– Kas ir Putina ideoloģijas galvenie punkti? 38
– Pirmkārt, pasaules vienkāršošana, pat primitivizācija. Tas nav nekas jauns, šo punktu Putins tiešām pārņēmis no padomju laikiem. Kulturologs Jurijs Lotmans, kurš lielāko dzīves daļu strādāja Igaunijā, Tartu, ir rakstījis, ka krievu kultūrai izteikti raksturīga binaritāte. Piemēram, “gaišie spēki un tumšie spēki”, “sarkanie un baltie”, “mūsējie un fašisti”, “krievi un ebreji”, “proletariāts un buržuāzija” un tamlīdzīgi. Un “kas nav ar mums, tas ir pret mums”. Rietumiem vairāk raksturīgs ternārs skatījums – cilvēki apspriežas un tad veidojas kaut kāda uzskatu sintēze. PSRS bija vienkārši – bija padomju vara, kas ceļ sociālismu un gādā par gaišo nākotni, un bija kapitālistiskā pasaule, kas ekspluatē cilvēkus un mēģina traucēt sociālisma celšanu. Sociālisms visu laiku apsteidz un uzvar kapitālismu, un tā tas turpinās gadu desmitiem… 90. gados pēkšņi nāca apskaidrība, ka pasaule tomēr ir sarežģītāka un tajā ir daudz dažādu interešu. Rietumi un kapitālisms nav tik vienoti jēdzieni, kā PSRS bija ierasts domāt. Putins ir mēģinājis atgriezties pie binārās izpratnes, kur Krievija atkal stāv pret naidīgajiem Rietumiem.
Otrkārt, militārisms, kas faktiski izriet no pirmā punkta. Ja tu cīnies ar kādu, tad tev ir jābūt stipram, labi apbruņotam. Tāpēc tiek radīti mīti, ka kāds Krievijai it kā gatavojas uzbrukt, līdzīgi kā tas bija PSRS laikā. Kad cēla Berlīnes sienu, stāstīja, ka tā nepieciešama, lai aizsargātos pret kapitālistu revanšisma tīkojumiem, lai gan īstais iemesls bija tas, ka vācieši masveidā bēga prom no “plaukstošā sociālisma” Austrumvācijā.
Treškārt, ideokrātija. Tas nozīmē, ka valsts eksistē nevis cilvēku, bet idejas dēļ. Varai nav jāatskaitās par saviem darbiem tautai, jo tā nav spējīga novērtēt īstenotās politikas nozīmību. Demokrātijas apstākļos partijas realizē savu programmu un reizi četros vai piecos gados sabiedrība tām liek atzīmi, piedaloties vēlēšanās. Vara nav abstrakta, tā kalpo cilvēkiem. Starp citu, Putins ienāca politikā tieši ar šo ideju. Savulaik tautas skaitīšanas veidlapā viņš ailītē “Nodarbošanās” ierakstīja: “Pakalpojumu sniegšana iedzīvotājiem.” Tas bija joks, taču daudz runāja arī par Putina attieksmi pret politiku. Tagad Putins ir izvirzījis pavisam citus uzdevumus – atjaunot Krievijas garīgās saites, apvienot “krievu zemes”, aizstāvēt “krievu pasauli”. Kurš var novērtēt, vai šie uzdevumi izpildīti? Ne jau pilsoņi vēlēšanās… Putins atskaitās idejai, ne cilvēkiem.
Ceturtkārt, ģeopolitiskā orientācija – pagriešanās ar muguru pret Rietumiem. Tā ir diezgan mākslīga konstrukcija, jo patiesībā Krievijas vēsture pēdējos 300 gadus ir bijusi cieši saistīta ar Rietumiem. Dižais krievu dzejnieks Puškins ieguva izglītību liberālā licejā, kas bija veidots pēc Rietumu parauga. Sanktpēterburga ir uzcelta pēc Rietumu standartiem. Krievijas armija savulaik tika veidota pēc angļu un holandiešu armiju parauga. Tā var uzskaitīt vēl daudzus piemērus. Protams, padomju laikā mēs tikām vilkti uz Āzijas pusi, piemērojoties tur raksturīgajiem tikumiem. Putina režīms mēģina diskreditēt Rietumu institūtus – vēlēšanas, partijas, parlamentu… Šobrīd Krievijā tās kļuvušas par dekorācijām bez satura. Antropoloģijā ir tāds termins “protovalsts” – vienota teritorija, kurai piemīt dažas valsts pazīmes. Tā ir tāda primitīva valsts, kur visu nosaka cilts vadonis. Viņš ir gan likumdevējvara, gan izpildvara, gan tiesu vara un pat reliģiozā vara. Starp citu, PSRS, kur tāpat priekšgalā bija vadonis, labprāt izmantoja cilšu sabiedrībai raksturīgus apzīmējumus, tādus kā “brālīgās republikas”, “māte dzimtene”, “tautu tēvs”, “brāļi un māsas” un citus. Identitāte nolaižas radniecības līmenī. Arī tā bija apzināta vienkāršošana. Krievijā mūsdienās ir grūti atrast vienojošu stīgu, jo ne visi ir krievi, ne visi ir pareizticīgie. Bet var pajautāt – vai esi par vai pret Putinu? Ja esi pret, automātiski kļūsti par ienaidnieku. Iekšējie ienaidnieki un nodevēji ir tie, kas traucē sasniegt “gaišo nākotni”, viņi ir jānostumj malā vai pat jāiznīcina. Visskarbāk tas atklājās līdz ar Borisa Ņemcova slepkavību.
Putina ideoloģijai nav racionāla pamata, tā balstās uz ticību. Un ir ļoti viegli saniknot šīs ideoloģijas piekritējus – vienkārši pasaki, ka netici Putinam. Galvenā problēma, ka šī ideoloģija skaisti izskatās televizorā, bet ne reālajā dzīvē. Tur tikmēr krājas problēmas – naftas cenas kritušās, rubļa vērtība arī, nekādu alternatīvu, kā atdzīvināt ekonomiku, nav. Krievija taču vairs nav nospiesta uz ceļiem, mēs visus uzvarējām, Obamam ir ierādīta viņa vieta, ukraiņi ir sodīti… Kāpēc tad dzīvot kļuvis grūtāk? Un šie jautājumi tiks uzdoti arvien biežāk. Tos var mēģināt apslāpēt ar propagandu, bet tādā gadījumā jāaizver visi alternatīvie informācijas kanāli – kā Ziemeļkorejā.
