Māris Antonevičs: “Es piezvanīju savam slepkavam. Viņš atzinās.” Putins – Navaļnijs: turpinājums sekos 6
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šis video interneta vietnē “Youtube” skatīts jau 22 miljonus reižu. Tas ir ļoti daudz. Salīdzinājumam – Krievijas prezidenta tradicionālo gada nogales lielo preses konferenci, kas parasti tiek pasniegta gandrīz kā galvenais politiskais notikums valstī un tiek tiešraidē translēta visos galvenajos televīzijas kanālos, it kā esot noskatījušies 7,3 miljoni skatītāju.
Arī Putina Jaungada uzrunai, šķiet, auditorija nav bijusi tik plaša, kā cerēts, – zināms, ka atsevišķi telekanāli pasteigušies atslēgt iespēju pie tās nospiest “patīk” vai “nepatīk” pogu – negatīvo vērtējumu skaits esot audzis pārāk strauji.
Bet kas tad tas par video, kas pārspējis Krievijas vadoņa uzrunas tautai? Un kāpēc šie skaitļi būtu jāsalīdzina? Jo tā autors ir – un to vairs neviens neapšauba – Putina galvenais politiskais sāncensis Aleksejs Navaļnijs.
Video nosaukums “Es piezvanīju savam slepkavam. Viņš atzinās”. Īstenībā to pat grūti aptvert, ar kādu ironiju, vieglumu un pat azartu Navaļnijs stāsta par savu slepkavības mēģinājumu, piedāvājot grūti apgāžamu pierādījumu ķēdi.
Un arī pats stāstījuma scenārijs liek atcerēties klasiskos Agatas Kristi detektīvromānus, kur izmeklētājs, jau zinot vainīgā vārdu, tomēr sapulcina istabā visus iesaistītos, ļaujot viņiem vispirms izpausties – tā, lai pierādījumu cilpa savilktos vēl ciešāk.
Vispirms 14. decembrī tika publiskots starptautiskā žurnālistikas projekta “Bellingcat” un Krievijas tīmekļa medijs “The Insider” pētījums, kas diezgan detalizēti parāda Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD) iesaisti Navaļnija indēšanā.
Pats Navaļnijs tā izklāstu publicēja “Youtube” ar nosaukumu “Lieta atklāta. Es zinu visus, kas mēģināja mani noindēt”. Tātad FDD vienības pārstāvji, starp kuriem ir mediķi un ķīmiķi, kopš 2017. gada lidojuši uz desmitiem Krievijas pilsētu, kuras tobrīd apmeklējis Navaļnijs.
Iesaistīto FDD darbinieku personības žurnālisti noskaidrojuši, salīdzinot mobilo tālruņu darbības datus ar dažādām citām datubāzēm.
Te, protams, būtu interesanti ieskatīties šāda veida pētījumu “virtuvē”, ja jau pat specdienesti vairs nespēj noslēpt savas pēdas, tad tas paver plašas iespējas dažādu citu blēdību atklāšanā.
Kā skaidrots, datubāzu saturs pirkts tādā kā “melnajā tirgū”, lai gan nevar izslēgt, ka arī pašos dienestos ir kāds (kādi), kam ir bijusi vēlme noplūdināt informāciju. Nevajag iedomāties, ka visur tur priekšā ir cieti Putina piekritēji un nav nekādu citu interešu.
Lai nu kā, pētījums bija pārliecinošs, tomēr tobrīd tikai retais nojauta, ka sekos vēl iespaidīgāks turpinājums, bet pirmā daļa drīzāk ir ēsma, kas uzlikta uz āķa, lai paskatītos, kā zivis reaģēs.
Tik tiešām – pat tad, ja ir zināms, ka FDD grupa ceļojusi kopā ar Putina oponentu, un tas ir pierādīts, tomēr var liegties, ka viņi bijuši īstie indētāji. Protams, dīvaini, ja starp viņiem ir ķīmiķi un visi nez kāpēc tramīgi sāk sazvanīties tieši dažas stundas pirms “figurantam” (tā Navaļniju uzstājīgi dēvē Kremlī) kļuvis slikti…
Bet var pateikt, ka tā tāda sagadīšanās, ziniet. Apmēram tā to visu pasniedza arī Putins, atbildot uz jautājumu jau pieminētajā lielajā preses konferencē 17. decembrī, vēl iepinot tajā visā ASV specdienestus.
“Tā nav nekāda izmeklēšana, bet gan amerikāņu specdienestu materiālu legalizācija. Ja tā ir, un tā patiešām ir, tad tas nozīmē, ka šis Berlīnes klīnikas pacients izmanto ASV specdienestu atbalstu. Bet, ja tā ir taisnība, tad tas ir ļoti interesanti. Tādā gadījumā mūsu specdienestiem patiešām viņš ir jāuzmana. Bet tas nenozīmē, ka viņu vajag indēt. Kam viņš ir vajadzīgs? Ja gribētu, tad novestu lietu līdz galam.”
Un tad 21. decembrī tika publicēta nākamā pētījuma daļa, kas patiesībā bija tapusi vienlaikus ar sākotnējo, mēģinot kontaktēties ar visiem grupas dalībniekiem, no kuriem viens – Konstantīns Kudrjavcevs – noticējis, ka viņam tiek zvanīts augstu stāvoša priekšnieka uzdevumā, un izstāstījis detaļas.
Gan to, ka Navaļniju tiešām plānots noindēt, ka viela (“Novičok”) ievietota viņa apakšbiksēs, ka visu iztraucējis tas, ka piloti ātri nosēdinājuši lidmašīnu, bet mediķi savlaicīgi snieguši pirmo palīdzību.
Kudrjavcevs pastāstījis arī par saviem pienākumiem šajā operācijā – viņam vajadzējis slēpt nozieguma pēdas jeb iztīrīt tās pašas nu jau slavenās apakšbikses, lai tajās nevarētu atrast indes pēdas.
Tagad ir daudz minējumu, kāpēc Putins tomēr pateicis to, ko pateicis.
Vai FDD viņam nebija paziņojuši par Kudrjavceva izrunāšanos? Vai arī Putinam patiesībā ir vienalga, kādi pierādījumi tiek uzrādīti, ja jau vienmēr var atbildēt, ka visu noorganizējuši “ļaunie Rietumi”.
Skaidrs, ka ar šī epizodēm šim stāstam nebūt nav pielikts punkts. Turpinājums sekos, bet kāds?
Aktuāls joprojām ir jautājums – vai Navaļnijs pēc visa notikušā varēs atgriezties Krievijā? Un tas nav tik daudz par viņa paša vēlmi, bet par to, vai režīms to pieļaus.
Šobrīd izskatās, ka galvenā opozicionāra paturēšana trimdā ir mērķis, uz ko Kremlis tiecas, vismaz īstermiņā. Un te var uzburt vīziju, ka vienīgais veids, kā Navaļnijam atgriezties Krievijā, ir revolūcija – apmēram kā Ļeņinam 1917. gadā. Varbūt ne gluži “aizzīmogotā vagonā” caur Vāciju un ne ar runu “uz bruņumašīnas”, bet katrā ziņā tad, kad pārmaiņas jau būs sākušās.
Tomēr briesmīgākā šajā visā stāstā ir atklāsme, kas izskanējusi no Putina mutes: “Ja gribētu, tad novestu līdz galam.”
Tātad slepkavība publiski tiek atzīta par pieņemamu paņēmienu, kārtojot valsts intereses. Un vēl papildināta ar tādu visvarenības sajūtu – ko esam iecerējuši, to arī izdarīsim un nekas mums nevar iztraucēt.
