Quo vadis, Stūra māja? 4
Stūra māja pašā Rīgas centrā ir mūsu tautas ciešanu un padomju laikā pārciestās netaisnības iemiesojums. Vairākus gadus tā šķita gluži kā mirusi, tomēr šajā pavasarī tajā slēptais skaudrais likteņa vēstījums atdzīvojās, pateicoties nodibinājuma “Rīga 2014” vērienīgajam projektam “Objekts “Stūra māja”. Lieta Nr.1914/2014″ ar sešām izstādēm, kam atsaucās vairāk nekā 60 tūkstoši apmeklētāju. Jau šajā svētdienā, 19. oktobrī, paredzēts projektu slēgt, tomēr pēdējā laikā aizvien pārliecinošāk izskan sabiedrības viedoklis par nepieciešamību glābt Stūra māju, saglabājot to kā vietu mūsu nesenās traģiskās vēstures apzināšanai. Šo viedokli ir paudusi Latvijas Okupācijas muzeja biedrība, VAS “Valsts nekustamie īpašumi” un Kultūras ministrija, kuras sagatavoto informatīvo ziņojumu jau tuvākajā laikā skatīs valdība. Kādai būt Stūra mājas nākotnei? Par to “Kultūrzīmju” redakcijā diskutēja Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns, Stūra mājas gidu korpusa vadītāja, iniciatīvas “Glābsim Stūra māju” ierosinātāja Aija Abens, mākslinieks Kristaps Ģelzis, Latvijas Okupācijas muzeja direktors Gunārs Nāgels un VAS “Valsts nekustamie īpašumi” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Tols.
Anita Bormane: – Kāds īsti ir Kultūras ministrijas skatījums uz Stūra mājas tehnisko un saturisko izmantojumu tuvākajiem gadiem?
Jānis Garjāns: – Mūsu priekšlikums ir nodrošināt, lai ēkas vēsturiskās daļas – pagraba stāva un pirmā stāva telpas – veiktu publisku funkciju, respektējot, ka šī Stūra mājas daļa jau 2009. gadā ar Kultūras ministrijas rīkojumu ir atzīta par komunistiskā režīma represīvo iestāžu darbības vietu, un šis statuss uzliek noteiktu atbildību pret šo māju un šo vietu. Stūra mājas vēsturiskajai daļai arī nākotnē jāpaliek publiski pieejamai, un veids, kā to nodrošināt, ir pastāvīgas ekspozīcijas izveide. Latvijas Okupācijas muzejs šogad ir izveidojis izstādi Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā, un, ņemot vērā lielo cilvēku interesi un šīs izstādes kvalitāti, vismaz tuvākajā laikā tā būtu turpināma. Šobrīd gan joprojām noris diskusijas ar Finanšu ministriju par finansējuma iespējām.
– Cik izskanējis, tad līdzekļu apjoms nav tik ievērojams, lai to nevarētu atrast…
– Tas ir relatīvi. Lai nodrošinātu Stūra mājas vēsturiskās daļas publisku pieejamību, nepieciešami aptuveni 170 tūkstoši eiro gadā, diezgan ievērojamu daļu šīs summas gan var atpelnīt ar biļetēm. Vismaz 70 tūkstoši eiro gadā ir tas, kas gadā būtu nepieciešams no valsts budžeta.
– Pat pozitīva lēmuma gadījumā divi gadi, kurus Okupācijas muzejs Stūra mājas pagraba un pirmajā stāvā varētu turpināt ekspozīciju darbu, nav ilgs laiks. Satrauc tas, ka trūkst stratēģiska skatījuma uz to, kas tad notiek ar šo ēku kopumā.
– Kultūras ministriju ir uzrunājis ēkas saimnieks – Valsts nekustamie īpašumi…
– Beidzot!
– Tā gluži nav. Varu ar atbildību teikt, ka saruna par ēkas likteni rit jau gadiem.
