Edvards Lūkass: Putins tēmē uz Baltijas valstīm, lai radītu šaubas par NATO 14
Pazemojusi Rietumus Ukrainā, Putina Krievija sāk pievērsties Baltijas valstīm. No Krievijas ir nākuši četri nozīmīgi signāli, kas pagaidām nav izraisījuši pienācīgu pretreakciju.
Tikko prezidents Obama šā mēneša sākumā Tallinā bija sniedzis skaidru paziņojumu par Eiropas robežu aizsardzību, Krievija sagūstīja igauņu drošības ierēdni Estonu Kohveru netālu no abu valstu robežas. Viņu apsūdz spiegošanā un viņam draud 20 gadu cietumsods, ja Maskavas tiesa viņu atzīs par vainīgu. Kā nākamo Krievija pieprasīja Lietuvai izdot 1500 tās pilsoņu, kuri nav pildījuši obligāto militāro dienestu Padomju Savienībā. Tas ir draudīgs un atbaidošs gājiens, ko varētu salīdzināt ar mūsdienu Vācijas prasību Nīderlandei vai Dānijai izdot to pilsoņus, kas dezertējuši no Hitlera armijas. Un 19. septembrī Krievija sagrāba Lietuvas zvejas kuģi, to apsūdzot maluzvejniecībā Krievijas teritoriālajos ūdeņos. Kuģis un tā apkalpe aizturēti Murmanskā, un šī rīcība ir izraisījusi spēcīgu protestu no Lietuvas valdības puses. Tikmēr Rīgā kādas konferences laikā Konstantīns Dolgovs, augsts Krievijas ierēdnis, sniedza draudošu brīdinājumu, ka Baltijas valstis veicinot neonacismu, diskriminējot etniskos krievus un krievu valodu, rupji pārkāpjot cilvēktiesības, un ka Rietumi kūdot uz šīm rīcībām.
Pēdējos divdesmit gados Maskava ir ik pa brīdim centusies uzjundīt diskriminācijas jautājumu, bet šā temata atdzīvināšana, īpaši piesaistot Rietumu līdzatbildību, ir ievērojams kāpinājums Krievijas informācijas karā. Tas, ka kāpinājums notiek šajā brīdī, varētu nozīmēt, ka Krievija varētu mēģināt atkārtot veiksmes Ukrainā arī citur – bet šoreiz NATO dalībvalstīs. Ja Putinam veiktos destabilizēt kādu no šīm valstīm, tas būtu iznīcinošs belziens alianses ticamībai.
Attiecībā uz Baltijas valstīm Krievija jau ilgi ir paudusi nevis faktus, bet fikciju. Tā noliedz, ka 1940. gadā Padomju Savienība okupēja toreiz neatkarīgās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstis, pastāvot uz to, ka tās tikušas likumīgi anektētas. Tāpat Krievija neizrāda nožēlu par 200 000 vīriešiem, sievietēm un bērniem, kuri represiju laikā tika deportēti uz tāliem Padomju Savienības reģioniem. Jau pirms Putins un viņa KGB biedri nāca pie varas, Krievija bija uzbāzīgs kaimiņš.
Bet situācija pasliktinās. Dolgova kunga Rīgā izteiktās apsūdzības ir izgudrotas – un viņa tituls “Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāvis cilvēktiesību, demokrātijas un likumības jautājumos” šķiet tikpat ticams kā lapsu speciālists vistu labklājības lietās. Bet šādi draudi diemžēl spēj vest uz izrēķināšanos. Dolgovs brīdināja Baltijas valstis par “tālejošām, bēdīgām” sekām, ja tās turpinās viņa izdomātos pārkāpumus.
Arī Krievijas slepenais karš Ukrainā sākās ar trikiem un propagandu. Kad Krievijas protežē Ukrainā toreizējais prezidents Janukovičs aizbēga no valsts, Krievija nekavējoties nosauca jauno valdību par “huntu”. Maskava tūlīt arī sūdzējās, ka krievvalodīgie ukraiņi tiek vajāti un ka Ukrainā trako neonacisti. Apsūdzības tika veidotas, lai uzjundītu senus aizvainojumus un bažas un lai sagatavotu augsni pilsoņu karam.
