Putins, ticis galā ar Ukrainas vēsturi, ķeras pie Beļģijas – tā par savu neatkarību esot parādā Krievijai 148
6. martā Krievijas prezidents Vladimirs Putins kārtējo reizi runāja par vēsturisku tēmu. Uzstājoties Pasaules jaunatnes festivālā Sočos, viņš sacīja, ka Beļģija kļuva neatkarīga, lielā mērā pateicoties Krievijai. “Beļģija ir parādījusies pasaules kartē kā neatkarīga valsts, lielā mērā pateicoties Krievijai un Krievijas pozīcijai. Bet šodien tam vairs nav nozīmes,” sarunā ar Beļģijas pārstāvi sacīja Putins.
Vienlaikus Krievijas prezidents nekādi nepaskaidroja, ko īsti ar to domājis.
Kāpēc Putins vispār sāka runāt par Beļģiju vēsturiskā kontekstā, nav skaidrs. Izdevums “Politico” pieļāva, ka tas varētu būt saistīts ar saasinātajām sarunām Rietumos par nepieciešamību arestēt iesaldētos Krievijas Centrālās bankas aktīvus. Lielākā daļa no tiem tiek glabāti Beļģijas depozitārijā “Euroclear”.
Daudzi Beļģijas lielākie mediji pievērsa uzmanību šim Putina paziņojumam. Viņi pārmeta Krievijas prezidentam “vēstures pārrakstīšanu” un atgādināja, ka, jā, Krievijas imperators Nikolajs I redzēja Beļģijas revolūciju, kuras rezultātā valsts kļuva neatkarīga, un “draudu Eiropas kārtībai”, ka plānoja nosūtīt Krievijas karaspēku palīdzēt Nīderlandes karalim apspiest sacelšanos. Tomēr tas netika izdarīts tāpēc, ka “krievi jau bija nonākuši Polijas revolūcijas skavās” un “Krievijas cara domas bija ar to aizņemtas”.
Beļģijas amatpersonas Putina paziņojumu nekomentēja.
Beļģija ieguva neatkarību no Nīderlandes pēc revolūcijas, kas sākās 1830. gada vidū. Tajā laikā Eiropā darbojās Vīnes starptautisko attiecību sistēma, kas radās pēc Napoleona kariem.
Saskaņā ar to 1815. gadā lielvaras vienojās turpmāk savā starpā saskaņot jebkādas teritoriālās izmaiņas Eiropā. Tajā pašā laikā mūsdienu Beļģijas teritorija, kas iepriekš bija Francijas pakļautībā, tika iekļauta Nīderlandes Karalistē.
Pēc sacelšanās sākuma Beļģijā Nīderlandes karalis Viljams vērsās pēc palīdzības pie Nikolaja I. Krievijas imperators ar saviem konservatīvajiem uzskatiem un revolūciju noraidīšanu bija gatavs atbildēt uz lūgumu un nosūtīt karaspēku sacelšanās apspiešanai, taču nespēja to izdarīt vairāku iemeslu dēļ – finanšu trūkums, iekšējās problēmas pašā Krievijas impērijā, Krievijas sabiedroto – Prūsijas un Austrijas – atteikšanās iejaukties Nīderlandes konfliktā, kā arī pretestība no Lielbritānijas, kas baidījās, ka intervence iezīmēs jauna liela kara sākumu kontinentā.
Rezultātā Nikolajs I bija spiests atteikties no intervences plāniem, un Beļģijas likteni tika nolemts noteikt lielvalstu kongresā.
