Putins vairs nav spējīgs izbeigt karu, pat ja viņš to vēlētos 0
Pat ASV prezidents Donalds Tramps, kurš nav zināms kā Krievijas kritiķis, ir paudis neapmierinātību ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina vilcināšanos attiecībā uz pamieru Ukrainā. Kāpēc Putins, trīs gadus pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka viņa armija nespēs kaujā iznīcināt Ukrainu, šķiet tik nevēlīgs pieņemt jebkāda veida pamieru?
Krievijas karš Ukrainā
Lai gan Krievija pēdējā laikā guvusi zināmus panākumus uz zemes – īpaši izspiežot ukraiņus no pašas Krievijas Kurskas reģiona –, izšķirošas militāras uzvaras izredzes joprojām ir niecīgas, par to plašāk raksta portāls Foreign Policy. Maskavas spēki zaudē karavīrus un tehniku milzīgos apmēros, un analītiķi šaubās, cik ilgi Krievijas ekonomika spēs ražot pietiekami daudz materiālu, lai uzturētu fronti.
Ukrainas izlūkdienests apgalvo, ka Kremlis apzinās – karš jābeidz līdz 2026. gadam, ja Krievija vēlas izvairīties no nopietna ģeopolitiskās ietekmes zuduma.
Tomēr Putins nebremzē karu. Viņš nav piedāvājis nekādas piekāpšanās, kas kaut vai attāli liecinātu par miera iespēju, ja vien Ukraina nekapitulēs, raksta portāls. Neskatoties uz ASV un Krievijas sarunām par pamieru, Kremļa pārstāvis Dmitrijs Peskovs šonedēļ runāja par neizbēgami “ilgstošu procesu”.
Tikmēr Krievija turpina apšaudīt Ukrainas pilsētas ar raķetēm un droniem, un Putins tikko paziņojis par plānu šopavasar iesaukt vēl 160 000 vīru armijā – augstāko iesaukšanas apjomu pēdējo 14 gadu laikā.
Tajā pašā laikā Krievijas bruņotie spēki katru mēnesi piesaista tūkstošiem karavīru ar līgumrekrutēšanu. Kara pauzēšana varētu šķist loģiska izvēle izsmeltajai Krievijai, taču valsts ilgtermiņa militarizācija turpinās pilnā sparā.
Putins, iespējams, uzskata, ka, turpinot vilcināties, viņš var izspiest vēl lielākas piekāpšanās no Trampa, kurš arvien vairāk šķiet gatavs noslēgt jebkādu vienošanos ar Krieviju – pat ja tas nozīmētu piespiest Ukrainu sabrukt, tā rakstīts portālā. Putins var cerēt, ka Vašingtona viņam dāvinās to, ko viņš nav spējis panākt kaujas laukā.
Putina iekšējās motivācijas
Putins, kuram pāri visam rūp sava drošība, var uzskatīt, ka kara izbeigšanas riski pārsniedz tā turpināšanas riskus. No vienas puses, pašreizējais kara līmenis nav ilgtspējīgs ne ekonomiski, ne demogrāfiski – lai gan Krievijas iedzīvotāju skaits ir lielāks nekā Ukrainai, tā zaudē karavīrus daudz straujāk.
No otras puses, strauja karadarbības pārtraukšana nes sev līdzi acīmredzamus ekonomiskus un sociālus draudus. Kara pēkšņa izbeigšana – un ar to saistītā milzīgā tēriņu stimula pārtraukšana – var iznīcināt sociālo stabilitāti, uz kuras Putins balstījis savu 25 gadu valdīšanu.
Miers varētu dot smagu triecienu ekonomikai, kas pašlaik darbojas uz militārās investīciju degvielas tvaikiem. 2024. gadā militārie izdevumi sasniedza aptuveni 35% no valsts budžeta un veicināja ekonomisko izaugsmi.
Kā vēsta FP, patērētāju tēriņi uzplaukst, īpaši provinces reģionos, kas ir ekonomiski trūcīgi un no kuriem Kremlis vervē lielāko daļu karavīru. Liela daļa šī uzplaukuma ir saistīta ar 1,5% no Krievijas IKP, ko valsts tērē arvien dāsnākām izmaksām par iesaukšanu un dienestu.
Piemēram, Samaras apgabalā vienreizējais bonuss ir aptuveni 40 000 ASV dolāru – vairāk nekā četras reizes lielāks par vidējo gada algu tur. Par katru mēnesi frontē karavīri saņem vēl tūkstošiem dolāru. Arī liela daļa Krievijas ražošanas ekonomikas ir pārorientēta uz aizsardzību, radot labi apmaksātas darbavietas.
Kā teicis vācu ekonomists Jans Klige: “Ja Kremlis vēlas izvairīties no ekonomikas sabrukuma, tam būs jāturpina tērēt pašreizējā līmenī ilgi pēc kara beigām.” Taču nav nekādu pazīmju, ka Kremlis plāno aizstāt militāros tēriņus ar citiem valsts stimuliem.
Neskatoties uz grūtībām ražot pietiekami daudz materiālu un munīcijas plašajai frontei Ukrainā, šodienas ekonomika nevar pastāvēt bez kara – vai vismaz bez milzīgas un arvien augošas armijas, kas vienmēr ir gatava karam.
Putina iekšējās problēmas sniedzas tālāk par ekonomisko stimulu. Lielai sabiedrības daļai karš kalpo kā sociāls un kultūras stimuls. Dāsnās prēmijas iesauktajiem ir vairāk nekā tikai kukuļi, lai jauniešus dabūtu uz fronti.
Līgumkaravīriem, kuri galvenokārt nāk no nabadzīgākiem reģioniem un mazāk izglītotām vidēm, karš Ukrainā ir iespēja pārmaiņām. Krievijas militārās reklāmas sola jauniešiem ne tikai bagātību, bet arī iespēju “radīt savu nākotni”, piedāvājot vilinošus mājienus uz vīrišķīgu spēku un patērētāju pašrealizāciju.
Krievijas attālajos reģionos šī sociālā transformācija ir fiziski redzama, mainoties kādreiz pamestu provinces pilsētu un ciematu ainavai, kas tagad aprīkota ar patērētāju dzīves atribūtiem – sporta zālēm, veikaliem un kafejnīcām.
Bagātie veterāni – tie, kuri izdzīvojuši frontē un pabeiguši dienestu – un viņu ģimenes tērē naudu, ļaujot dzīvot tādu dzīvesveidu, kas pirms kara bija pieejams tikai turīgajiem Maskavā un Sanktpēterburgā.
2000. gados Putins savu popularitāti balstīja uz patērētāju uzplaukumu, ko veicināja globālo izejvielu cenu kāpums, kad Krievijas IKP pieauga pat par 7% gadā. Tagad uzplaukums ir atgriezies, bet to dzen karš.
