“Ja dzīvotu Latvijā, es nemūžam neuztaisītu filmas par Latviju.” Saruna ar Ņujorkā dzīvojošo režisori Signi Baumani 8
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ceturtdien, 13. oktobrī, devīto Rīgas Starptautisko kinofestivālu (“Riga IFF”) atklās Ņujorkā dzīvojošās latviešu režisores SIGNES BAUMANES jaunākās pilnmetrāžas animācijas filmas “Mans laulību projekts” nacionālā pirmizrāde.
Filma ir muzikāls, aizraujošs pētījums par tās galvenās varones attiecībām ar laulību un mīlestības gaidām PSRS pēdējā desmitgadē un īsi pēc “sarkanā milža” sabrukšanas. Signe Baumane atzinusi – filmas iedvesma, tāpat kā citi viņas darbi, bijusi personiska, šoreiz – viņas otrā laulība, kaismīga un dramatiska.
“Mans laulību projekts” ir Signes Baumanes otrā pilnmetrāžas animācijas filma, veidota autortehnikā, savienojot papjēmašē dekorācijas ar zīmētiem tēliem, kuriem visiem ir pašas autores vaibsti. Filma ir ar lielu mīlestību veidots darbs, kas skatītāju spēs ne tikai pārsteigt un sasmīdināt, bet arī izkustināt vienu otru stereotipu – gan par laulības institūtu, gan romantisku mīlestību.
Tikko uzsācis ceļojumu pasaules filmu festivālos, “Mans laulību projekts” jau guvis starptautiskus panākumus – pirmizrādīts prestižajā Traibekas kinofestivālā Ņujorkā, saņēmis Ansī kinofestivālā žūrijas specbalvu, uzvarējis Dānijas animācijas filmu festivālā Viborgā, tam piešķirta arī Vudstokas filmu festivāla “Ņujorkas sievietes kino un televīzijā” balva par izcilību režijā.
– Jūs savai otrajai pilnmetrāžas animācijas filmai “Mans laulību projekts” esat veltījusi astoņus gadus – ironiskā kārtā, iespējams, vairāk laika, nekā ilgst daža laulība.
S. Baumane: – Tas laikam ir animatora lāsts – tu strādā katru dienu, tev ir interesanti, un tu nepamani, ka garām pazibējuši astoņi gadi, bet tu esi izstāstījusi tikai vienu stāstu. Kaut gribētu izstāstīt vēl divdesmit. Pēc astoņiem gadiem tumšā istabā esmu kā putniņš, izlaists brīvībā, – ļoti apjukusi.
Animatora dzīve nozīmē to, ka ilgi dzīvo skapī, tad iznāc ārā, kaut ko pakliedz, pačivini, un tad atkal taisi nākamo filmu.
Man ir prieks, ka beidzot izlaižam filmu pasaulē, kaut mazliet baiļojos, vai pēc pandēmijas cilvēki vispār nāks uz kino. Lielākais kompliments, ko nesen saņēmu Traibekas filmu festivālā, – tavu filmu skatoties, es pat aizmirstu, ka tā ir animācija.
– Jūsu iepriekšējā pilnmetrāžas filma “Akmeņi manās kabatās” bija ļoti personisks, autobiogrāfisks stāsts par depresiju. Vai tikpat personisks ir arī “Mans laulību projekts”, vēstot par sievietes – Zelmas – pieaugšanas ceļu, kas iet cauri arī divām šķirtām laulībām?
– Mani kā filmu veidotāju un stāstnieci interesē reportāža no cilvēka iekšpasaules. Tā dēvētais “human condition” (angļu valodā – cilvēka stāvoklis) jeb jautājums – kā tas ir, būt cilvēkam, kā mēs iekšpusē jūtamies. Un es esmu tas cilvēks, kurš savu iekšpusi pazīst vislabāk, tāpēc personīgās dzīves elementi manu stāstu stiprina.
No otras puses, filma nav tīri autobiogrāfisks materiāls, mana dienasgrāmata vai memuāri – tēli ir salikti kopā no vairākiem cilvēkiem.
Tomēr filmas patiesība ir balstīta uz manām personiskām pieredzēm un manu pasaules piedzīvojumu. Varu teikt, ka mana personiskā dzīve ir iedvesmojusi šo stāstu. Reizē “Mans laulību projekts” ir izklaidējošs, provocējošs un domas raisošs mūzikls – 23 dziesmas, ko iedziedāja satriecoši lieliskais trio “Limonāde” – gluži kā drāmas teātrī, bet bez vaimanām par to, cik reizēm bēdīgi gājis.
