Putins un Tramps nav lielākais drauds: kas patiesībā sabotē mieru un dzen Krieviju vēl dziļākā haosā? 0
“Tagad bumba ir Krievijas laukumā,” šonedēļ paziņoja ASV valsts sekretārs Marko Rubio, reaģējot uz Ukrainas “izrāvienu” – tās piekrišanu 30 dienu pamieram visās frontēs, raksta DailyMail.com.
Vakar mēs redzējām Vladimira Putina atbildi. Taču tā nebija pārliecinoša un izlēmīga reakcija, kas apliecinātu Maskavas patieso iesaisti miera procesā – tā bija vilcināšanās.
“Mēs piekrītam priekšlikumam pārtraukt karadarbību,” viņš sacīja, bet ar nosacījumu, ka tas “nodrošinās ilgstošu mieru” un “novērsīs šī krīzes cēloņus”. Citiem vārdiem sakot – šķietami “jā”, kas praksē nozīmē “nē” – vismaz pagaidām.
Putina vilcināšanās bija pilnībā paredzama. Saskaroties ar sarežģītu situāciju, viņa instinktīvā reakcija ir iegūt laiku. Un nav šaubu, ka Ukrainas piekrišana ASV piedāvātajam pamiers Saūda Arābijā ir nostādījusi viņu sarežģītā situācijā.
Ja lietojam šaha metaforu, Putinu bieži attēlo kā stratēģisku ģēniju, kurš vienmēr ir vairākus soļus priekšā pretiniekam. Taču šobrīd viņš ir nonācis pozīcijā, kas šahā tiek dēvēta par “zugzwang” – situāciju, kurā spēlētājam jāizdara nākamais gājiens, taču jebkurš no iespējamiem soļiem noved pie zaudējuma.
Piespiežot Kijivu pieņemt 30 dienu pamieru visās frontēs, Donalds Tramps tagad nepacietīgi gaida ātru un pozitīvu atbildi no Maskavas. Lai gan Putinam nav jābaidās no iebiedētajiem Krievijas iedzīvotājiem, kuri, visticamāk, atbalstīs mieru, viņam ir jābūt ļoti piesardzīgam attiecībā uz Krievijas skaļajiem un neprognozējamajiem ultranacionālistiem. Viņu vietnēs un sociālo mediju platformās jau mutuļo dusmas par iespējamo “nodevību”.
Kara izbeigšana bez konkrētiem ieguvumiem – piemēram, plaši okupētas teritorijas un Ukrainas militāras un politiskas iznīcināšanas radīs sašutumu. Viņi to uzskatīs par nodevību un apvainojumu simtiem tūkstošu karavīru piemiņai, kuri ir krituši vai sakropļoti, īstenojot Putina imperiālistisko sapni.
Cik liels drauds viņi ir – vai kā varētu reaģēt Krievijas militārā vadība, ja viņi Putina iespējamo mieru uztvertu kā sakāvi – ir grūti prognozēt. Krievijas iekšējās politikas mehānismi joprojām ir tikpat necaurspīdīgi kā cara laikos. Nav brīnums, ka Vinstons Čērčils reiz raksturoja Krieviju kā “mīklu, ietītu noslēpumā, slēptu enigmā”. Putins var domāt, ka viņš var apspiest radikālos nacionālistus. Taču viņam ir vēl viens svarīgs faktors, kas jāņem vērā, ieejot sarunās: viņa paša ego.
Šis bija Putina karš no paša sākuma – uzsākts pret daudzu viņa tuvāko padomnieku ieteikumiem. Viņš zina, ka Ukrainas vārds būs iegravēts uz viņa kapa pieminekļa – vai nu kā varonim, kurš to atguva Krievijai, vai kā nodevējam, kurš to pazaudēja uz visiem laikiem. Putins grib būt tas, kurš padarīja Krieviju diženu – taču viņa liktenis tagad ir Trampa rokās. Tāpat kā Donalds Tramps, arī Vladimirs Putins vēlas, lai vēsture viņu atcerētos kā līderi, kurš atguva savas valsts varenību. Viņš vēlas būt “cilvēks, kurš atkal padarīja Krieviju diženu”.
