Putni kliedz. Anda Buševica par JRT iestudējumu “Jaunības putns ar saldo balsi” 0
Jautājums, kas neatstājas līdz pat izrādes beigām: kāpēc no visām Tenesija Viljamsa lugām režisors Vladislavs Nastavševs iestudēšanai uz Jaunā Rīgas teātra skatuves izvēlējies tieši “Jaunības putnu ar saldo balsi”?
Atšķirībā no Latvijas teātros bieži iestudētajām “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta”, “Ilgu tramvajs”, “Stikla zvērnīca” vai pat režisora debijas uz Nacionālā teātra skatuves pirms sešiem gadiem ar Tenesija Viljamsa “Pērnvasar negaidot”, 1959. gadā tapušās lugas “Jaunības putns ar saldo balsi” sižets vēsta par aizgājuša laikmeta tēmām.
Par Holivudas zvaigznes Aleksandras Del Lago spožumu un postu, par novecojošu jaunuli Šānsu Veinu, kurš caur gultu vēl cer paspēt ierāpties pārtikušo un vareno panteonā, vēstī par atkarību no narkotikām, par kukluksklana gājieniem autoritatīva bosa pārvaldītā Amerikas mazpilsētā.
Tenesijs Viljamss lugu “Jaunības putns ar saldo balsi” veltīja īpaši aktrisei Talulai Bankhedai, arī Latvijas teātru vēsture glabā leģendas par Antras Liedskalniņas saspēli ar Ģirtu Jakovļevu 1977. gada Nacionālā teātra izrādē.
Varbūt režisors JRT aktieros ieraudzījis izcilus lugas tēlu prototipus? Baibas Brokas aizturētais spēks un dedzinošā pašironija kādreizējās dīvas lomā patiesi aizrauj, viņas dēļ šo izrādi noteikti vērts redzēt.
Ivars Krasts jaunuļa, kurš sapņo pakāpties uz iekšēju sāpju mocītās lauvenes pleciem, tēlā prasmīgi izzīmē iekšēju nevarību, par sevi nepārliecinātu cilvēku, taču viņā tā arī neieraugu iemirdzamies lugā ierakstīto Šānsa Veina īpašo valdzinājumu, izskaidrojumu, kāpēc viņa dēļ sievietes gatavas uz neprātīgu rīcību.
Cieši pārliecināta par režisora Vladislava Nastavševa talantu, uzmanīgi sekoju stāstam par laikmetu, kurā cilvēki sabiedrībā zināja savu vietu un ticēja, ka pārticīga, skaista dzīve lemta vien īpašajiem un, lai par tādu kļūtu, vērts iet pāri līķiem.
Izrādē teksta ir ļoti daudz, tas ir asprātīgs, tad nu ieklausos dialogos, cenšoties saklausīt kādu arī šim laikam aktuālu vēstījumu.
Taču, lai kā arī pūlētos, izrāde tiecas sašķīst divos atšķirīgos stāstos.
Viens ir Del Lago un Šānsa, divu, kā viņi paši sevi sauc, briesmoņu spēkošanās, tiecoties pārspēt vienam otru brīvībā ļauties ilgām, sapņiem un nemieram, brīvībā no sabiedrības un arī morāles normām.
Ja šī spēkošanās pārtaptu jutekliskā mīlas stāstā, es labprāt skatītos šādu izrādi. Taču šajos divskatos ielaužas trilleris ar pakaļdzīšanos: Šānsu, kurš ir atgriezies savā jaunības pilsētā, lai satiktu jaunības mīlestību (Jana Čivžele), grasās nogalināt viņas tēvs, autoritārs politiķis Boss Finlijs.
Kliedzošais un klepojošais despots Vilis Daudziņš Finlija lomā ar savu talanta spēku patiesi spēj radīt kriminālintrigas spriedzi, taču šai izrādē ir vesela virkne tēlu, kas tā arī netiek pie spēlēšanas.
Ja lugā ir attiecību trijstūris, tad kāpēc Janas Čivželes Hevenlijai iedalīta vien upura loma, trīsas un balta klusēšana? Kostīmu māksliniece Rūta Kuplā radījusi stilīgus krustmātes Nannijas (Regīna Razuma), mis Lūsijas (Sandra Kļaviņa), ārsta Skadera (Varis Piņķis) vizuālos veidolus, taču viņu vēstījums uz skatuves ir noderīgs vien sižeta tālākvirzībai.
Šī varēja būt izrāde, kas liek iegaumēt jaunu aktieru vārdus – nelielās lomās Raivis Mediss, Rūdolfs Apse –, taču patiesībā viņu atveidotajiem personāžiem izrādē nav vietas, un tā arī neizdodas papildināt galveno varoņu risināto stāstu.