Mārtiņš Tols: – Apgūstot namu, izmaksas būs atkarīgas no tā, ko grasāmies darīt. Ja, sākot no otrā stāva un uz augšu tiek ierīkota augstas klases viesnīca, tad tās ir vienas, bet, ja biroji, tad citas, ja muzeju telpas – vēl citas. Cipari atšķiras, sākot no 500 eiro par kvadrātmetru, līdz diviem tūkstošiem eiro.
– Cik reāli ir šo projektu turpināt no janvāra, jo ēkā jau kopš 2009. gada nav apkures?
– Runājot par apkures sistēmas ierīkošanas iespējām, tika izskatīti divi varianti. Viens – pilna apkure, taču tik nolaistai apkures sistēmai tā nebūtu atjaunošana, bet gan jaunas apkures sistēmas izveidošana, kuras izmaksas būtu mērāmas simtos tūkstošos eiro. Pēc aptuvenām aplēsēm – 235 tūkstoši eiro visai ēkai. Pagaidu elektriskās apkures izveidei pagrabstāvā un pirmajā stāvā nepieciešami aptuveni 10 000 eiro, un to iespējams paveikt pāris mēnešu laikā. Taču jāņem vērā, ka māja ir ļoti bēdīgā stāvoklī arī no siltumizolācijas viedokļa.
– Tā tas ir arī tāpēc, ka Valsts nekustamie īpašumi sešus gadus neuzskatīja par nepieciešamu tajā ieguldīt…
– Visus šos gadus Stūra mājā tika nodrošināta minimālā apsaimniekošana. Nav lietderīgi ieguldīt prāvus finanšu līdzekļus, nezinot ēkas nākotnes lietotāju un tā specifiskās prasības. Ļoti iespējams, ka ēkai bija jāļauj atpūsties. Kā zināms, tai līdzi nāk aura, kas atbaida potenciālos lietotājus. Esam uzrunājuši valsts institūcijas, bet atsaucība neseko. Mūsu primārais uzdevums ir nodrošināt valsts iestādes, arī kultūras iestādes, ar telpām. No šā pienākuma mēs neatsakāmies, un šajā skaitā ietilpst arī Stūra māja. Runājot par to cik veiksmīgi esam apsaimniekojuši šo konkrēto īpašumu, visas vēstures nianses es nezinu, jo stājos šajā amatā samērā nesen.
– Tā ir samērā ērta pozīcija…
– Šobrīd viens no mūsu primārajiem darbiem Stūra mājā ir īstenot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas uzstādījumu – arhitektoniski māksliniecisko inventarizāciju tās pirmajā un pagrabstāvā, lai saprastu, cik lielā mērā drīkst iejaukties vēsturiskajā interjerā. Tad jau tālāk varēs runāt par to, kā šīs apsekošanas rezultāti ietekmēs iespējamo šo telpu pielietojumu.
Jānis Garjāns: – Arguments par Latvijas prezidentūru ES ir izcelts arī Kultūras ministrijas informatīvajā ziņojumā valdībai, tomēr vēlreiz uzsveru – to resursu robežās, kurus uzskatām par iespējamiem un reāliem, runa ir tikai un vienīgi par Stūra mājas pagraba un pirmo stāvu.
– Bet būtiski taču būtu vismaz 2015. gada pirmajā pusgadā nodrošināt visa Stūra mājas izstāžu kompleksa darbību…
– Piekrītu, taču tam trūkst resursu.
– Pēc manām domām, cienīgs resurss varētu būt ES prezidentūras budžets, jo zināms, ka tās laikā kultūrai dos lielas summas. Bet kāds šobrīd ir Latvijas Okupācijas muzeja skatījums uz iespējām turpināt ekspozīciju darbu Stūra mājas pirmajā un pagraba stāvā?
Gunārs Nāgels: – Vispirms vēlētos uzsvērt, ka, lai gan Latvijas Okupācijas muzejs ir privāta institūcija, pastāv Latvijas Okupācijas muzeja likums, kurā minēts, ka tas arī “nodrošina citu valsts noteikto uzdevumu izpildi Muzeja kompetences jomā”. Līdz ar to likums arī nosaka, ka valsts piedalās muzeja finansēšanā. Šajā gadījumā šis valsts uzdotais uzdevums mūsu muzejam būtu – nodrošināt izstādes un ekskursijas Stūra mājā.
