Ilze Pētersone: Putins – Staļina sekotājs. Viņu gaida barga tiesa 0
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ukraina ar savām asinīm maksā par nenotikušu tiesu komunisma noziegumiem, Staļina un viņa armijas noziegumiem, okupāciju, iedzīvotāju slepkavībām, izvarošanu, izsūtīšanu… Mēs, latvieši, zinām, ko nozīmē Krievijas, kuru tolaik sauca PSRS, okupācija, mēs zinām, ko nozīmē, kad brīvu valsti notirgo lielvalstu sarunās, ieņem ar milzīgu militāru pārspēku un uz kartes aizkrāso ar sarkanu krāsu.
Un arī mūsdienās savā valstī joprojām maksājam par nenotikušo tiesu un okupācijas sekām. Vai Ukrainai draud šāds liktenis?
Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins ir Staļina politikas turpinātājs. Nopietns brīdinājums par uzņemto kursu un mērķiem bija viņa ierosinājums 2000. gadā atjaunot PSRS himnu, tikai pamainot tekstu atbilstoši mūsdienām. Tolaik eksčekists ar 16 gadu pieredzi ārējā izlūkošanā bija iesēdies pagaidu prezidenta krēslā. Tā pamatīgi iejuties valsts prezidenta amatā un jau saminis čečenu brīvības asnus, viņš iebruka Gruzijā 2008. gadā un ar masīvu pārspēku sagrāba Abhāzijas un Dienvidosetijas teritorijas un kontrolē šīs teritorijas līdz pat šai dienai. Pēc sešiem gadiem sekoja Krimas okupācija, kas turpinās līdz šodienai. Nelikumīgas Baltkrievijas prezidenta vēlēšanas, sadursmes Kazahstānā – vai kādam ir šaubas, ka arī tur nav blakus stāvējis Putins? Uzbrukums Ukrainai notiek arī no Baltkrievijas teritorijas.
Daži žurnālisti jautā, kā panākt, lai Putins aizvāktos no Ukrainas, “nezaudējot seju”. Sauksim lietas īstajos vārdos – Putins ir noziedznieks un viņa armija – okupanti. Tieši tā to dara ukraiņi – iebrucējus viņi sauc par okupantiem. Ir noziedznieki, kuriem nav iespējams zaudēt noziedznieka seju, un tas ir Krievijas prezidents. Noziedzniekiem ir vieta cietumā, nevis pie sarunu galda vai citās tikšanās vietās. Kara noziedzniekus gaida Hāgas tribunāls.
Žurnālisti jautā, ko Ukrainas labā vēl vairāk var darīt brīvās valstis Eiropā, Amerikā un citur pasaulē. Pirmdienas rītā bijušais ASV vēstnieks Krievijā Maikls Makfols, tagad Stenfordas universitātes profesors un politologs, neatkarīgajam kanālam “Doždj” neparasti emocionālā atbildē teica, ka nav jāgaida tikai uz Baidena soļiem, pašiem Krievijas pilsoņiem jāiet ielās un jāprotestē vēl lielākā skaitā. Izmaiņas valstī ir pašu tās pilsoņu rokās. Arī to krievu rokās, kuru dēli, vīri, brāļi, draugi, paziņas un citi līdzpilsoņi karo Ukrainā un, krituši gūstā, ar asarām balsī lūdz: “Mamm, ved mani mājās!”
Krievijas karš Ukrainā vēl spilgtāk parāda arī mūsu atjaunotās neatkarības gados ieilgušās politiskās kaites un neizdarītos darbus. Ukraiņu varonības pavēnī Latvijas valdības koalīcijas partijas konceptuāli vienojušās par pilnīgu pāreju uz valsts valodu sešu gadu laikā. Lai pietiek balsu to nostiprināt ar likuma spēku. Karstāks kā nekad kļuvis jautājums par Uzvaras pieminekli Rīgā. Kamēr vietējā Kremļa atbalsta komandā valda apjukums, īstais laiks Latvijas 50 gadu okupācijas un tagad arī Krievijas kara Ukrainā simbolu nosūtīt uz Putina valsti, kur tam vieta.
Un vēl – kara ziņu aizsegā no Centrālcietuma izlaists kukuļņēmējs, naudas atmazgātājs un citos noziegumos pirmās instances tiesā par vainīgu atzītais Aivars Lembergs, tāpēc ka Rīgas apgabaltiesas tiesnese Sandra Amola viņu atbrīvoja pret simt tūkstošiem eiro drošības naudas! Nekā citādi to nevar saukt kā par tiesas kauna traipu. Noziedzniekiem ir vieta cietumā. Vai tas ir Putins, vai Lembergs.
Lai spēks Ukrainai cīņā pret okupantiem un mums – turēt staltāku brīvas, nacionālas un tiesiskas valsts mugurkaulu.