Vai kas līdzīgs varētu notikt Baltijā? Arī Baltijas valstīs, tāpat kā Ukrainā, mīt skaitliski liela krievu minoritāte – kopā ap miljons personu jeb septītā daļa no kopējā iedzīvotāju skaita –, un Latvijā šī proporcija ir vislielākā. Etnisko krievu starpā ir kā pilnībā integrēti vietējie pilsoņi, tā kaismīgi krievu nacionālisti. Bet Baltijas valstis nav etnisku spriedžu perēkļi – vismaz līdz šim. Ikdienas dzīvē valodas un kultūras sadzīvo bez problēmām. Igaunija un Latvija piedāvā pilsonību visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no etniskās izcelsmes, prasot tikai valsts valodas un vēstures zināšanas. Lietuva savai nelielajai krievu minoritātei 1991. gadā piešķīra automātiskas pilsonības tiesības.
Kā kontuzētie sagrauto Austrumukrainas pilsētu iedzīvotāji varētu apliecināt, Krievijas it kā apspiesto minoritāšu “aizsardzība” nekādi tiem nav līdzējusi. Dolgova kunga Baltijas valstīm izteiktie draudi neatvieglos cīņu par krievu valodas lomu izglītībā un sadzīvē. Tie drīzāk apdraud miermīlīgo sadzīvi, ko Baltijas iedzīvotāji ir baudījuši kopš 1991. gada.
Bet iemesls spiedienam pret Baltiju nav rūpes par ārzemēs dzīvojošiem krieviem – jautājums, kuram Krievija nepievērš vērību vairākumā citu valstu. Drīzāk Kremļa mērķis ir demoralizēt šīs valstis, uzrādot Rietumu apņēmības trūkumu.
Līdz šim prezidentam Putinam ir veicies. NATO vēlīni un lēni aprod ar domu, ka tai jāsargā teritorija no Krievijas draudiem. Aptuveni gada laikā aliansei būs ātras reakcijas spēki, kas krīzes gadījumā varētu pastiprināt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas aizsardzību. Bet NATO spārni ir apcirpti. Vairākums tās biedru aizsardzībai nevelta nepieciešamo naudu, un dažas alianses senākās dalībvalstis – Francija, Itālija un īpaši Vācija – uzskata, ka pat aizsardzības pasākumi pret Krieviju ir “provokācijas”.
Arī Latvija nav savu pienākumu augstumos. Valsts ir vārga pret saimniecisku spiedienu, psiholoģisku karu, propagandu un īpaši netīras naudas izlietošanu politiskajā jomā. Pēdējā ir īpaši uzkrītoša, tuvojoties vēlēšanām. Latvijas galvenie vājumi ir radušies no pašu kļūdām, un Krievija ir vairāk nekā gatava tos izmantot savā labā. Tikai Latvijas rokās ir šīs kļūdas izlabot.
Tikmēr Krievija strauji bruņojas. Tās militārajos plānos ir iekļauta taktisko kodolieroču agrīna lietošana, ko vairākums NATO dalībvalstu uzskata par tabu. NATO alianses galvenā problēma – tā ir izveidota šobrīd nepareizam kara veidam. Krievija negrasās karot ar konvencionālām metodēm. Tā meklē, kā mīkstināt valstis, kur tā vēlas dominēt, lietojot mulsinošas, neparedzamas taktikas, stratēģiju, ko militārie eksperti dēvē par “hibrīdo karadarbību”. Tā iekļauj tirdzniecības sankcijas, enerģijas piegādes pārtraukšanu (Baltijas valstis importē no Krievijas visu dabas gāzi, ko tās patērē), propagandu, kiberuzbrukumus, mērķtiecīgu noziedzības izmantošanu, politiķu uzpirkšanu un kūdīšanu uz etniska rakstura nemieriem.
NATO un Rietumi nav sagatavoti šāda veida draudu atvairīšanai, kas nāk reizē ar krietnu devu “maskirovkas”, kas apzīmē maskēšanos un maldinošu militāru rīcību. Padomju Savienība šo stratēģiju attīstīja, bet mūslaiku Krievija to pacēlusi augstākā līmenī.
Pamats šai stratēģijai ir liegšanās. Nogriezta gāze? Tīri komerciāls apsvērums. Kiberuzbrukums? Patriotisku krievu hakeru pašrocīga darbība. Propaganda? Krievu redaktoru izpratne. Un spēcīgie, kareivīgie vīri, kas musina uz etniskiem nemieriem, – varbūt privātpersonas, kuras izdomājušas šādi pavadīt savas brīvdienas.
Šāda taktika varētu viegli destabilizēt vienu vai vairākas no Baltijas valstīm, uzspiežot valdības maiņu un iznīcinot Eiropas kopējās drošības jēdzienu. Diemžēl NATO rāmie politiskie vadoņi vēl nav izrādījuši gribu šos posta draudus novērst.
(Tulkojis Pēteris Bolšaitis)
