G. Kļavinskis: – Jājautā, vai nodokļu maksātāji ir ar mieru ik gadu segt papildus 7 miljonus. 9
– Nu viņi jau to sedz jebkurā gadījumā, jo no kurienes tad nāk reklāmas nauda. Ja raugāmies makroekonomiski, tā vienalga ir patērētāju nauda, kas ieņemta vai nu ar nodokļiem, vai ar preces cenu, kurā ietilpst arī reklāmas izdevumi. Manuprāt, valsts mediju attīstībā ir pienācis brīdis beidzot pieņemt lēmumu, kā mūsu sabiedriskās raidorganizācijas tiks organizētas, finansētas un pārvaldītas. Jebkurā gadījumā ir jāizpilda mērķis, ka finansējums sabiedriskajam medijam ir stabils, prognozējams un neatkarīgs no politiskās lēmējvaras.
L. Rasa: – Ir saprotams, kāpēc privātās raidorganizācijas vēlas šādu risinājumu – tām būs lielāki reklāmas ieņēmumi. Bet ko no tā iegūs sabiedriskais medijs un LTV skatītājs, Latvijas Radio klausītājs?
– Lai funkcionētu demokrātiska valsts, sabiedriskais medijs ir absolūti nepieciešama tās daļa. Par demokrātiju diemžēl ir jāmaksā, un mums ir jānodrošina sabiedriskajai raidorganizācijai pietiekams finansējums. Tikpat neapstrīdami mums līdztekus tam ir vajadzīga tā kultūrvide, ko tradicionāli nodrošina drukātā prese. Un mums ir vajadzīgas arī privātās raidorganizācijas, kas atpūtina un izklaidē sabiedrību brīvajos brīžos, bagātinot cilvēku dzīvi. Tas ir tāds klasisks mediju koncepts, kas mums jāsakārto un jānostiprina.
G. Ščerbinskis: – Jūs pēdējos septiņus gadus dzīvojāt un strādājāt Vācijā. Vai nejūtaties atsvešinājies no Latvijas?
– No Latvijas neesmu bijis prom pavisam. Es strādāju Latvijas uzņēmumos, un arī manis paša uzņēmējdarbība bija cieši saistīta ar Latviju. Visu to izceļošanas vilni, ko es pieredzēju Bavārijas un citos Vācijas cietumos un tiesās tulkojot, tādu Latvijas sabiedrības sociālo griezumu es noteikti nekad citur nebūtu pieredzējis, sākot ar mūsu bezpajumtniekiem, pašnāvniekiem, vardarbības upuriem un tamlīdzīgi. Tā ka es neesmu bijis tik ļoti prom no Latvijas – drīzāk man ir bijusi tā tilta sajūta starp Latviju un Vāciju.
– Jūs savulaik kalpojāt sabiedrībai, vadot nevalstisko organizāciju “Delna”, pēc tam strauji pārsviedāties kalpot naudas varai “Parex bankā”. Kam kalposiet tagad?
– Jā, sabiedrībai – tā bija kalpošana, bet naudas varai es nejūtos kalpojis. Es aizbraucu no Latvijas treknāko gadu spicē. Tolaik bija ļoti maz cilvēku, kurus interesēja kalpošana sabiedrībai, – bija kredīti, īpašumi, tērēšanas kults. To laiku ļoti spilgti atceros, jo mani tobrīd tas ļoti demotivēja turpināt kalpot sabiedrībai. Un arī tas vecuma posms bija tāds, kur man gribējās sevi pierādīt. Bija arī ļoti konkrēts cipars – gribēju nopelnīt vienu sešciparu skaitli, lai zinātu, ka es to varu. To es sasniedzu. Tagad Latvijā atgriežos brīdī, kad, manuprāt, daudzi domā par braukšanu prom. Tas, kas ir noticis šā pēdējā gada laikā, tās ir fundamentāli būtiskas pārmaiņas un fundamentāli apdraudējumi Latvijai un Eiropai. Tas man patiešām ir ļoti būtisks personisks motīvs būt šeit tieši šobrīd un dot savu ieguldījumu, lai mazinātu šo apdraudējumu. Tas varbūt izklausās ļoti patētiski, bet es īsti neredzu citas iespējas. Es nejustos labi, tagad mierīgi vadot dienas kaut kur Vācijā. Es tiešām varu teikt, ka jaunos amata pienākumus Latvijā varu veikt labāk nekā citi, kas pretendēja uz šo amatu. Un arī tā bija ļoti būtiska motivācija.
– Tagad jums ir 1800 eiro mēnešalga uz papīra. Jūs iztiksiet ar to?
– Tas būs absolūti mazākais atalgojums, ko es esmu saņēmis pēdējo padsmit gadu laikā. Būs jāiztiek!