– Kā esat paredzējuši Stūra mājas telpas pielāgot arī darbinieku vajadzībām, jo darba apstākļi tur ir visai sarežģīti un ziemā – jo sevišķi?
– Valdības pozitīva lēmuma gadījumā muzejs pirmkārt turpinās uzturēt mūsu bezmaksas izstādi ēkas pirmajā stāvā – ja tur būtu kaut vai elektriskā apkure, tas jau atrisinātu siltuma problēmu. Tāpat esam ar mieru pārņemt mūsu organizētās ekskursijas, kas vairs nedotos uz ēkas piekto stāvu, bet būtu ierobežotas ar pirmo stāvu un pagalmu. Esam arī paredzējuši, ka ēkā darbotos mūsu gidi un uzraugi, kā arī sargs.
Aija Abens: – Mēs nemitīgi meklējam tikai un vienīgi valsts finansējumu. Kāpēc nevarētu iesaistīt citas nevalstiskās organizācijas, lielākos uzņēmumus, kam būtu interese atbalstīt šo kultūrvēsturisko projektu?
J. Garjāns: – Ja paraugāmies, kā darbojas līdzīgas institūcijas Vācijā vai Ungārijā, visur tās ir iniciējuši un lielā mērā nodrošina nodibinājumi, nevalstiskās organizācijas. Problēma – cik tas ir reāli Latvijas situācijā?
Kristaps Ģelzis: – Visu iepriekšminēto reāli īstenot var vienīgi tad, ja nomas maksa ir nulle. Tā ir lielākā problēma. Valstij ir jānoraksta šīs ēkas ekspluatācijas, faktiski, sabrukšanas, izdevumi un jādāvina vēsturiskajai idejai. Tā ir principiāla pozīcija, kas vienīgā var atrisināt šīs mājas nākotni, jo tas ir komplekss risinājums. Uznākot aukstumam un pazūdot izstādēm, kas tur uztaisītas par Eiropas naudu, apmeklējuma kritums būs dramatisks, jo jāņem vērā, ka pašlaik projekts darbojas kompleksi. Reālā mācība, ko no šā projekta varam gūt, ir – kā pārņemt māju. Manuprāt, tā būtu jāklapē ciet uz ziemu un jāver vaļā pavasarī.
A. Abens: – Ir vēl kāds būtisks aspekts – strādājot Stūra mājā, redzam, kādu atdevi šī ēka kopā ar tajā apskatāmajām ekspozīcijām raisa apmeklētājos. Diemžēl jāatzīst, ka pie mums ļoti maz nākuši politiķi. Izmantošu šo iespēju, lai atdotu Kultūras ministrijas pārstāvim petīciju ar 2940 parakstiem, prasot glābt Stūra māju. To parakstījuši tūkstošiem cilvēku – ne vien Latvijas iedzīvotāji, bet arī ārzemju viesi. Jo viens no pirmajiem jautājumiem, ko dzirdam, parasti ir – kas notiks ar šo māju? Un, kad sakām, ka nevaram atbildēt, jo paši nezinām, viņi šausminās, sakot – kāda gan ir jūsu attieksme pret vēsturi?
– “Manā balsī” gan parakstījušies vien nedaudz vairāk kā 500 iedzīvotāju. Kā vērtējat šo aktivitāti?
