Putnu direktīvu par labu medniekiem negrozīs 1
Putni un to medīšana sabiedrībā vienmēr ir radījusi asas diskusijas, jo savā ziņā gaisa lidoņi daudziem simbolizē brīvību, spēju atrauties no zemes un pacelties debesu jumā. Padomes direktīva par savvaļas putnu aizsardzību tika pieņemta tālajā 1979. gadā un vēl pēc 35 gadiem arī pie mums Latvijā diktē, kad, kā un kādus putnus mēs medīsim. Šī direktīva arī ir tā, uz kuras pamata Latvijā tika aizliegtas pavasara putnu medības, ko daudzi jo daudzi mednieki uzskata par milzu zaudējumu. Tādēļ vīriem pret šo dokumentu nekad nav bijis daudz mīlestības.
Pavasara putnu medību aizliegums ir temats, kas agrāk vai vēlāk uzpeld jebkurā sarunā ar medniekiem. Viņi burkšķ par Eiropas līdzskrējējiem, kas pirms desmit gadiem nespēja nosargāt mūsu medību tradīcijas, viņi sūkstās par, viņuprāt, muļķīgajiem lēmumiem, jo šis medību veids jau nu noteikti nesamazināja sloku skaitu, toties visbiežāk ar nostalģiju atceras pavasara medību romantiku. Savukārt otra frontes puse – putnu draugi – ar tādu mazliet augstprātīgu cinismu smīkņā par šo zaudējumu, un pavisam nesen putnu vērotājs Kaspars Funts sociālā tīmekļa Twitter kādā diskusijā par putnu vērošanas fanātismu uzdeva retorisku jautājumu: “… labāk ir nevis vērot, bet šaut putnus, čīkstēt kā žurnāls Medības par sloku šaušanu pavasarī?”
Vēl viens liels putnu draugu arguments pret putnu medībām ir tas, ka putnam tak gaļas maz, vispār daudziem nezinātājiem izveidojies ļoti bīstams viedoklis, proti, mednieki lielākoties putnus nošauj un pēc tam vienkārši izmet, nevis pagatavo no tiem vakariņas. Ja arī kāds mēģina aizstāvēties un sacīt, ka nomedīto pīli noteikti pagatavo, tad atkal pretim argumenti – bet no vienas pīles paēst jau nemaz nevar!
Kopš sloku medību pavasara aizlieguma teju pirms desmit gadiem vienmēr ir cerēts, ka kādā mirklī tomēr būs izmaiņas direktīvā vai valsts attieksmē pret Eiropas Savienības vides politiku, īsāk sakot, daudzi joprojām cer uz brīnumu. Šogad rudenī nācās atzīt, ka, visticamāk, brīnuma nebūs, medību ierobežojumus nemīkstinās, gluži otrādi – jāgatavojas visļaunākajam.
23. septembrī Briselē Eiropas Savienības Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācija (FACE), kuras biedrs ir Latvijas Mednieku asociācija, rīkoja konferenci Jauna Putnu direktīvas vīzija un pozitīvā medību nozīme, kuras mērķauditorija bija Eiropas Komisijas pārstāvji, putnu aizsardzības organizācijas, kā arī mednieku organizāciju biedri. Konferences uzdevums bija parādīt, ka medības nu nebūt nav tas mehānisms, kas apdraud putnu skaitu un bioloģisko daudzveidību Eiropā. Šādas konferences nepieciešamība izkristalizējusies tādēļ, ka Eiropas Komisijas nākamais prezidents Žans Klods Junkers bija paziņojis, ka jāpārskata 35 gadus vecā Putnu direktīva un, iespējams, tā jāapvieno ar Biotopu direktīvu. Un tas jādara ne jau tādēļ, lai kaut kādā veidā atvieglotu mednieku dzīvi!
Putnu direktīva tapa laikā, kad Eiropas Savienībā bija vien deviņas dalībvalstis tagadējo 28 vietā. Tās tapšanas process nebija tik demokrātisks un caurspīdīgs, kā to visi būtu vēlējušies. Sākotnējās iniciatīvas nāca no diezgan ekstrēmi noskaņotiem putnu aizstāvjiem, kas ar savām emocijām arī diktēja Eiropas Komisijas noskaņojumu. Galīgā Putnu direktīvas versija tapa aiz aizvērtām durvīm, daudz kas no sākotnējās versijas pazuda, radot dokumentu, ar kuru daudzām dalībvalstīm ir lielas problēmas, uz tās pamata notikuši daudzi tiesu procesi – šajā ziņā Putnu direktīva Eiropas Savienībā ir viena no populārākajām.
