Franks Gordons: Putins pārslēdzies no Luhanskas uz Latakiju 6
Tā ap 1980. gadu Izraēlas militārā izlūkdienesta darbinieki, izmantojot attiecīgās elektroniskās ierīces, ar interesi noklausījās telefona sarunas starp padomju virsniekiem instruktoriem, kuri ievērojamā skaitā darbojās Sīrijā. Tur jau neierobežoti saimniekoja prezidents Hafezs Asads – tagadējā diktatora Bašara Asada tēvs. Jau tad, Brežņeva ēras norietā, Asadu dzimtas un cilts – alavītu – novada centrā Latakijā un tuvējā ostas pilsētā Tartusā droši un pašpārliecināti “bāzējās” PSRS kara flotes “Vidusjūras eskadra” kā pretmets ASV Sestajai flotei, kuras štābs atradās Neapolē. Toreiz, kā Putins tagad saldsērīgi atgādina, “pasaule bija bipolāra”, t. i., bija divas superlielvalstis – ASV un PSRS. Padomju militārie konsultanti telefoniski apmainījās iespaidiem, bagātīgi bārstot “mātes vārdus”, un zobojās par sīriešiem kā zemākiem radījumiem – “mestnoje naseļenije” (vietējie iedzīvotāji).
Vai tagad, 2015. gada rudenī, situācija atkārtojas, tikai citā “griezumā”? Damaskā vēl mēģina noturēties pie varas Asads juniors, bet Putins nav Brežņevs. Putiniskā Krievija, salīdzinot ar PSRS, noslīdējusi vien reģionālas, ne globālas lielvaras līmenī, tās teritorija atbilst Maskavijas XVII gadsimta robežām, un tās ekonomika balstās tikai uz gāzes un naftas eksportu. Atliek, tiesa, zināms kodolieroču krājums un impēriskās ambīcijas, ar kurām apsēsts bijušais KGB apakšpulkvedis, kurš uzturas vairāk savā Novo-Ogarevas ārpilsētas rezidencē nekā Kremļa t. s. Senatoru pilī, kur atrodas viņa oficiālais kabinets.
Putins tagad par katru cenu cenšas noturēt Bašaru Asadu pie varas, jo tas ir vienīgais pašreizējās Krievijas sabiedrotais Tuvajos Austrumos. Asads juniors ir pilnīgi atkarīgs no Kremļa labvēlības (un ieroču piegādēm), un Putins viņu jau 2013. gadā bija izglābis no sagrāves, pierunājot ASV prezidentu Obamu noticēt Kremļa garantijai (!), ka Asads iznīcināšot savus ķīmisko ieroču krājumus. Obama iekrita Putina lamatās: ja nebūtu šī slīpētā vidutāja, ASV jau grasījās sūtīt savus bumbvedējus, lai pārvērstu drupās Asada rezidenci, darot galu viņa režīmam, kura nežēlīgo represiju dēļ 2011. gada janvārī uzliesmoja sacelšanās, un nu jau piekto gadu pilsoņu karš plosa šo zemi un tās iedzīvotājus.
Apvienoto Nāciju Organizācijas 70 gadu jubilejai par godu ANO Kopsapulcei šoruden tika piešķirta pasaulvēsturiska nozīme. Un, protams, abi lepnie sāncenši – Baraks Obama un Vladimirs Putins – uzstājās ar “programmatiskām” runām. Ukraina tika pieminēta tikai garāmejot. Gan Obama, gan Putins dievojās, ka slepkavīgo fanātiķu veidojums ISIS jeb “Islāma valsts” ir drauds visai pasaulei , ko vajag iegrožot un vēlams sakaut. Pēc šīm runām ANO ģenerālsekretārs Pans Kimuns sarīkoja pieņemšanu jeb rautu (kā to mēdza dēvēt pirmskara Latvijā) un – tavu brīnumu – Obama un Putins saskandināja glazītes: prozit, priekā!
Brīdī, kad rakstu šīs rindiņas, Donbasā ieroči klusē. Vai šis konflikts iesaldēts? Grūti pateikt. Skaidrs ir viens: Putins, kuram tā arī neizdevās “uzlauzt Ukrainu” ar Luhanskas un Doņeckas separātistu veidojumu palīdzību, pārslēdzies uz Latakiju un Tartusu, lai pamatīgi nostiprinātos Vidusjūras piekrastē.
Redzamākais “The New York Times” slejinieks Tomass L. Frīdmans liek saprast, ka Putins, darīdams visu, lai noturētu Asadu pie varas, iemantojis musulmaņu-sunnītu, kas veido vairākumu gan Sīrijā, gan arābu pasaulē, kvēlojošu naidu. Arī Krievijas islāmticīgo saimē sunnīti ir vairākumā, un Kremlim tas būs jāņem vērā.
Brīdī, kad rakstu šīs rindiņas, Kremlis izdarīja vēl vienu cūcību: krievu bumbvedēji, kuru uzdevums it kā bija koordinēt ar amerikāņiem uzlidojumus ISIS pozīcijām, sparīgi bumboja relatīvi mēreno Asada pretinieku atbalsta punktus, un no šiem uzlidojumiem cieta sīriešu kaujinieki, kurus bija apmācījuši ASV izlūkdienesta vīri, bet šķietami “kopīgā ienaidnieka” – ISIS pozīcijas – palika neskartas!
Tikmēr Krievijas Valsts domes deputāts Vjačeslavs Novikovs apgalvojis, ka ASV pacentušās “pārsist” interesi par Putina runu ANO Kopsapulcē ar tīšām palaistu ziņu par to, ka uz Marsa ir ūdens. Tas taču tiešām ir lieliski, ka uz Marsa ir ūdens, turklāt tekošs. Jau 19. gadsimta nogalē, kad Veidenbaums studēja Tērbatā, publisku priekšlasījumu iemīļotais temats bija jautājums: “Vai ir dzīvība uz Marsa?” Un kas tad ir Putins salīdzinājumā ar Visuma noslēpumiem…
(Raksts publicēts avīzē ”Laiks”/”Brīvā Latvija”)