– Zelmas attiecību piedzīvojumos no bērnības līdz pieaugušo dzīvei pavisam citā gaismā ieraugām romantisku mīlestību. To caur neironu ķēdēm un hormoniem bezkaislīgi diriģē Bioloģija, kas filmas latviešu versijā runā Gunas Zariņas balsī.
– Bioloģija ir tikai viena daļa. Ir arī otra – filmā Zelmai vienmēr dzied trīs sirēnas – tā ir romantiskā mīlestības daļa. Un vēl ir Zelmas uztvere – tas, kā cilvēks piedzīvo, pārdzīvo iemīlēšanos, kā viņa par to stāsta. Nav tikai bioloģija, nav tikai mīlestības dekonstrukcija (smejas). Mīlestības noslēpums paliek. Kad sākām reklamēt filmu, saucām to par bioloģisko trilleri, sakot – ja gribi zināt, kas nogalināja tavas iepriekšējās attiecības, tad tev ir jāredz šī filma.
– Ironiski, ar humoru… No sirds sasmējos ikreiz, kad Zelma viņas attiecību līkločos pārvēršas vai nu par dusmās šņācošu kaķīti, vai par iemīlējušos ronīti…
– Tā kā Zelma dzimusi Krievijā, tad te ir atsauce uz “morskoj kotik” jeb ronīti…
– Kad jums pašai reiz jautāja, kādai mīlestībai ticat, jūs atbildējāt – egalitārai. Ko jums tas nozīmē?
– Tā ir līdztiesīga mīlestība. Viens no filmas vēstījumiem ir par nelīdzvērtīgu mīlestību, kad viens partneris ir labāks, pārāks un otrs ir kā šī cilvēka kalps. Ja vienam partnerim nav balsstiesību attiecībās un nav iespējas izpaust sevi un būt attiecībās ar savu “es”, ja kādam sevi visu laiku jānoliedz, tad patiesa intimitāte tādās attiecībās nav iespējama.
Patiesa intimitāte ir pilnīga uzticēšanās, kā tango deja, kurā nav tā, ka tikai vīrietis ir šis aktīvais un sieviete – pasīvā, bet ir arī sieviete, kas arī vada šo deju, tas notiek pamīšus.
– Sievietes uzdevums ir nosargāt nevainību un tad izdevīgi apprecēties, būt skaistai, klusai un noslēpumainai, lai patiktu vīrietim. Zelma šādu morāli dzird viņas padomju bērnībā. Savādi, tas laiks šķiet tālu pagātnē, bet arī tagad arvien kāds tiecas norādīt, kādai jābūt sievietei – viņai, piemēram, nav jādienē, viņai jāaizliedz aborta tiesības… Kāpēc šie jautājumi arvien ir mūsu dienaskārtībā?
– Es nedomāju, ka šādi uzskati raksturīgi tikai padomju audzināšanai. Arī Amerikā centieni norādīt sievietei, kā viņai jāizskatās, kādai viņai jābūt, ir ļoti līdzīgi. Vidusmēra cilvēku sabiedrībā tu zini, ka vari būt sieviete tikai vienā konkrētā veidā. Kāpēc tā, man grūti pateikt.
Laikam sieviešu apspiešana ir dziļi iesēdusies mūsos tūkstošiem gadu garumā, piemēram, dedzinot raganas.
Arī pašas sievietes pieņem šo savu vietu sabiedrībā. No bērna kājas dzirdam, piemēram to, ka sievietes slikti brauc ar mašīnu, lai gan procentuāli tikpat labi vai slikti brauc arī vīrieši. Varbūt tāpēc es gribu stāstīt savu stāstu, lai pateiktu, ka nevajag projicēt uz sievietēm šo mitoloģiju, gribu parādīt, kas es esmu, kā es dzīvoju, ko jūtu no iekšpuses un kā gribu dzīvot. Protams, neesmu tik naiva, lai domātu, ka viena filma kaut ko izmainīs.
– Tikmēr vēlēšanās balsis iegūst kāds, kurš uztur stāstu par tā dēvēto dabisko ģimeni.
– Mana filma savā ziņā ir atbilde uz jautājumu, kāpēc cilvēkus tik viegli ir uzkūdīt pret citādi esošajiem. Atbilde ir ķīmiskā vielā, oksitocīnā, kas reizē gan stiprina saiti starp cilvēkiem, piemēram, bērnu un māti, bet liek arī norobežoties no citas grupas, no svešā.