Un šajā lielajā ģeopolitiskajā drāmā viss ir ironiski saistīts – vai viņš piepildīs šo ambīciju, tagad lielā mērā būs atkarīgs no Baltā nama saimnieka. Līdz šim Putins varēja būt samērā pārliecināts, ka viņam izdodas manipulēt ar Trampu – veikli spēlējot uz viņa vājības pret glaimiem, lai radītu iespaidu par īpašu saikni starp abiem. Taču laipošanai ir robežas. Tagad Tramps vēlas reālus draudzības pierādījumus, un pirmais solis ir pamiera vienošanās.
Maskava jau ir sākusi izrādīt pretestību, sakot, ka Ukraina izmantos pārtraukumu, lai pārgrupētos un atjaunotu spēkus. Taču, visticamāk, šie paziņojumi ir tikai teatrāls manevrs pirms neizbēgamās piekāpšanās, ko Krievija vēlāk pasniegs kā “lielu kompromisu”. Ja Putins patiešām būtu tāds stratēģis, par kādu sevi uzdod, viņš saprastu, ka beigās viņam nebūs citas izvēles kā piekrist pamieram. Putins, visticamāk, uzskata, ka viņam nav pamata baidīties no nenoteiktiem ekonomiskiem un finanšu sodiem, kurus Tramps piedraudējis ieviest.
Galu galā Krievija jau ir pakļauta neskaitāmām sankcijām un ir izdzīvojusi. Tomēr ir viens drauds, kas būtu daudz reālāks. Ja ASV piespiestu Saūda Arābiju palielināt naftas ieguvi, tas radītu krasu naftas cenas kritumu un samazinātu Putina kara mašīnas finansējumu. Vēl sāpīgāks trieciens būtu Trampa lēmums pilnībā atvērt ieroču krājumus Ukrainai un piegādāt tai visspēcīgākos bruņojuma veidus, ieskaitot HIMARS un ATACMS raķešu sistēmas, kuras Krievija visvairāk baidās redzēt frontē. Tomēr Putina instinkts būs turpināt vilkt laiku – cerot, ka starp Kijivu un Vašingtonu parādīsies plaisas, kuras viņš varētu izmantot.
Šī taktika var nest zināmu labumu, taču arī ievērojamu risku. Tramps ir nepacietīgs un steidzas – viņš vēlas ātri pabeigt šo karu un izpildīt savus solījumus. Viņa bēdīgi slavenā īsā uzmanības noturība var strādāt gan par, gan pret Putinu. Ja Krievijas līderis spēs piedāvāt savas ilgtermiņa miera prasības tā, lai tās šķistu “racionālas”, spiediens no ASV ātri vien atkal pāries uz Volodimiru Zelenski.
Un ja Ukrainas prezidents izrādīs pretestību, viņš var tikt attēlots kā īstais miera pretinieks. Trampa “pārliecināšanas” metodes ir brutālas. Ja Zelenskis nepakļausies, tas varētu nozīmēt pilnīgu militārās un izlūkošanas palīdzības pārtraukšanu Ukrainai, kas būtu līdzvērtīgs tās pamešanai plēsēju nagos. Taču Putina sākotnējie nosacījumi mieram ir absurdi augsti.
Šādu prasību nepieņemtu ne tikai Ukraina, bet arī visi ASV sabiedrotie un gandrīz visas pasaules valstis. Putins tagad atrodas diplomātiskā mīnu laukā, kur katrs solis jāveic ar vislielāko piesardzību. Neatkarīgi no tā, vai Trampam tas patīk vai ne, Krievijas stratēģija būs novilkt laiku – piedāvāt kādu nelielu piekāpšanos vienā vietā, taču apmaiņā pieprasīt kaut ko citu.
Un pat ja pamiera vienošanās tiks panākta, tas nenozīmē, ka karš drīz beigsies. Visticamāk, mēs nonāksim ilgstošā diplomātiskā strupceļā, kurā neviens nespēs izdarīt izšķirošo gājienu.