– Manuprāt, tas drīzāk norāda uz to, ka sabiedrībā neesam pārrunājuši savu vēsturi. Mums joprojām ir divas vēstures, un to mēs arī redzam savos apmeklētājos. Ir viena daļa, kas atnāk un kaut ko iemācās par Latvijas vēsturi, ir arī tie, kuri paši vai arī viņu radinieki ir piedzīvojuši šos notikumus, bet ir arī daļa, kas pasaka, ka viss, ko stāstām, ir pilnīgas muļķības, lai gan viņi it kā ir mācījušies Latvijas vēsturi mūsu valsts skolās. Stūra māju noteikti vajag saglabāt un izmantot nevalstisko organizāciju formā, piemeklējot ne vien valsts, bet arī citu veidu finansējumu. Mūsu vēstures melnās, pelēkās, tumšās lappuses, kamēr par tām nebūs notikusi atklāta publiska diskusija, ir jautājums, kas vēl ilgi būs darba kārtībā. Ir apbrīnojami daudz cilvēku, kas neko nezina par Latvijas vēsturi.
G. Nāgels: – Viens gan ir skaidrs – viesnīcai tur nekad nevajadzētu būt. Mēs varam raudzīties, kā šie jautājumi tiek risināti Viļņā, kur arī ir diezgan liela čekas māja ar līdzīgām kamerām. Kad tur biju, ekskursijas vadītājs teica, ka izvācoties viena no pēdējām frāzēm no bijušajiem čekistiem bijusi: mēs būsim atpakaļ. Raugoties, kas tagad notiek pasaulē, mums vēl jo vairāk ir jāatgādina pasaulei, ko īsti nozīmē šo vārdu jēga. Runājot par atlikušo mājas daļu, piemēram, Viļņā tajā ir ekspozīcija un darbojas pētnieki.
A. Abens: – Turpinot māju izmantot vēsturiskā nozīmē, tam noteikti varētu atrast Eiropas finansējumu. Ir jādomā ārpus ierastajiem rāmjiem, un šī ir vienreizēja ēka, kur to var izdarīt.
– Mākslinieks Kristaps Ģelzis projekta īstenošanas sākumā piedāvāja šo māju nokrāsot melnu…
K. Ģelzis: – Tas bija pilnīgi reāls piedāvājums ar izmaksām.
– Tas būtu bijis iedarbīgs veids, kā šokējot noraut šai mājai “monstrozuma” plīvuru. Kā tās nākotni redzat šobrīd?
K. Ģelzis: – Es uz šo māju skatos citādi, jo tai pretī jau 25 gadus ir mana darbnīca. Kā arhitektūras vidē audzis cilvēks raugos uz to kā uz ļoti skaistu ēku. Man liekas, ka pirmais uzdevums ir sakārtot tās fasādi. Melnā ideja nu ir beigusies – tas vairāk bija notikuma pagaidu risinājums, kas varbūt nemaz neizmaksātu tik dārgi, bet piešķirtu ļoti lielu simbolisku jēgu. Es raugos uz šo tēmu visai duāli. No vienas puses, ir izglītības, pieredzes, vēstures jautājumi – kā šo māju ekspluatēt šādā nozīmē? Skaidrs, ka tajā daudz kas tam ir, tomēr, tikko tajā ies iekšā ar eiroremontu, siltināšanu, autentiskā artefaktu sajūta zudīs. No otras puses, ir cilvēki, kas principā uzskata, ka nevar aiziet uz šo māju tieši savas pieredzes dēļ. Mans formulējums par šīs mājas pagraba un pirmo stāvu ir – tā ir “Černobiļa”, un tā ir “jāaprok”. Metaforiski sakot, šī daļa būtu “jāaizlej ar betonu”. Taču tas nenozīmētu, ka mēs šo vēsturi aizmetam prom – varētu atrast risinājumu, kā šo artefaktu daļu varētu apskatīt, bet vizuāli no ārpuses tam jābūt kā aizvērtai lappusei, lai, skatoties uz šo ēku, mēs varētu domāt arī par kaut kādu nākotni. Tiklīdz tiktu izveidots šis “katafalks”, “radiācija” vairs nenāktu augšup, un daudz vieglāk varētu risināt jautājumus ar mājas augšējo stāvu apdzīvošanu. Tur varētu izvietoties nevalstiskās organizācijas, arī privātais vai pat ražojošais bizness, kam tiktu noteikta kāda ar vēsturi saistīta tēma. Tas, ja varētu nodalīt pirmos divus stāvus tīri vizuāli un fiziski, ļoti daudz atrisinātu ekspluatācijas un apdzīvošanas ziņā.