2004. gadā FACE un Latvijas Ornitoloģijas biedrības mātes organizācija Birdlife International noslēdza sadarbības līgumu, kurā viens no uzstādījumiem bija par to, ka neviena no pusēm nemēģinās Putnu direktīvā ieviest kādas izmaiņas. Šim lēmumam bija ļoti nopietns pamatojums, proti, atverot Putnu direktīvu, pastāvēja un joprojām pastāv ļoti liela iespēja, ka tā tiks pārveidota līdz nepazīšanai, un ne jau uz labo pusi.
Desmit gadus pēc sadarbības līguma parakstīšanas abām pusēm ir jāsecina, ka atvērt Putnu direktīvu labprāt gribētu kāda trešā puse – proti, enerģijas ražošanas nozare. Kādēļ? Gluži vienkārši – Vācijā noteiktās vietās direktīva liedz būvēt vēja parkus un, aizbildinoties ar to, ka dokuments ir 35 gadus vecs, cer to pārskatīt, varbūt kādus nosacījumus mīkstināt. Izklausās jau labi, ja vien, kā lēš FACE juristi, tas nenotiktu uz mednieku rēķina. Redz, ja atļautu būvēt vēja parkus kādā no aizsargājamām putnu teritorijām, tad būtu jāmeklē kompromiss un kaut kas jāupurē. Šajā gadījumā tiktu upurētas mednieku intereses, un, kā uzsvēra FACE eksperti, piecu gadu laikā tas arī varētu notikt, ja vien “mēs nebūsim gatavi”. Tādēļ bija nepieciešama šī konference, lai dažādām iesaistītajām pusēm parādītu, ka medniecība nebūt nav lielākais drauds, bet gluži otrādi – mednieki īsteno daudz un dažādus projektus, kas tikai veicina savvaļas putnu aizsardzību.
Iepriekšējā sasaukuma EK vides komisārs Janezs Potočniks konferencē izteicās ļoti diplomātiski, uzsverot, ka vairāk nekā 35 gadus Putnu direktīva ir palīdzējusi aizsargāt Eiropas savvaļas putnus un atbildīgām un ilgtspējīgām medībām šajā procesā ir bijusi nozīmīga loma. Komisārs arī uzslavēja mednieku kopienas aktīvo iesaistīšanos savvaļas putnu populāciju saglabāšanā.
Konferences kontekstā stāsts ir par to, ka lielākais mednieku lobijs Eiropā, vēl pirms sāktas kādas normatīvo aktu izmaiņas, aktīvi darbojas, lai likumdevēji saprastu vienu būtisku faktu – upurējot medības kāda lielāka lobija labā, cietīs tikai un vienīgi putni. To arī mēģināja pierādīt, klātesošajiem parādot, cik tomēr liela loma ir medniekiem putnu aizsardzībā. Viens bija Īrijas piemērs, kad mednieki aktīvi iesaistās Skotijas baltirbes dzīvotņu atjaunošanā, kas ir nesis ievērojamus rezultātus. Vēl viens piemērs ir Francija, kur mednieku kopiena aktīvi iesaistās laukirbju populācijas uzlabošanā. Arī somiem bija daudz ko stāstīt par labajiem piemēriem.
Pret iespējamiem grozījumiem ir arī Birdlife International, un šīs organizācijas Briseles pārstāvis Ariēls Brunners vērsa klātesošo uzmanību uz to, ka, jā, no vienas puses, direktīva ir veca, bet, no otras puses, ir pagājis ilgs laiks, pirms izdevās tās prasības ieviest dzīvē visās dalībvalstīs. Lai arī ir daudz konfliktu, tomēr vienmēr esot instrumenti dialogam, un līdz šim ir pierādījies, ka direktīva patiesībā strādā, jo daudzviet putni atkal atgriežas. Atvērt direktīvu nozīmētu atgriezties 35 gadu senā vēsturē un sākt visu no sākuma.
Šī konference beidzās ar tādu kā vilšanās sajūtu par to, ka, visticamāk, jebkādas cerības par iespējamu medību ierobežojumu atcelšanu būs noteikti uz kādu laiku dziļi jānoglabā. Pirms tam vēl bija cerība, ka Putnu direktīvu varētu pārskatīt, lai risinātu daudzās dalībvalstīs samilzušās problēmas un konfliktus, toties tagad rādās, ka labākais iznākums būs tāds, ka neviens putnu direktīvu neatvērs. Galvenais uzdevums šobrīd ir nosargāt to, kas mums bijis līdz šim.
Kā norādīja FACE prezidents Žilbērs de Turkhaims, apkopojot mednieku nostāju, direktīvas prasības nākotnē būtu jāinterpretē daudz elastīgāk, lai novērstu liekus un nevajadzīgus konfliktus, kas patiesībā nav saistīti ar putnu aizsardzības statusu. Nākotnes galvenā prioritāte noteikti ir dzīvotņu aizsardzība, bet pats svarīgākais ir plašs motivētu cilvēku tīkls, kuri gatavi strādāt viena mērķa labā – lai aizsargātu savvaļas putnus.
Raksts veidots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