Kā vairākumā savu izrāžu, Vladislavs Nastavševs ir arī tās scenogrāfijas un mūzikas līdzautors. Izrādes darbība notiek pamestā peldbaseinā, stilīgi zilzaļās flīzes ir stāsts par baudpilnas, modernas dzīves alkām, arī norāde uz jūras tuvumu un kūrorta dzīvesveidu. Skatuves priekšplānā izveidotais baseins ir bedre, nemitīgs apdraudējums aktieriem pārvietojoties, un tajā pa brīdim smagi un riskanti arī kāds iekrīt.
Baibas Brokas un Ivara Krasta divskatiem skatuve ir pārāk liela, to aizpildīt palīdz it kā no tāluma skanošā mūzika – citreiz tas ir viegls džezs, citreiz kliedzoši putni. Izeja no šīm vienaldzīgajām vai disonējošajām skaņām ir cēliena beigās skanošā Annas Ķirses oriģinālkompozīcija, kurā ieskanas baznīcas “Aleluja”.
Šī ir izrāde, kurā režisors laikam visskaidrāk savu vēstījumu nodevis tieši caur skaņām. Aleksandra Del Lago, paģiru mocīta, ieminas, ka baloži aiz loga laikam kliedz falsetā, un fonā skanošo putnu kliedzieni tiešām ir kropli un neciešami.
Taču izrādē kliedz arī aktieri, pret Baibas Brokas ieturēto eleganci Ivara Krasta izmisuma kliedzieni skan gluži necilvēcīgi, savas varas un vienlaikus nevarības apziņā kliedz Viļa Daudziņa spēlētais pilsētas boss.
Tā kā izrādes tekstos es tā arī nespēju atrast verbalizētu skaidrojumu šiem kliedzieniem, man prātā nāk Edvarda Munka glezna “Kliedziens”. Munks apraksta gleznas ierosmi: reiz saulrieta pastaigā ar draugiem viņu piemeklējusi halucinogēna vīzija, viņš esot dzirdējis, kā daba kliedz. Gleznas popularitāte ir liecība, ka šī pieredze nav sveša daudziem, kliedziena iemesli nav izzināmi, bet piedzīvot to var visai skaidri.
Izeju no šīs neciešamās sajūtas, kad pasaule apkārt pārvēršas kliedzienā, katrs meklē, kā māk, –
cits rītasvārku kabatā glabā nomierinošu zāļu pudelīti, cits sapņo par neiespējamu atgriešanos jaunībā un nevainības atgūšanu, cits izeju no nepanesamā pasaulīgā atrod baznīcas “Aleluja”.
Tenesijs Viljamss, “Jaunības putns ar saldo balsi”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
Režisors: Vladislavs Nastavševs, scenogrāfi: Vladislavs Nastavševs un Edgars Kļaviņš, kostīmu māksliniece: Rūta Kuplā, oriģināldziesmas “Aleluja” autori: Vladislavs Nastavševs, Anna Ķirse, komponiste, aranžētāja un muzikālā noformējuma autore: Anna Ķirse.
Lomās: Baiba Broka, Ivars Krasts, Sandra Kļaviņa, Vilis Daudziņš, Jana Čivžele, Jevgēnijs Isajevs, Regīna Razuma, Matīss Budovskis, Raivis Mediss, Rūdolfs Apse, Varis Piņķis.
Nākamās izrādes: 18., 19. decembrī.
Vārds skatītājiem
Piektdienis (anonīmi): “Skaudri, bet nevienu brīdi nevar teikt, ka kaut kas būtu izdomāts. Turklāt vēl visam pa virsu arī populistiskā afroamerikāņu tēma (Donalds un pārējie). Patiesi skumjš stāsts par visiem. Vilis Daudziņš ir dimanta mirdzumā, un Baiba Broka, Ivars Krasts, kā arī pārējā komanda ir lieliski. Baseinam nav ne vainas – abstrakcija, kura aicina nedomāt viesnīcas un miljonāra villas, bāra un pludmales dekorāciju dimensijās, bet plašāk – par visiem mums, arī tiem, kas “patiesībā” savu un paziņu dzīvi šajā lugā neredz.”
Ilze (anonīmi): “Man prieks, ka izrāde kādu uzrunāja un kādam patika… Nomocījos pirmās divas stundas un sevi atbrīvoju… Cerams, otrais cēliens bija to vērts, lai to baudītu.”
Dace (anonīmi): “Izcila režija, perfekta radošā komanda, brīnišķīgi aktierdarbi, jo īpaši Baiba Broka un Ivars Krasts!”
www.jrt.lv