G. Nāgels: – Jautājums ir par to, kā tiekam galā ar savu vēsturi. Kāpēc cilvēkiem ir bail tur iet? Īstenībā mēs vēlētos panākt, lai cilvēkos šo baiļu nebūtu, lai viņi uztvertu šo māju kā daļu no vēstures, kas nekad nevar atkārtoties. Mēs, latvieši, vēl neesam tikuši galā ar savu vēsturi, un Stūra māja ir tam atgādinājums.
– Man liekas, ka Stūra mājas apmeklējums būtu obligāti jāiekļauj mācību programmā, jo tā ir kā vēstures dzīvā mācībstunda. Cik aktīvi skolas nāk pie jums?
A. Abens: – Pašā sākumā, kad skolas aktīvi pieteicās ekskursijām, mēs tomēr sapratām, ka tās skolēniem nav īsti piemērotas, jo daudzi ļoti slikti zina Latvijas vēsturi. Es izveidoju atsevišķu, īpaši skolēniem domātu ekskursiju. Pie mums ir nākušas skolas, kuru audzēkņiem ir izcilas vēstures zināšanas. Citi skolotāji savukārt vienkārši palaiž skolēnus līdzi gidam, sakot: “Iziešu pagalmā uzsmēķēt.” Mūsu pašas pirmās divas grupas bija vēstures studenti no Nīderlandes, kuri izcili zināja Latvijas vēsturi. Bet mums ir bijuši latviešu skolēni, kas vaicā: kā, vai Latvija bija okupēta? Mums nevajag ārzemniekus izglītot par Latvijas vēsturi, bet gan pašu cilvēkus.
– Kāda vieta Stūra mājas nākotnei ir Valsts nekustamo īpašumu investīciju politikas stratēģijā, kuras sagatavošanai jānoslēdzas šomēnes? Vai tiešām šeit ir vieta idejai par viesnīcu?
M. Tols: – To es tikai pieminēju kā vienu no iespējamajiem risinājumiem. Nav jau noslēpums, ka bija pat konkrēta interese no kāda lietuviešu investora, kurš paskatījās uz šo māju un teica: jā, šeit var uzbūvēt viesnīcu. To tiešām var izdarīt, tāpat kā jebko citu, tomēr, ja vēlamies saglabāt savu vēsturi un mācīt to bērniem tā, kā patiešām ir, nevis kā mums mēģināja mācīt padomju laikā, tad piekrītu viedoklim, ka vēstures liecība ir jāsaglabā. Patlaban nesteidzamies ēku nodot privātajā sektorā, jo, pilnīgi iespējams, viss nams būtu izmantojams kontekstā ar vēsturisko mantojumu. No investīciju viedokļa ir jāsaved kārtībā fasāde, apkures sistēma, jumts. To visu var apvienot ar modernajām tehnoloģijām.
– Ar kādiem konkrētiem risinājumiem jūs nāksit?
– Pirmais darbs būs veikt arhitektoniski māksliniecisko inventarizāciju, kas jāpabeidz līdz decembrim. Pēc tam pagraba un pirmajā stāvā ierīkosim elektrisko apkuri. Gandarī aizvien lielākā sabiedrības iesaistīšanās un kaut vai piedalīšanās vakar (13.10.) notikušajā publiskajā diskusijā “Pārkrāsosim?” par Stūra mājas turpmāko likteni. Uzklausām arī citu valstu pieredzi līdzīgu objektu iedzīvināšanā.
– Satrauc tas, ka par mājas pārējās daļas, kas arī šoziem paliks neapkurināta, nākotni kaut cik konkrētas vīzijas nav un arī neizskatās, ka tāda taptu. Kas būs tas, kurš to mūsu valstī izdarīs?