Piemēram, vienas sporta komandas fani ienīst otras fanus – to liek tas pats oksitocīns.
Es, protams, ļoti vienkāršoju. Mūsu politiķi pārņem šo naida spēju pret citādi esošajiem un to uzkurina, jo savā ziņā esam tādas bioloģiskas lelles. Tomēr jāatceras, ka laulība tomēr nav bioloģisks process, bet sabiedrības nosacījums, tomēr tā arī tiek balstīta uz mīlestību vai savstarpēju patiku.
– Šķiet, “Manu laulību projektu” atšķirīgi uztvers Eiropā, Amerikā un citādi – kādreizējā Padomju Savienībā dzīvojušie. Nevaru nepamanīt, piemēram, padomju sadzīves ilustrācijas Zelmas bērnībā tālajā Sahalīnā.
Tur vērtība ir pat vīrietis ar pudeli sādžas dubļos, tāpēc ka vīrietis. Un – cik saprotams liekas stāsts par ārzemnieka spožo laulību piedāvājumu kā iespēju izrauties no 90. gadu Latvijas nabadzības.
– Ar ļoti lielu interesi gaidu tikšanos ar Latvijas skatītājiem. Gribu redzēt, vai visas šīs nianses tiks pamanītas. Tomēr ir bijušas jau vairākas filmas izrādīšanas Amerikā – Traibekā, Ansī, Vudstokā, kas šķiet ļoti tālu no filmas konteksta, tomēr sievietes nāca klāt ar asarām acīs, sakot – tas ir mans stāsts. Kad jautāju – kura epizode, viņas saka – viss stāsts no sākuma līdz beigām.
– Jūs filmās arvien atgriežaties Latvijā, tomēr esat izvēlējusies dzīvot un strādāt Ņujorkā.
– Pārfrāzējot joku – tu vari izņemt meiteni no Latvijas, bet ne Latviju no meitenes. Esmu latviete caurcaurēm, kaut es arī saprotu Ameriku. Tomēr jāsaka, ja dzīvotu Latvijā, es nemūžam neuztaisītu filmas par Latviju. Cilvēki memuārus bieži raksta dzīves beigās, kad attālināti var saskatīt kopsakarības, tāpat arī es, dzīvojot Ņujorkā, citādāk redzu gan savu dzīvi, gan vēsturi.
Kad atbraucu uz Ameriku 1995. gadā, visi teica – tu esi no Krievijas. Tad es stāstīju, kas ir Latvija, un daru to arvien – par savu zemi, valsti, pagātni. To darot ilgi, tu noapaļo, novienkāršo cilvēkiem saprotami.
Latvijā es būtu iekšā šajā sarežģītībā, tas neļautu paskatīties tādā veidā.
Latvieši arī nepieņemtu tādu vienkāršošanu. Man bija ļoti bail rādīt Latvijā “Akmeņus manās kabatās” gan tāpēc, ka te ļoti personiski bija stāsts par manu ģimeni, kas viņus, iespējams, aizvainotu – un tā arī notika –, gan tāpēc, ka šaubījos, vai esmu pareizi uzķērusi mūsu vēsturi. Piemēram, Otro pasaules karu Latvijā izstāstīju divās minūtēs.
– Arvien karsts kartupelis ir sievietes seksualitātes tēma, pie kā atgriežaties savās filmās, arī jaunajā.
– Manā vizītkartē jeb “elevator pitch” (burtiski – “lifta runa”) saku – esmu uztaisījusi ļoti daudz īsfilmu par seksu un vienu garo filmu par depresiju, un savā jaunajā darbā savienoju depresiju un seksu, tāpēc taisu filmu par laulībām.
– Veidojot filmu, jūs domājat par konkrētu skatītāju, kuru gribat uzrunāt?
– Visas savas filmas taisu draugiem. Cilvēkiem, kuri sapratīs. Viņi var būt jauni, veci, dažādi, bet visiem ir līdzīga pasaules uztvere. Protams, pirms Latvijas pirmizrādes iekšā ir nemiers. “Akmeņi manās kabatās” pirmizrādē nervi bija tik ļoti saspringti, ka man vajadzēja iziet un pastaigāties. Iespējams, arī šīs filmas laikā iziešu pastaigāties. Latvieši gan parasti nesvilpj.
