L. Rasa: – Veidojas diezgan absurda aina: kā liecina pētījumi, jau pašlaik LTV7 raidījumiem krievu valodā lielāko auditorijas daļu veido latviešu skatītājs, nevis krievi. Tā var notikt arī ar šo trešo kanālu. No otras puses, ko tad pamatā cilvēki televīzijā skatās – tie ir izklaides raidījumi, filmas, seriāli, ekstrasensu šovi… Šādu raidījumu izveide prasa lielus finansiālus ieguldījumus, un Latvija taču te nevarēs mēroties ar lielvalsts TV industriju. 9
– Te mēs nonākam pie klasiskā jautājuma par mediju vērtēšanu pēc auditorijas sasniedzamības. Tas ir jautājums, kas saistās arī ar atsākto diskusiju par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus. Līdz ar šo soli no sabiedriskajām raidorganizācijām tiktu noņemts slogs absolūtos skaitļos būt līderim auditorijas sasniedzamības ziņā. Man būtiskāks šķiet jautājums – kuri krievi skatās šos raidījumus? Ļoti svarīgs sabiedrisko raidorganizāciju kvalitātes vērtēšanas kritērijs ir tas, cik lielā mērā esmu sasniedzis tieši to auditoriju, kuru esmu gribējis sasniegt. Ja runājam par sabiedriski politiskajiem produktiem sabiedrisko mediju piedāvājumā, svarīgi ir, vai šīs pārraides skatās tie viedokļu līderi, kas ietekmē krievu auditoriju Latvijā kopumā. Tas, ka politiskā diskusija skatītāju skaita ziņā neizkonkurēs Krievijas ekstrasensu šovu, ir pats par sevi saprotams. Jautājums ir tikai par to, vai mūsu politisko diskusiju skatās tie, kam to mērķējam, proti, cilvēki, kuri pēc tam to vēsti kā multiplikatori nesīs tālāk sabiedrībā.
– Bažas ir arī par jaunākas paaudzes Latvijas krieviem, kas vairākumā prot latviešu valodu. LTV3 mudinās viņus skatīties kanālu krievu valodā, nomācot interesi par saturu latviešu valodā?
– Es jums piekrītu. Kod, kurā pirkstā gribi, šeit visi sāpēs. Es nezinu, kas būtu tas ģeniālais vislabākais risinājums. Katrā ziņā mediju lietošanas paradumi lielā mērā ir saistīti ar valodu, ko cilvēks izmanto ikdienas saziņā. Ja cilvēks pamatā saziņā izmanto krievu valodu, viņš arī informāciju saņem šajā valodā. Baidos, ka mēs te nevarēsim panākt, lai kaza paliek dzīva un vilks paēdis. Kaut kas no šīm interesēm ir jāupurē, un tādā karā valoda diemžēl pārvēršas par sekundāru jautājumu. Turklāt nevaram aizmirst arī vecāka gadagājuma cilvēkus, kas vēl ir padomju laika paaudze, kuriem nav tik labas latviešu valodas zināšanas. Tas nozīmē, ka pieprasījums pēc vietējās informācijas krievu valodā objektīvi pastāvēs vēl ilgākā laika perspektīvā. Tāpēc, runājot par LTV3 ieceri, man nav labākas atbildes, ar kādiem instrumentiem šobrīd strādāt. Jo mūsu spēks ir tieši saturā. Mūsu spēks ir tajā, ka mēs neesam Krievija, mēs esam principiāli ar citām vērtībām – mēs esam demokrātiska sabiedrība, mēs esam atvērti, un mūsu pienākums ir šo atvērtību izmantot, lai sevi sargātu.
V. Krustiņš: – Jautājums ir par mūsu mediju efektivitāti cīņā pret Krievijas ietekmi.
– Mums nav citu instrumentu, kā parādīt to, ka esam labāki nekā Krievija. To varam apliecināt ar savām vērtībām, ar saviem priekšstatiem, kā arī, protams, nodrošinot šeit cilvēkiem cieņpilnu dzīvi arī materiālā ziņā. Te vajadzīgi kompleksi risinājumi.
– Nupat pie Gaismas pils norisinājās medicīnas darbinieku pikets, viņu vidū bija arī krievi. Un ko tad jūs iestāstīsiet cilvēkiem par Latvijas vērtībām, ja, redziet, ministrs neiznāca pie protestētājiem?
– Kā ierēdnis ministra rīcību nedrīkstu komentēt. Bet vēlos uzsvērt, ka būtiskā atšķirība ir tā, ka Latvijā cilvēki var demonstrēt par jebko, kamēr, teiksim, Krievijā viņi to nevarētu darīt.
L. Rasa: – Esat minējis, ka sabiedriskā medija iziešana no reklāmas tirgus iespējama jau no nākamā gada. Vai ir skaidrs, kā tiks aizpildīts tas robs, ko sabiedriskajiem medijiem radīs zaudētā reklāmas nauda? Prasīs papildu naudu no nodokļu maksātājiem!
– Tas vēl nav skaidri izlemts. Pie šā jautājuma strādā Saeimas deputāta Kaimiņa vadītā darba grupa.
