Amplitūda 4
Dobelnieku piedāvājuma amplitūda ir ļoti plaša, papildus top arī citi izstrādājumi ar lielāku pievienoto vērtību, kam putuplasts ir tikai viens no komponentiem. Rūpnīcā ražo gan tā sauktos sendviču paneļus, kam siltinājuma plāksnes jau apšūtas ar metāla loksnēm (var aplūkot vai katra modernā lielveikala fasādē!), gan apdares blokus, kam polistirolā iestrādātas (pielīmētas) keramikas flīzītes. Pēdējo montāža objektā nosacīti ir vienkārša (plastmasas distanceri un dībeļnaglas), vairāk laika prasa šuvju aizpildīšana, toties ēka tad izskatās kā mūrēta. Tā atjaunota pat Gaiļezera lielslimnīcas fasāde, kur laika zobs bija aizgrauzis Lodes slavenos sarkanos ķieģeļus. Tiesa, šāds risinājums ir dārgs, ap 33–35 eiro kvadrātmetrā (50 mm siltinājumam) vai vismaz par 10 eiro vairāk, nekā vidēji maksā analogs rezultāts ar dekoratīvā apmetuma apdari. Toties ekspluatācija drošāka un lētāka, un arī izskatās kā Vācijā, no kurienes nākušas šīs flīzītes!
Īpašs piedāvājums ir tā sauktais Dobeles panelis jeb paliekošo veidņu sistēmas, kam starp siltinājuma plāksnēm iestrādāts tērauda armatūras režģis. Ideja noskatīta Eiropā, šķiet vienkārša un reizē ģeniāla: kad paneļi objektā samontēti, tos atliek vien piepildīt ar betonu, un siena gatava, jo par veidni kalpo siltinājums. Lielā mērā tā ir atgriešanās pie celtniecības industrializācijas idejas, kad lielāko darba daļu padara rūpnīcā zem jumta, nevis būvlaukumā zem klajām debesīm.
Dobeles panelis ir interesants lielākos objektos, kur svarīgs ir temps, privātmājām tas nav sevišķi pieprasīts. Šķiet, lielā mērā tā ir arī domāšanas inerce, monolītā dzelzsbetona un putuplasta tradicionālā noniecināšana uz veselīgāko materiālu fona. Vai šos argumentus iespējams vismaz apstrīdēt?
