Nepakļaujoties Krievijas gāzes šantāžai, cilvēku drošība ir augstāk par peļu labsajūtu 19
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nesen Rīgā pie Ministru kabineta ēkas notika pikets, kurā daži dabas draugi protestēja pret valdības lēmumu atļaut cirst jaunākus kokus. Manuprāt, valdības iecere ir pamatota – palielināt apkurē izmantojamās šķeldas ražošanu.
Savukārt piketa pieteicējs Jānis Balodis aģentūrai LETA izteicies, ka grozījumi Ministru kabineta noteikumos esot pretrunā Latvijas Ornitoloģijas biedrības ieteikumiem. Turklāt ciršana īpaši apdraudot mežirbju populāciju, jo koku apkārtmērs vairs nebūšot piemērots dobumu un ligzdu veidošanai.
Izklausās iespaidīgi! Man gan tas bija jaunums, jo līdz šim dzīvoju naivā pārliecībā, ka irbes ligzdo nevis kokos, bet gan uz zemes…
Ļaunprātīgā un neglābjamā Latvijas mežu iznīcināšana – viens no noturīgākajiem mītiem, kas nostiprinājies daudzu cilvēku apziņā. Drīz vairs nebūs kur sēņot! Patiesībā pēdējos simt gados mūsu mežu platības palielinājušās vairāk nekā divas reizes.
1923. gadā tikai 23% no Latvijas teritorijas klāja meži, bet šodien jau 53%. Realitāte ir tāda, ka ne tikai lapsas un stirnas, bet nu jau arī vilki, pat lāči šiverē pa māju pagalmiem.
Saprotams, putniem patiktu, ja meži vispār netiktu izcirsti un visa Latvija pārvērstos par vienu lielu Moricsalas rezervātu. Vēl labāk – ja cilvēce vispār pazustu no šīs pasaules.
Un tad rodas jautājums – kur aug kājas šādām aktivitātēm? Vai tiešām cilvēki nespēj saskatīt kopējo bildi, kurā līdzās ekoloģijai svarīga ir arī cilvēku drošība un labklājība?
Saprast, ka jebkurš projekts, kas palielina vietējo resursu īpatsvaru enerģijas ražošanā, vairo Latvijas enerģētisko neatkarību, tātad arī mūsu brīvību. Kaimiņos atrodas Krievija, kas ekoloģiju izmanto, lai ciniski piesegtu savas ekonomiskās un politiskās intereses.
Atcerēsimies – savulaik PSRS aktīvi atbalstīja dažādas miera kustības Rietumos. Vēl 80. gadu sākumā, tātad jau pēc padomju iebrukuma Afganistānā, pret NATO raķetēm Eiropā cītīgi demonstrēja pašreizējais Vācijas kanclers Olafs Šolcs. Tolaik viņš bija biežs viesis Austrumvācijā, kur tusēja ar komjaunatnes un kompartijas funkcionāriem.
Šodien raķetes nomainījuši citi ieroči – nafta un gāze. Tāpēc tiek mēģināts traucēt jebkuru iniciatīvu, kas apdraud Krievijas monopolu enerģijas tirgū.
2014. gadā toreizējais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens brīdināja, ka “Krievija veic sarežģītas dezinformācijas operācijas un aktīvi sadarbojas ar nevalstiskajām vides organizācijām, kas iestājas pret slānekļa gāzes ieguvi. Tās mērķis – saglabāt Eiropas atkarību no Krievijas gāzes”.
Īpaši pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā redzam, ka viņam bija taisnība. Un tomēr joprojām daudzi uzķeras uz veikli pamestām idejām, ka atomenerģija ir nāvējoša, slānekļa gāzes ieguve posta zemes dzīles, sašķidrinātās gāzes termināļi apdraud jūru, kūdras ieguve (un jo īpaši tās dedzināšana) rada milzīgu izmešu daudzumu, malkas krāsnis tuvina planētu klimata katastrofai, vēja parki rada troksni, baida putnus un bojā ainavu, bet koku ciršana traucē mežirbes.
Tāpēc vismaz man neizpratni rada cits valdības lēmums. Proti, iecere līdz 2030. gadam Latvijā atteikties no kūdras izmantošanas enerģētikā, pretī saņemot 184 miljonus eiro no ES Taisnīgas pārkārtošanās fonda.
Vai tiešām varam cerēt, ka līdz tam laikam atrisināsies visas enerģijas problēmas? Bet ja nu tas nenotiks? Varbūt cilvēki 2030. gadā ar nostalģiju atcerēsies kūdras briketes, kas daudzus latviešus glāba no nosalšanas Otrā pasaules kara gados.
Arī sociālajos tīklos valda neizpratne – kāpēc enerģētiskās krīzes priekšvakarā triecientempā jāpieņem lēmumi, kas palielina atkarību no ievestajiem resursiem un kaitē vietējai uzņēmējdarbībai?
Bet labā ziņa ir tā, ka pasaule pamazām tomēr nāk pie prāta. Vēl pagājušā gada jūnijā Dānija atsauca būvniecības atļauju Norvēģijas–Polijas gāzes cauruļvadam “Baltic Pipe”, kam vajadzēja iet cauri Dānijas teritorijai. Formālais iemesls darbu pārtraukšanai – nepieciešamība papildus izvērtēt, vai projekts nekaitēšot meža sicistas (lēcējpeļu dzimtas grauzējs) un sikspārņu populācijai, kas dzīvo cauruļvada būvniecības zonā.
Tolaik vēl pilnā sparā turpinājās gāzesvada “Nord Stream 2” būvdarbi, pa “Nord Stream 1” uz Vāciju plūda Krievijas gāze. Savukārt 900 kilometru garais “Baltic Pipe” bija iecerēts kā alternatīva Krievijas gāzes piegādēm.
Ieguldījums Polijas, patiesībā visa Baltijas reģiona enerģētiskajā drošībā. Nedēļu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, 1. martā “Baltic Pipe” projektam atkal tika dota zaļā gaisma.
Paredzams, ka celtniecības darbi pilnībā noslēgsies šī gada oktobrī, tātad apkures sezonas sākumā. Bet tagad mēģināsim atbildēt uz jautājumu – vai gāzesvada būvdarbi kaut kādā veidā ietekmēs Dānijas peles?
Protams, ka ietekmēs, turklāt negatīvi. Vienkārši karš pilnībā izmainīja prioritātes, un cilvēku drošība tika nostādīta augstāk par peļu labsajūtu. Tā tam arī jābūt.