J. Garjāns: – Valdība jau 2006. gadā izlēma, ka valsts nekustamie īpašumi tiek nodoti apsaimniekošanai institūcijā, kas ir kompetenta šajos jautājumos. Ja valsts finansētajām kultūras institūcijām pašlaik būtu nepieciešamība pēc telpām, mēs varētu pretendēt uz šo ēku vai tās daļu. Bet tā tas šobrīd nav. Šobrīd procesā ir daudzi vērienīgi un finanšu ietilpīgi kultūras infrastruktūras projekti, kas tiek finansēti vai līdzfinansēti no valsts budžeta. Piemēram, Okupācijas muzeja ēkas rekonstrukcija un piebūves celtniecība, Rīgas pils, kurā atradīsies Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcija, Rakstniecības un mūzikas muzejs, Raiņa piemiņas vietas Rīgā, Jūrmalā un Tadenavā. Līdz ar to iniciatīva un atbildība par to, kas tālāk notiek Stūra mājā, ir ēkas saimnieka – Valsts Nekustamo īpašumu ziņā.
M. Tols: – Pagraba un pirmajam stāvam risinājumi ir skaidri, bet attiecībā uz pārējiem stāviem – ne jau no manas personiskās attieksmes ir atkarīgs, kā tie izskatīsies, bet gan no nākotnes lietotāja. Un neviena lietotāja, kas tajos vēlētos nākt iekšā, nav.
A. Abens: – Cilvēkiem, kuriem ir interese, pašiem būtu jānāk ar iniciatīvu.
K. Ģelzis: – Principā rīcības vertikāle ir ļoti skaidra: Kultūras un Izglītības ministrijai būtu jāizveido kopēja darba grupa, kurai būtu jāizstrādā provizorisks priekšlikums par šā valstiskā, vēsturiskā un sabiedriskā objekta nākotni ar konkrētiem aprēķiniem. Tajā ietilptu vēstures saglabāšanas, sabiedrisko telpu izmantošanas vīzija, pasakot, kam tās šajā ēkā var piedāvāt, par kādām summām. Pēc tam ar šo dokumentu dotos pie valdības, kas pieņemtu šim objektam īpaši sagatavotu likumu valsts vēstures saglabāšanas un neatkarības spodrināšanas interesēs kopā ar jau iezīmētu finansējumu. Problēma ir pieņemt lēmumu par to, ka tas būtu jāsāk darīt, jo zinām taču, cik daudz laika aizņem šādu aprēķinu sagatavošana.
Pēc tam jau Valsts nekustamie īpašumi, kas kā saimnieciska organizācija nevar pieņemt politiskus lēmumus, pildītu šo patiešām valstisko valdības lēmumu, sagatavojot šo objektu piedāvājumam vēstures organizācijām, represēto organizācijām utt.
G. Nāgels: – Mēs noteikti būtu ieinteresēti Ģelža kunga norādītajā virzībā, jo mums jau ir pieredze ar šādas tematikas objektiem.
K. Ģelzis: – Svarīgākais šajā lietā ir, ka iesaistās arī Izglītības ministrija.
– Vai Kultūras ministrija būtu gatava iniciēt šādas darba grupas izveidi?
J. Garjāns: – Vispirms būtu nepieciešama iniciatīva un konkrēti priekšlikumi no sabiedrības puses – no tām institūcijām un organizācijām, kas būtu ieinteresētas Stūra mājā darboties. Tikpat svarīgi būtu saprast, vai ir iespējami alternatīvi finansēšanas avoti – ne tikai valsts budžets.
K. Ģelzis: – Šis ir unikāls objekts, uz kuru arī no likumu viedokļa tā arī jāraugās – kā uz izņēmumu. Tā nav problēma, problēma ir – kvalitatīvi sagatavot šo risinājumu. Jo nauda pēc būtības jau ir, to var dabūt. Neticu, ka esam tik trūcīgi, ka nevar šo objektu sakārtot.
Cienījamie lasītāji! Aicinām arī jūs izteikt savas domas par to, kādai jābūt Stūra mājas nākotnei. Rakstiet uz adresi “Latvijas Avīzes” kultūras nodaļai, Dzirnavu ielā 21, Rīgā, LV 1010 vai arī uz e-pastu [email protected].
