neredz. Nezāļu arī šogad stādījumā maz. Lai briest. Kaimiņš stāsta, ka pielicis traktoram sviedējratu un vajadzētu izmēģināt, kā darbojas, vai tad mēs negribot kādu vagu noņemt. Laipno piedāvājumu noraidām, sakot, ka mūsējie vēl nav gatavi.
19. augusts. Ziedu diena.
Mūžīgie kopšanas darbi. Nolasu sakritušos ābolus un apgriežu puķēm vecos ziedus. Sausuma dēļ mani brašie flokši izskatās pavisam sašļukuši, bet vismaz miltrasa tos nav skārusi. Gudroju, kur un ko vajadzētu uzrakt, ko pārstādīt. Taču zeme tik cieta, ka atmetu domas par rakšanu un stādīšanu. Konstatēju, ka ataugušas piparmētras, nogriežu un nolieku žāvēties. Pagaidām turos pie lēmuma par zapšu nevārīšanu, un man pat tas izdodas. Taču ābolu daudz un plūmju arī. Paldies Dievam, liela daļa vēl zaļas. Zilās igauņu cukurplūmes gan jau ēdamas. Koks liels, bet augļu nav daudz. Jau kuru gadu domāju, ka vajadzētu to nozāģēt, bet kaut kā nesanāk. Vakarpusē lietus mani iedzen istabā. Tas gan nav ilgs, zemei atkal nekā, tik zāle slapja. Vāru ābolu klimpas. Ir mums viena tāda veca vasaras ābele, ko saucam par zaķpurnu. Būtībā bezšķirnes koks, jo mana vecāmamma to esot izaudzējusi no zaķpurna sēklas. Augļi balti, skābeni un vārot labi šķīst. Kokam daudz gadu, tas ir saplaisājis, bet ražo regulāri. Par to gan priecājamies, gan sodāmies, jo tam blakus atrodas taka, pa kuru bieži jāstaigā.
20. augusts. Lapu diena.
Sāku dienu ar tomātu laistīšanu. Izmantoju iekrātos lietusūdeņus cerībā, ka būs jauni. Diena tomēr veidojas saulaina. Sagriežu puķes un dodos apkopt tuvinieku kapus. Tur valda apbrīnojams miers. Nav neviena dzīva cilvēka, laikam aizņemti ar citiem darbiem. Sauli dažbrīd aizsedz mākoņi, lietus nelīst, bet vajadzētu.
21. augusts. Dārza darbiem nelabvēlīga diena.
Ar sava dārza kopšanu nenodarbojos. Tik vien daru, ka aizveru un atveru siltumnīcas durvis. Dodos lūkoties, kas notiek citur. Atgriezusies mājās, konstatēju, ka beidzot nedaudz nolijis, vismaz lietus ūdens krājumi atjaunojušies. Braucot redzēju, ka citiem ticis vairāk. Atkal sabiruši āboli. Stirna nākusi nogaršot galda bietes. Lapas apgrauztas un saknes izraustītas. Sagriežu plūškoka zarus un saspraužu pie bietēm. To īpatnējā smarža pārnadžiem nepatīk. Taču efekts nav ilgstošs. Vai nu jāvāc nost, vai jābūvē kāds biedēklis.
