Māris Zanders: Putins mēģina sakrustot Brežņevu un Nikolaju I 0
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Komentējot Krievijas agresiju pret Ukrainu, nereti izskan apgalvojums, ka Putins vēlas atjaunot PSRS. Neredzu vajadzību sekot līdzi Kremļa propagandai, tomēr šķiet, ka vismaz šajā aspektā PSRS jau ir atjaunota. Proti, ASV dzīvojošā antropologa Alekseja Jurčaka darbā par “pēdējo padomju paaudzi” ir šādi krāšņi komunistiskās retorikas paraugi: “Cīņā starp diviem pasaules uzskatiem nav iespējama neitralitāte un kompromisi…
Divu sistēmu idejiskā pretstāve kļūst aktīvāka, imperiālistiskā propaganda – izsmalcinātāka. Tas padomju cilvēkiem izvirza jaunus uzdevumus.” Ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs PSKP XXV kongresā 1977. gada vasarā. Cik saprotu, līdzīgā toņkārtā skan propaganda 21. gadsimta Krievijā.
Līdzība ar boļševiku režīmu izgaismojas arī citā aspektā, turklāt tādā, ar kādu saskārās jaunā Latvijas valsts. Valsts kancelejas 2018. gadā izdotajos “1920.–1925. Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokolos/ notikumos/ atmiņās” lasāma šāda epizode: “7. augustā padomju delegācijas loceklis Ivans Lorencs ziņoja uz Maskavu, ka latvieši vilcina sarunas un uzstāda nepieņemamas prasības. Padomju valdības vadītāja Vladimira Ļeņina atbilde bija ātra un īsa – ja miers netiks tūlīt parakstīts, vajag pārģērbt sarkanarmiešus par lauciniekiem un iebrukt Latvijas teritorijā” (123. lpp.). Tādi atpazīstami t. s. hibrīdkara paņēmieni.
Tajā pašā laikā ne mazāk skaidri nomanāmas ir paralēles ar Krievijas impēriju, turklāt runa nav tikai par bēdīgi slaveno tēzi, ka “Krievijas vienīgie sabiedrotie ir pašas Krievijas armija un flote”. Ja mēs paveramies pat uz 18. gadsimta sākumu, iegansti agresijai tolaik kaut ko ļoti atgādina mūsdienās. Citēšu izdevumu “Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij” (“Neputns”, 2018). “1699. gads.
Pēc leģendas Ziemeļu karš izcēlies vecpiebaldzēnu dēļ – 1699. gadā, atgriežoties no Vīnes uz Maskavu, Vidzemei cauri braucis Krievijas sūtnis Prokofijs Vozņicins, Rīgā tas sagaidīts ar godu un pavadīts ar dāvanām, bet ceļā vecpiebaldzēni to nekaunīgi apzaguši. … 1700. gads. 19. augustā Pēteris I piesaka karu Zviedrijai, kara pieteikumā uzsverot, ka nelabvēlīgi ticis uzņemts Rīgā (1697.) – piekrāpuši gan naudas mijēji, gan ēdienu piegādātāji un laivinieki” (attiecīgi 276., 278. lpp.). Ļoti “pārliecinoši” argumenti… Galu galā pat šodienas Krievijas paranoja atgādina cara Nikolaja I lēmumu aizliegt vīriešiem valkāt pelēkas un baltas cepures, jo tās caram kaut kādu iemeslu dēļ asociējās ar attiecīgi ebrejiem un poļu dumpiniekiem (“Adam Zamoyski. Phantom Terror”, 435. lpp.).
Varētu šķist, kāda atšķirība, vai Kremļa murgaino fantāziju objekts ir PSRS vai cariskā impērija. Principā nekāda, jo abos gadījumos nemainīgs ir tāds būtisks elements kā, atvainojiet, bardaks. Savukārt bardaks ir neizbēgams impērijas un tās pavalstnieku attiecībās. Citēšu pašu krievu vēstures zinātnes klasiķi Sergeju Solovjovu (1820–1879) par impērijas iedzīvotājiem: “No šāda attapīguma, paraduma doties prom, tiklīdz parādās pirmās neērtības, radies piesaistes vienai vietai trūkums, daļēji klejotāja daba, kas savukārt vājināja tikumisku koncentrēšanos, pieradināja pie viegla darba meklēšanas, pie dzīves šodienai” (citēts no Aleksandra Etkinda 2016. gada darba “Iekšējā kolonizācija. Krievijas impēriskā pieredze”, 99. lpp.).
Riskējot izklausīties arogants un/vai rusofobisks, manuprāt, lūk, šī ir stīga, kas vijas cauri impērijai, lai kāda tā būtu – cariskā vai komunistiskā. Runājot par PSRS, man subjektīvi ļoti patīk kāda šķietami margināla epizode okupētajā Latvijā 1949. gadā, ko aprakstījis vēsturnieks Sergejs Kuzmins. Proti, LPSR Ministru padome uzdod Daugavpils pilsētas darbaļaužu deputātu padomei kaut kā izveidot rūpnīcu “Elektroinstruments” teritorijā, kurā atradās… Daugavpils psihiatriskās slimnīcas dezinfekcijas kamera kopā ar četrām koka ēkām, kas piederēja labošanas darbu kolonijai, un divām ķieģeļu celtnēm, kas pirms tam piederēja Daugavpils graudu sagatavošanas birojam “Centrozagotzerno”. Kā saka, viss vienā putrā pēc principa “gan jau kaut kā”.
Šādas impērijas vienmēr sabrūk. Tās diemžēl arī gandrīz vienmēr pagūst nodarīt lielu postu kaimiņiem, tomēr kopumā no tām nav jābaidās.