Aptauja
Kam nākotnē vajadzētu atrasties Stūra mājā?
Gundega Dreiblante, Starptautiskās Muzeju padomes Latvijas Nacionālās komitejas valdes priekšsēdētāja: “Tā kā Latvijas Okupācijas muzeja tagadne un arī nākotne ir saistīta ar citām ēkām, manuprāt, Stūra māju nav nepieciešams muzealizēt. Ēka ir milzīga, milzīgas arī ir izmaksas, ko prasa tās uzturēšana. Turpmāk lai par šo ēku gādā privātais kapitāls, bet valsts un pašvaldības līdzekļi tiek novirzīti jau uzsāktajiem muzeju rekonstrukciju projektiem.”
Antonijs Zunda, vēsturnieks: “Ņemot vērā Latvijas un daudzu tūkstošu latviešu traģisko likteni padomju režīma apstākļos, domāju, ka attiecībā uz Stūra māju nevar būt cita risinājuma kā šī objekta iekļaušana Latvijas Okupācijas muzejā. Tas būtu pareizākais un taisnīgākais lēmums no valdības puses. Okupācijas muzejam būtu jānodod pirmais stāvs un pagrabi, kur attiecīgi varētu ierīkot pastāvīgu ekspozīciju. Pārējo ēku varētu izmantot citiem mērķiem.”
Luīze Pastore, rakstniece: “Stūra mājas publiska pieejamība ir zāles vienlaikus gan pret kolektīvās atmiņas zudumu, gan pret šo mūsu valsts vēstures apziņā joprojām jēlo brūci. Lai tā sadzītu, jāveic pamatīgs izpētes darbs gan pašā ēkā kā būvē un simbolā, ko tā draudīgi nes, gan vēl nezināmajos un neizpētītajos vēsturiskajos notikumos, kas risinājušies ēkas pagrabos un gaiteņos. Šī ēka pati par sevi ir spēcīgs simbols, un nav iedomājams, ka tā varētu pārtapt par dzīvojamu vai biroju ēku. Stūra mājai būtu jākļūst par muzeju, t.i., jābūt publiski pieejamai, atvērtai vēstures izpētei.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
STŪRA MĀJA: ĪSA HRONOLOĢIJA
Ēka Brīvības ielā 61 (platība 8550 kv.m, seši stāvi) uzcelta 1912. gadā, arhitekts Aleksandrs Vanags (1879 – 1919);
1935. g. – ēku savā īpašumā pārņem Latvijas Iekšlietu ministrija;
1940. g. jūlijs – augusts – ēkas pirmā stāva un pagraba daļā sākas iekšējā izmeklēšanas cietuma izbūve, ko pabeidz 9. novembrī;
1941. g. janvāris – ēkas pirmajā stāvā ierīkotajā šautuvē sāk izpildīt nāves sodus;
1941. g. jūlijs – ēkā izvietojas dažādas nacistu izveidotās Latviešu pašpārvaldes iestādes, arī jauniešu organizācija “Nacionālā sardze”.
1944. – 1953. – sevišķi intensīvs padomju represiju posms; lēš, ka no tiešām politiskām represijām Latvijas teritorijā cietuši 120 000 – 170 000 cilvēku;
1954. – 1991. – PSRS Valsts drošības ministriju pārdēvē par Valsts drošības komiteju. Ar šādu nosaukumu iestāde Stūra mājā darbojas līdz PSRS sabrukumam.
1991. g. 24. augusts – ēku savā pārziņā sāk pārņemt Latvijas iekšlietu struktūras.
Kas notiks tālāk
Ministru kabinetā tuvākajā laikā jātiek izskatītam KM izstrādātajam informatīvajam ziņojumam par Stūra mājas nākotni.
Pozitīva lēmuma gadījumā no janvāra Stūra mājas pirmajā un pagraba stāvā varētu turpināties LOM izstādes un ekskursiju darbība.
Par Stūra mājas glābšanu joprojām var parakstīties portālā “Mana balss”.
